Dokumentālā filma “We don’t care about music anyway…”

Viens no “Mūzika mūs neinteresē” režisoriem Sedriks Dipirs (Cedric Dupire; 1979) savu pirmo dokumentālo lenti “Musafirs” uzņēma jau 2003.gadā. Tā stāstīja par Indijas tautas mūziku. Pagājušajā gadā, apvienojies ar citu jauno franču režisoru Gaspāru Kjencu (Gaspar Kuentz; 1981) un palīdzot Dipira dibinātajai kompānijai “Studio Shaiprod” (SS), ir radīts aizrautīgi skatāms un, pats galvenais, klausāms šedevrs, kurš iet roku rokā ar “SS” manifestu – informēt par neatkarīgiem un alternatīviem multimediju projektiem, lielākās svaru bumbas liekot mūzikas kausiņā.
Dipira operētajā un daļēji režisētajā dokumentālajā filmā savienoti astoņi stāsti par mūziķiem, kuriem apnicis, ka Tokijas mūžīgajā signālu, trokšņu, skaņu un citu fizisku ausu kairinājumu jūklī neviens nemēģina atrast pievilcīgu ritmu un harmonijas, kurām varētu pakļauties un kuras spētu stāstīt vairāk nekā parastā, pieradinātā mūzika. 80 minūtes neatvairāma materiāla ir savilkušas kopā tādus skaņu, akusmātiskās un elektroakustiskās mūzikas, darbaļaužu elektronikas un trokšņu meldiņu lietpratējus kā Kirihito, Fujuki Jamakavu (Fuyuki Yamakawa), L?K?O, Otomo Jošihidi (Otomo Yoshihide), Numb&Saidrum, Hiromičī Sakamoto (Hiromichi Sakamoto), Umi No Yeah!!!, Goth-Trad un Hiko Jacon Sta.
Tad nu kāds no viņiem rītos pieceļas pavisam sagumzīts, bet mierinājumu rod čella kājas šņāpšanā pret betona sienām un “bumbiņpistoļu” lodīšu radītā trokšņa rezonancē, (Sakamato) kāds, iztiekot bez jēdzīgas plates, rada Mārtiņa Roķa cienīgu plebeju datorelektroniku, palīdzot arī dažādiem metāliskiem efektiem un defektiem, kā arī zemu lidojošām lidmašīnām. Kāds ar elpošanu manipulē savu sirdsdarbību, kuru dzird visa audience, bet brīvajos brīžos kā dažs labs cits kliedz mikrofonā savā power duetā, pie reizes pliķējot pa galvu un radot papildus skaņu eksperimentus (Fujuki Jamakava). Vēl arī enerģiska ģitārēšana (Jošide Otomo) un kaut kas līdzīgs Raster-Noton izdotajam Aoki Takamasai (L?K?O)
Šādu nepieradinātās mūzikas misionāru kopprojekts sākas pie apaļā galda kā Anglijas viduslaikos, kur katrs izstāsta par sevi un to, kā, pēc viņa domām, skaņa cilvēkiem nozīmē ko nepareizu un ko tie noteikti nezina. Visi mākslinieki dzīvo pavisam citādākā, paralēlā pasaulē, kur katra neparasta nervu sistēmas, pilsētas vai elektriskā frekventuālā svārstība nozīmē gandrīz visu. Taču beigu beigās rodas konstruktīvs skaņdarbs ar pāris pārsteiguma elementiem.
Dupira un Kjenca baudāmā dokumentālā filma pievilina ne tikai ar tēmu, mūziku kā vienu no populārākajiem cilvēka hobijiem, bet arī ar operatoru darba izsmalcinātību un notikuma/-u vietu izvēli. Ne velti “We don’t care about music anyway…” ir iekļuvusi “Arsenāla”’top pieciniekā kā viena no interesantākajiem, neparastākajiem un kvalitatīvākajiem kino paraugiem. Un reizē – arī aktuālākajiem. Vien paveroties gadu atpakaļ un analizējot, kā ir mainījusies Latvijas neatkarīgās mūzikas skatuve, situācija komentārus vairs neprasa. “Mūzika mūs neinteresē” būs lieliskākais lādiņš, lai sāktu traku piektdienas nakts dzīvi un pavērtos arī uz Rīgu no nedaudz cita skatu punkta. Kas lai sazina, varbūt arī tepat aiz stūra velosipēda rūkoņa iedvesmo kādu jauno censoni.

Eņģelis

Share Button

4 domas par “Dokumentālā filma “We don’t care about music anyway…”

  1. haha, izdomāji pārmaiņas un sava “profila” paplešanas pēc par nemūziku uzrakastīt?:D diezgan lame kā jau parasti. un ko tu domā ar plebeju datorelektroniku? un it kā roķis būtu tāda atsauce. lol

  2. ak dievs, tā filma bija pavisam garlaicīga un parasta, salīdzinot ar, piemēram, step across the border utml.

    enģeli, lūdzu neraksti vairs, ok?

    un plebeju datorelektronika vispār ir kaut kāda plebeja automātiskās rakstības atrauga.

  3. domu eksperiments:
    ja divi hipsteri skupstaas lietu, bet dara to ironiski – t.i.apzinoties savu hipsterigumu un kultur-vesturisko fonu uz kuras tas viss notiek, tad vinji ir vai nav hipsteri, jeb tikai izliekas, hm?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *