2014. gada atskats #4: Rihards T. Endriksons

Skaņu meža festivāla radošā vadītāja Riharda T. Endriksona 2014. gada  iecienītākie ieraksti:

Es nolēmu šajā apskatā iekļaut tikai desmit ierakstus, jo citādi tas būtu daudz garāks, un mana aizņemtība to neatļauj. Jau tagad esmu drošs, ka nākotnē dzirdēšu albumus, kuri liks nožēlot, ka nepaguvu tos šeit pieminēt.

Valerio Tricoli – Miseri Lares (PAN)

a1694422023_2No 2013. gadā rīkotās izdevniecības PAN prezentācijas Anglikāņu baznīcā visstiprāk atmiņā iespiedies Valerio Trikoli – gan koncerts, gan pats džentlmenis. Viņa priekšnesums izvērtās par asociatīvi vistumšāko koncertu no tiem, ko pēdējā laikā nācies rīkot un apmeklēt (šajā īpašībā desmitkārt pārspējot mēnesi vēlāk sekojušo Lustmord sniegumu), savukārt pats Trikoli sajūsmināja ar neveselīgu enerģijas pārpilnību, stāstīdams brīnišķīgas, vulgāras anekdotes, pārmērīgi personīgas atmiņas, kā arī ironiskas, pseido-spontānas un izteikti politnekorektas atziņas. Viņš bija tik aizskaroši izklaidējošs, ka vēlāk – apmeklējot Berlīnes festivālu „CTM.2014” – es ik pa laikam skatījos cauri pūlim un saviem biedriem jautāju „A varbūt te kaut kur var atrast Valerio?”. Var teikt, ka albuma „Miseri Lares” veiksme slēpjas Trikoli spējā savas personības pārmērīgo intensitāti pielietot mūzikā – jebkurās citās rokās ieraksta tumšās dramatikas pārpildītās elektro-akustiskās iedomu ainavas būtu šķitušas mazliet komiskas un bērnišķīgi pašnopietnas, taču viņa savdabīgā kāpinājuma un dinamikas sajūta uzreiz un vienlaikus novērš šādas iespējamības – Trikoli acīmredzami ir sava žanra izcilnieks gan tehniskā, gan estētiskā izpratnē. Viņa „šķībajā mājā” potenciālās vai jau notikušās nelaimes gribas uztvert nopietni, un šis ir ieraksts, kas spēj piedāvāt arvien jaunas, līdz šim neievērotas detaļas, ar katru noklausīšanās reizi. Tādu albumu nemaz nav tik daudz.

Martin Iddon – Pneuma (Another Timbre)

a1694422023_2Mārtins Idons ir muzikologs, pasniedzējs un komponists. No 2009. gada viņš ir profesors Līdsas Universitātē, savukārt izdevniecība „Cambridge University Press” ir publicējusi divas viņa grāmatas: vienu par Džona Keidža (John Cage) sadarbību ar Deividu Tjūdoru (David Tudor), bet otru – par Darmštates komponistu „skolu”. Idona kompozīcijas tiecas mainīt gan klausītāju, gan izpildītāju laika izjūtu, un šajā ārpus laika izveidotajā telpā eksponēt savu kompozīciju detaļas kā zem mikroskopa. Viņš nav vienīgais komponists, kuru šādi varētu aprakstīt, tomēr viņa mūziku atšķir īpašs saspringums, kāda nenosakāmi robusta pieskaņa viņa darbu stieptajām notīm. Tas, iespējams, tādēļ, ka Idons savu kompozīciju izpildītājiem izvirza nosacījumus, kas apzināti sarežģī mūzikas atskaņošanu gan intelektuālā, gan gluži fiziskā līmenī. Daži piemēri: stīgu instrumentālistiem tiek liegts ar pirkstiem pieskarties instrumenta „korpusam”, un tas ir jāspēlē ar diviem lokiem – pa vienam katrā rokā; izpildītājiem tiek likts spēlēt savas partijas atrodoties blakus, taču pilnībā ignorējot vienam otra skanisko klātbūtni; profesionāliem mūziķiem tiek lūgts spēlēt instrumentus, kurus tie ierasti nespēlē. Šie ir tikai daži no paņēmieniem, kas Idona mūzikas izpildījumus apvelta ar pretestības un sadursmes sajūtu katrā skaņā – tas šai citkārt estētiski kompleksajai un smagi intelektuālajai mūzikai liek skanēt pirmatnēji un intuitīvi, kā arī tās eksistenciālajai dimensijai (uz kuru norāda atsauce uz Beketu)piešķir palēninātu kliedzienu un vaidu formu. „Procesa mūzika” vislabākajā šī jēdziena izpratnē.

Tom Blancarte – The Shortening of the Way (Tubapede Records)

a1694422023_2Kā rosina domāt ieraksta nosaukums, Ņujorkā dzīvojošais kontrabasists Toms Blankarte patiešām ir saīsinājis ceļu līdz savas mūzikas vēlamajam efektam. Šeit nav ne ievadu, ne kāpinājumu, ne kompozicionālu struktūru vai melodisku referenču: kā viens otram sekojoši 100 grami šņabja bez uzdzeramā, divas solo improvizācijas tiek uzsāktas augstā dzīvnieciskas enerģijas punktā, un šai intensitātei ne uz mirkli netiek ļauts atslābt. Patīkams atgādinājums, ka šī brīža jaunā paaudze Ņujorkas improvizētās mūzikas scēnā nesastāv tikai no prasmīgiem, taču konformismam nolemtiem instrumentālistiem, kas aizdomīgi labprātīgi ļaujas meinstrīma ietekmēm. Līdzās Neitam Vūlijam (Nate Wooley) un Džeremaijai Simermanam (Jemermiah Cymermam) Blankarte ir lielisks piemērs mūsdienu improvizētājiem, kas, meklējot savu unikālo skanējumu, nekautrējas izmantot elektrisku pastiprinājumu; šo mūziķu īpatnēja pieeja šim jautājumam varētu pat nodrošināt autonomu mikrožanru.

Nick Hennies – Work (Quakebasket)

a1694422023_2Niks Henīzs ir akadēmiskajā mūzikā aktīvs perkusionists ar paralēlu interesi par improvizāciju; viņš citu starpā ir izpildījis Alvina Lusjē (Alvin Lucier), Pētera Ablingera (Peter Ablinger) un Radu Malfati (Radu Malfatti) darbus, no kā var secināt, ka viņš specializējas skaniski smalkā un reizēm ļoti klusā mūzikā, kas pieskaras aleatorikai un dažāda mēroga „brīvībām” izpildītāja rīcībā. Šajā albumā iekļautas divas viņa paša kompozīcijas: Henīzs ierakstu sāk ar skaņdarbu vibrofonam (2-3 spēlētājiem), iepazīstinot mūs ar skaņu, kas savā apgaismotajā ierobežotībā elektroniskās mūzikas cienītājiem varētu atgādināt Teiloru Duprī (Taylor Deupree) ap 2005. gadu. Sākotnēji varētu šķist, ka arī 40 minūtes garais darbs „Expenditures” nenovērsīsies no šī precīzā fokusa uz cieši un saspringti savīto, taču Henīza iemīļotā vibrofona balss palēnām uzsāk sakāvei nolemtu cīņu ar sešu cilvēku ansambli, kas mēreni disciplinētos vilņos nāk tai tieši pretī, lai noskalotu visas smilšu pilis uz perimetra. Ansambļa skaņa ir cikliska, stratēģiska un tikpat fokusēta, cik vibrofons, taču apveltīta ar mazāk komfortablu, kā arī daudz mutuļojošāku un spontānāku skaņu, šķietami padarot šo mūziku par divu iedomātu instrumentu cīņu, nevis kompozīciju ansamblim.

Jeremiah Cymerman, Evan Parker, Nate Wooley – World of Objects (5049 Records)

a1694422023_2Gados jaunais klarnetists Simermans nav gluži zvaigzne improvizētās mūzikas pasaulē, turklāt šajā 2013. gada koncertā bija atradis sevi, mazākais pateikt, autoritāšu kompānijā – ar viņu uzstājās saksofonists Evans Pārkers, viens no scēnas pionieriem un acīmredzamākajiem virtuoziem, un Neits Vūlijs, viens no tehniski pārliecinošākajiem četrdesmitgadnieku paaudzes trompetistiem, kā arī – kad apstākļi vai garastāvoklis pieprasa – nevainojams redukcionists un konceptuālists, kas spēj mūzikā skaidri iemiesot savu ideju būtību. Pārsteidzošā kārtā Simermans ne tikai pamanās nenobālēt meistaru priekšā, bet arī par briedumu liecinošā manierē „vadīt” mūziku, abus klātesošos smagsvarus dažbrīd padarot par savu ansambli, ko viņš panāk ne tikai periodiski pārķerot savu biedru skaniskos virpuļus savā kontrolē, bet arī, kad nepieciešams, pazūdot no mūzikas pavisam – ar sava instrumenta neklātieni, viņš panāk tikpat daudz, cik ar klātbūtni. Viņa klarnetes izzušanai parasti seko elektroniskas atkāpes, un šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad elektronikas klātbūtne improvizētajā mūzikā ne tikai nesabojā kopskatu un intensitātes līmeni, bet tikai pastiprina to, un piešķir tās skanējumam papildus dimensiju, kas ir pietiekami dziļa, lai veicinātu mūziķu spontānu komunikāciju, kura allaž ir šādu mūzikas ierakstu galvenā „sižeta līnija”. Lieki piebilst, iespaidīgi ir arī krietni daudzie mirkļi, kad Pārkera un Vūlija duets nokļūst mūzikas priekšplānā.

Farmers By Nature – Love and Ghosts (AUM Fidelity)

a1694422023_2„Farmers by Nature” ir afro-amerikāņu brīvās improvizācijas grupa, kurā ietilpst bundzinieks Džeralds Klīvers (Gerald Cleaver), kontrabasists Viljams Pārkers (William Parker) un pianists Kreigs Teiborns (Crain Taborn). Albumu sastāda divi spontānas mūzikas koncerti Francijā, un par tā pārliecinošāko mirkļu autoru viennozīmīgi var atzīt bundzinieku Klīveru – ir zināmi nerakstīti apakšžanra likumi, zināmas lietas, ko mēs esam pieraduši gaidīt no „loft” scēnas mūziķiem, taču lielākoties Klīvers tos visus pārspēj, un notur uzmanību ar nudien negaidītiem risinājumiem un, kā sākotnēji varētu šķist, attiecīgajās muzikālajās situācijās neiederīgiem žestiem, kas tomēr spītīgi notur savu līdzsvara pārbaudi un organiski iedzīvojas trīs mūziķu kopējā skaņu ainavā. Šādā veidā Klīvers bieži vien „vada” šī ieraksta improvizācijas, taču pie teikšanas periodiski tiek arī vecmeistars Pārkers un eklektiķis Taborns, ko, iespējams, var nosaukt par vislielāko populistu no visas šīs trijotnes – tieši pateicoties viņam šajā ierakstā brīžiem uzrodas, manuprāt, nevajadzīgas džeza references, taču viņš to allaž „izpērk” ar laikmetīgajai mūzikai radniecīgām, gluži Feldmaniskām ambientām atkāpēm vai arī šim žanram neraksturīgi repetitīvu drudžainību. Šīs estētiskās un stratēģiskās sadursmes rezultē mūzikā, ko nebūtu jākaunas saukt par spontānām kompozīcijām – tās liedz šai mūzikai palikt tradicionāli netveramai, un piešķir tai saturisku mugurkaulu, kas liks gribēt pie šī dubultalbuma atgriezties vairākkārt.

_moonraker – Refracuity (_bruxist)

a1694422023_2Eksperimentus ritmiskajā mūzikā es pēdējā laikā sliecos uzlūkot ar neuzticību tad, ja tie saglabā šīs mūzikas funkcionalitāti. Novatoriskās mūzikas lauks, ja par tādu var runāt, pārāk daudz uzmanības pēdējos gados ir pievērsis eksperimentiem ar tehno, hausu, graimu, džūku un ko tik vēl ne, taču lielākoties tie ir bijuši kvalitatīvi un mūsdienīgi uzlabojumi savu attiecīgo žanru dimensijās, neatņemot no tiem pārāk daudz, proti, saglabājot to dejojamību. Ne gluži fenomenāls, taču patīkami no šīm tendencēm atšķirīgs ir projekts _moonraker, kas rada spontānu, lokani smagnēju un akustiski iespaidīgu elektronisko mūziku ar atsauci uz klubu kultūru, taču atturību no tās konvencijām. Ja kādu pārņemtu vēlme šajā ierakstā saskatīt ritmisku skaņdarbu, tas neapšaubāmi atrastos, taču izskatītos/izklausītos saburzīts, sadurstīts vai izšķīdis psihedēliskā etiķī.

Wadada Leo Smith, Jamie Saft, Joe Morris, Balazs Pandi – Red Hill (RareNoise Records)

