2015. gada atskats #3: Ilmārs Šlāpins

Publicista, filozofa, rakstnieka, tulkotāja un dīdžeja Ilmāra Šlāpina aizvadītā gada izdevumu Top 10.

Criss Potter & Underground Orchestra

Imaginary Cities

2015, ECM

Amerikāņu saksofonists Kriss Poters, kurš žurnāla “Down Beat” aptaujā nosaukts par pasaules labāko 2014. gada tenorsaksofonistu, mums ir labi pazīstams no viesošanās Rīgā pagājušā gada Rīgas Ritmu festivālā Peta Metīni “Unity”grupas sastāvā. Ar šo albumu viņš piesaka savu jauno muzikālo kolektīvu – jau iepriekš zināmajam “Underground” kvartetam (saksofons, klavieres, sitamie instrumenti un ģitāra) pievienojot divus basus (akustisko kontrabasu un elektrisko basģitāru) kā arī klasisku stīgu kvartetu un vibrafonu. Sanācis visai jaudīgs ansamblis, kas spējīgs realizēt Potera iecerēto. Albuma centrā ir četrdaļīga svīta “Iedomu pilsētas”: Līdzcietība, Dualitātes, Dezintegrācija un Atjaunošana. Tā ir liriska un daudzveidīga mūzika, kas būvē pārdabiskas ainavas no skaņu, tembru un instrumentu saspēles dialogiem, nemitīgi atsaucoties un citējot visdažādākos džeza, laikmetīgās un pasaules mūzikas avotus. Pats Ķriss Poters neslēpj, ka iedvesmojies no Čārlija Pārkera 1950. gada ierakstu sesijām, kas apvienotas albumā “Charlie Parker with Strings”, taču ausīgi recenzenti pamanījuši arī noskaņas, kas raksturīgas klasiskās arābu un indiešu stīgu instrumentu mūzikas kompozīcijām. Stīva Nelsona spēlētais vibrafons un marimba brīžiem piešķir Potera skaņdarbiem nostalģisku septiņdesmito gadu minimālisma atturību, taču atelpas mirkļi ir īsi un spraigais muzikālais ceļojums tūdaļ turpinās tālāk. Nav šaubu, ka Kriss Poters atrodas radoša pacēluma vilnī un viņa atrastais formāts var sagādāt klausītājiem vēl kādu patīkamu ierakstu visdrīzākajā nākotnē.

Autour de Nina

2014, Verve

Viena no pretrunīgākajām, visvairāk dievinātajām un vienlaikus visnenovērtētākajām amerikāņu džeza dziedātājām Nina Simona ir no jauna pievērsusi sev uzmanību – tiek pārizdoti viņas albumi, veidotas jaunas izlases, uzņemta dokumentālā filma, top biogrāfiska spēlfilma. Nesen savu pirmo albumu ierakstījusi viņas meita Lisa Simona. Leģendārā džeza ierakstu kompānija Verve sagatavojusi jaunu kaverversiju albumu, kurā Ninas Simonas dziedātās dziesmas izpilda ārkārtīgi dažādi un katrs savā mūzikas lauciņā slavens vokālists vai vokāliste. Tas, ka šeit nav īpašas atšķirības starp vīriešu un sieviešu vokālu arī ir zīmīgi, jo par Ninas Simonas ierakstiem bieži vien ir dzirdēts viedoklis, ka nezinātājs nespēj noteikt, kas dzied – vīrietis vai sieviete. Jāatzīmē Liannes la Havas dziedātā/ runātā”Baltimora”, Kezajas Džonsa fascinējošā versija par dziesmu “Sinnerman”, franču dīvas Melodijas Gardo “Four Women”, korejiešu dziedātājas Junsunas Nas “Plain Gold RIng” un šveiciešu dziedātājas Sofijas Hangeras izpildītā blūzmeņa Skrīmina Džeja Houkinsa “I Put A Spell On You”.

Zāle

Viņa

2015, Nabamusic

Balss vibrācijas zāles līmenī, bet brīžiem arī zemāk par zāli. Patiesa, dzīva un skaudri naiva nopietnība, kas latviešu mūzikā tik sen nebija dzirdēta – savulaik Imanta Kalniņa iestādīta un pāris gadu desmitus vēlāk Iļģu aplaistīta, tā nu ir sazēlusi kādā nomaļā un cilvēka pēdu neskartā meža norā. Nav ne jausmas, kādiem ceļiem viņi sanākuši kopā un kāpēc tas noticis tikai tagad, bet harizmātiskās Martas Kreituses un Pētera Draguna balsis veido perfektu tandēmu, atraisot kaut kādu tembrālu slāpi un liekot klausīties šajās ārēji vienkāršajās dziesmās atkal un atkal. “Zālei” ir visas izredzes kļūt par neohipiju kulta grupu, kādu mēs jau sen bijām pelnījuši. Ieteicams klausīties nelielās devās.

Ayub Ogada

Kodhi

2015, Longtale Recordings

Stāsts par Ogadas ceļu uz panākumiem un prom no tiem ir vērts, lai to pastāstītu – dzimis Kenijā, spēlējis tradicionālo astoņstīgu liru njatiti un dziedājis, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pārcēlies uz Londonu, kur pelnījis iztiku kā ielu muzikants, līdz 1988. gadā uzaicināts uzstāties ar desmit minūšu priekšnesumu Pītera Geibriela rīkotajā pasaules mūzikas festivālā Womad. Grupa, kuras uzstāšanās bija paredzēta pēc Ogadas, atcēla savu koncertu un viņš bija spiests nospēlēt arī viņu vietā, savaldzinot publiku un pievēršot sev paša Geibriela uzmanību. Ogada tika uzaicināts RealWorld studijā un tur tapušais soloalbums “En Mana Kuoyo” (“Tikai smiltis vien”) kļuva par starptautisku bestselleru. Dziesmas no tā tika izmantotas filmu skaņu celiņos (“Uzticīgais dārznieks”, “Samsara”), remiksētas un iekļautas visdažādākajās izlasēs. Šķiet, ka slava Ogadam ne pārāk patika, 2007. gadā viņš pazuda pavisam, un tikai nupat producentam Trevoram Vorenam izdevās 68 gadus veco mūziķi sameklēt viņa dzimtenē Kenijā, kur mājas studijā tapis jauns albums “Kodhi” (“Sēkla”), ko izdevusi neliela ierakstu kompānija Longtale Recordings. Skumja, liriska un bezgala vienkārša mūzika, kuras mums visiem tik ilgi ir pietrūcis.

The Heliocentrics & Melvin Van Peebles

The Last Transmission

2014, Now Again

Amerikāņu melnādainais kino režisors, literāts, dramaturgs, aktieris un mūziķis Melvins van Pībls kļuva par ikonisku mākslinieku jau sešdesmitajos gados – uzņemot šokējošu un iedvesmojošu neatkarīgo kino, kas runāja par rasismu un nevienlīdzību, taču darīja to revolucionārā un inovatīvā veidā. Tūdaļ pat viņš ķērās arī pie mūzikas ierakstiem – radot mūziku filmām un brīžiem izdodot arī albumus, kuros runāja, deklamēja, dziedāja un trokšņoja, skarot politiski asus un strīdīgus jautājumus. Astoņdesmit divu gadu vecumā viņam joprojām nav miera un šajā brīdī palīgā nākuši jaunieši no Lielbritānijas – grupa “The Heliocentrics”, kuru muzikālo iespēju aprakstīšanai tiek lietoti termini “laikmetīgais acid jazz“, hiphops, fanks, “modern creative jazz”, psihodēliskā elektronika un, galu galā, pasaules mūzika. Albums, uz kura vāka redzams pats Melvins ar marihuānas kāsi mutē uz zvaigžņota izplatījuma fona, skan kā pārliecinošs vēstījums jebkurai citplanētu civilizācijai, kas vien šo “Pēdējo pārraidi” spētu uztvert.

Burkhard Reinartz

Eine olive des nichts

2015, ECM Records

ECM ierakstu kompānijas simpātijas pret Tomasa Transtremera dzeju ir bijušas manāmas jau ilgāku laiku – tā tikusi izmantota dziesmu tekstos vai kā iedvesmas avots instrumentālām džeza kompozīcijām. Nu tapis skaņas ainavu albums, kurā dzeja tiek izmantota runātā formā – Transtremera, Adama Zagajevska un Šveices dzejnieka Filipes Žakotē teksti oriģinālvalodā kā arī vācu un angļu atdzejojumā papildina remiksētus ECM mūziķu ierakstu fragmentus, ko visu kopā salicis Ķelnes radio režisors un mūziķis Burkhards Reinarcs. Viņš pats ar Anju Laisu un Bruno Vincenu lasa dzejoļus, kas jaucas kopā savā starpā un ar mūziku, veidojot melanholisku un apcerīgu kinofilmu bez attēla un atgādina pirms vairākiem gadiem līdzīgā ceļā tapušos Žana Lika Godāra projektus “Kino vēsture(s)” un “Nouvelle Vague”, kur ECM mūziķu ieraksti miksēti ar skaņām un balsīm no filmām. Šis ir žanrs, kurā var bezgalīgi ilgi rotaļāties ar noskaņām un tēmām, taču ECM kvalitātes standarti (gan tehniskā, gan saturiskā ziņā) to tūlītēji padara par nepārspējamu mākslas darbu.

Anne-Mari Kivimäki

Lakkautettu Kylä

2015, Kihtinäjärvi Recordsin

“Aizslēgtais ciems” – tāds ir šī albuma nosaukums un tas satur mūziku no trešā Suistamo koncertu cikla, kuri savukārt ir daļa no somu mūziķes un Sibēliusa akadēmijas studentes Annemari Kivimaki doktora disertācijas, kas veltīta Suistamo ciemam Karēlijā. Kādreiz tas bijis Somijas sastāvā, taču pēc Otrā pasaules kara palicis Krievijā. Skaņas, balsis, motīvi, melodijas un stāsti – tas viss un vēl arī foto izstāde (fotogrāfes Hannas Koikkalainenas grāmata iznāk vienlaicīgi ar kompaktdisku) veido pamatīgi celtu pieminekli mazai un aizgājušai, taču atminēšanās vērtai kultūras tradīcijai. Klausoties kompaktdisku un neko daudz nezinot par vēstures faktiem, var tomēr labi sajust vēja un sniega piepildīto telpu, kurā kā aprauti fragmenti turpina dzīvot cilvēku likteņi, sapņi un domas. Šāds dokuments droši vien ir viens no skaistākajiem iespējamajiem vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas mēģinājumiem.

Laurie Anderson

Heart of a Dog

2015, Nonesuch Records

Trīsdesmit gadus pēc koncertfilmas “Home of the Brave” uzņemšanas amerikāņu (pareizāk sakot, Ņujorkas) multimāksliniece Lorija Andersona atgriežas kino industrijā ar filmu “Suņa sirds”. Tās pirmizrāde notika septembrī, Venēcijas filmu festivālā, bet oktobrī iznāca albums ar mūziku (un balsi), kas skan šajā filmā. Savulaik pametusi klasiskās vijoļspēles studijas, lai pievērstos performanču mākslai, Lorija Andersone vienmēr ir bijusi avangarda māksliniece, kas izmanto jaunākās tendences un tehniskās iespējas jebkurā mākslas jomā. Bieži vien viņas koncertos līdzās mūzikai, scenogrāfijai, horeogrāfijai un videomākslai svarīgs elements ir stāstniecība. Māksla izstāstīt vienkāršu notikumu tā, lai tas kļūtu par filozofisku līdzību, sirdi plosošu drāmu vai smieklīgu anekdoti, ir Lorijas stiprākā puse. Šajā albumā viņa stāsta par savu sunīti – žurku terjeru Lolabellu, kas nomira divus gadus pirms Lorijas dzīvesbiedra Lū Rīda. Filma un stāsts ir veltījums viņiem abiem un vienlaicīgi – pēcnāves meditācija tibetiešu Mirušo grāmatas tradīcijā, kurā Lolabelle tiek izvadīta cauri Bardo stāvokļiem. Kad Lolabelle nomira, Lorijas un Lū budisma skolotājs esot ieteicis ikreiz, kad viņa atceras mirušo, izdarīt kaut ko labu vai kaut ko atdot. “Tad jau man visu laiku būs kaut kas jāatdod,” iebilda Lorija. “Nu un?” atbildēja skolotājs.

Jeff Lynne’s ELO

Alone in Universe

2015, Columbia

Pēc Bītlu izjukšanas 1970. gadā Electric Light Orchestra kļuva par viņu iesāktā darba turpinātājiem un ārkārtīgi populāru 70. gadu koncertgrupu, kas veiksmīgi savienoja stadionu roka vērienu ar disko ēras līksmo greznību. Līderis Džefs Linne pameta paša radīto grupu Electric Light Orchestra 1986. gadā, turpinot aktīvi darboties kā producents, komponists un grupas Traveling Wilburys dalībnieks, taču tikmēr ar zīmolu ELO sākās dažādi strīdi un pārpratumi, kas brīzīem noveda pat līdz tiesu darbiem. 2001. gadā Linne izdeva Electric Light Orchestra albumu “Zoom”, taču apvienot grupu sekojošai koncertturnejai tā arī neizdevās. Nu, pēc četrpadsmit gadiem iznāk jauns albums, kas tiek pasniegts kā ELO radījums, lai gan Džefs Linne viens pars spēlē visus instrumentus (izņemot šeikeri un tamburīnu, kurus spēlē skaņu inženieris Stīvs Džejs) un ir visu dziesmu autors. Patiesībā tas arī izklausās pēc tipiska solo albuma, kas veltīts atmiņām (“Kad es biju zēns, man bija sapnis…”) un pārdomām par dzīvi (“Nepieciešams daudz lietus, lai izaugtu puķe, daudz mīlestības un lietus..”. Neliels (32 minūtes garš) un silti intīms ieraksts, kurā nepārprotami atpazīstama Džefa balss bārdainā un ironiskā intonācija.

Фёдоров и Крузенштерн

Взрыв Цветов

2015, Ulitka Records

Grupas Aukcion ģitārists, komponists un dziedātājs Leonīds Fjodorovs ir nepagurstošs radošas enerģijas murskulis, kam savā muzikālajā karjerā gadījies iepīties ļoti daudzos un dažādos kopprojektos. Šķiet, ka viņa grupas biedri šādam tempam nespēj turēt līdzi, tāpēc viņš vienmēr ir meklējis jaunus draugus un sabiedrotos džeza, avangarda, klasiskās un popmūzikas areālos. Pirms pāris gadiem tapa jauns projekts “Fjodorovs un Kruzenšterns”, ko viņš izveidoja ar Izraēlas mūziķi Igoru Krutogolovu no avant-roka grupas “Kruzenšterns un Tvaikonis”. Ja viņu pirmais albums “Būt visur” vēl skanēja ierasti un saprotami, tad jaunais “Ziedu sprādziens” (iznācis CD, bet tam seko vairāki saistīti vinila albumi ar citiem nosaukumiem) kārtējo reizi pārbauda klausītāju muzikālās iecietības līmeni. Sprakšķi, šnākšana, dūkoņa, fonēšana un citi elektriskās ģitāras blakusefekti, kas parasti tiek uzskatīti par defektiem, šeit ir pilntiesīgi muzikālās partitūras elementi, piešķirot žanra apzīmējumam