a1694422023_2Šis albums iekļuvis manā gada pārskatā ne tikai kā atsauce uz Vadada Leo Smita negaidītu publikas atzinību guvušo uzstāšanos šī gada „Skaņu mežā”, bet arī kā spītības žests – lielākos laurus no kritiķu puses šogad plūcis pavisam cits Leo Smita kvarteta albums ar nosaukumu „The Great Lakes Suites”, savukārt „Red Hill” palicis otrajā plānā. Abiem ierakstiem ir labi saredzamas atšķirības – ja pirmajā gadījumā tā ir ar tradicionālo un grafisko notāciju pārvaldīta mūzika ilggadēju Smita sadarbības partneru izpildījumā (Džeks de Džonets, Džons Lindbergs, Henrijs Tredgils), tad otrajā gadījumā mūzika ir brīvi improvizēta un lielmeistaram apkārt pulcē daudzpusīgu plejādi retāk sastaptu intrumentālistu, proti, mikrotonālo ģitāristu Džo Morisu, kas šeit spēlē kontrabasu, Džona Zorna aprindu pianistu Džeimiju Saftu un ungāru bundzinieku Balašu Pandi (Balazs Pandi), kas ir sadarbojies ar Merzbow un lepojas ar saknēm graindkorā. Lieki piebilst, otrs no minētajiem mūziķu kolektīviem tik viegli nepakļāvās Smita baumās ne reizi vien pieminētajai dresūrai. Līdz ar to, ja „The Great Lakes…” ir precīzi strukturēts, pārdomāti demokrātisks un tīrs – teju sterils – savā skanējumā, tad „Red Hill” ir dūmakains, miglains un latenti lirisks, taču arī tāds, kas saglabā iekšējas spriedzes sajūtu un demonstrē teju sportisku azartu improvizētāju starpā. Daudzi strīdētos, bet tieši šāda veida sniegums – proti, ieņemts mazāk komfortablās situācijās – no Leo Smita pēdējo gadu darbiem visuzskatāmāk demonstrē viņa talanta mērogu.

Eomac – Spectre (Killekill)

a1694422023_2Gada labākais pagrīdes tehno ieraksts. Saglabājot pietiekami tradicionālu stāju, lai nesauktos par eksperimentētāju vai dekonstruktīvistu, Īens Makdonels (Ian McDonnell) jeb Eomac ir izveidojis ierakstu, kas neizvirza pretenzijas pret deju mūzikas fundamentiem, taču pamanās pārsteidzoši sātīgā veidā pievērsties pagātnes skanējumiem, kurus populārākie retrospektīva post-tehno producenti ir atstājuši bez uzmanības. Viņa uzietajos pagātnes atbalšu un ietekmju rakumos ir tik daudz patiešām narkotisku un pēc analgīna rūgtu, drudžainu, bet arī melanholisku noskaņu, ka kāds klausītājs varētu nudien sajusties kā paša pieredzētā deviņdesmito gadu reivā, un pat nepiemirst pie sevis aizdomāties, kāpēc neviens cits no nebeidzama viļņa post-visa producentu nebija iedomājies pārstrādāt tieši šo naivi rezignēto skaņu kopumu.

Marcus Schmickler & Julian Rohrhuber – Politiken der Frequenz (Editions Mego, Tochnit Aleph)

a1694422023_2Viesojoties „Skaņu mežā’2013”, elektroniskās un kamermūzikas komponists Šmiklers sacīja, ka šo albumu izdos pazīstamā Berlīnes avangarda mūzikas ierakstu veikala „Rumpsti-Pumsti” īpašnieks Daniels Lovenbruks (Daniel Löwenbrück) ar savu leiblu „Tochnit Aleph”, tāpēc vēlāk izplatītā ziņa, ka šos pienākumus uzņemsies veseli divi leibli – proti, jau minētais un vēl arī krietni atpazīstamākais Pītera Rēberga „Editions Mego” – izsauca vieglu izbrīnu, taču arī atziņu, ka minētais projekts, iespējams, ir pārāk „vērienīgs”, lai tiktu izplatīts mazā tirāžā. Ideja ir sekojoša: sadarbībā ar mūzikas informātikas un mediju teorijas profesoru Julianu Rorūberu, Šmiklers šeit konvertē laikmetīgās matemātikas problēmas skaņā, savukārt digitāli apstrādāti jaukta kora dziedājumi (drīzāk – rečitatīvs) sadzirdamos procesus komentē un izskaidro no algebriskas, ekonomiskas un filozofiskas perspektīvas. Es neņemšos sacīt, ka paguvu gana iedziļināties albuma konceptuālajā izteikumā (lai gan – spriežot pēc līdzīgi vērstiem teorētiskas literatūras ekvivalentiem, tas laikam drīzāk tiecas uzdot tendenciozus jautājumus, nevis sniegt interpretējamas atbildes), taču uzmanību albums jau sākotnēji pievērsa ar, ja ne gluži izmainījušos, tad nedaudz advancētu Šmiklera nepielūdamas askēzes un hellēniskas graciozitātes estētiku. Tiem, kam šajā ierakstā kora ir „par maz”, iesaku noklausīties šī paša komponista albumu „Demos”.

Tāpat atmiņā iespiedušies sekojošie ieraksti: Helm – The Hollow Organ; Peter Ablinger – Augmented Studies; Aaron Dilloway & Jason Lescalleet – Popeth; The Gate – Stench; Chiyoko Szlavnics – Gradients of Detail; Marc Baron – Hidden Tapes; Darius Jones – The Oversoul Manual; Angharad Davies – Six Studies.

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *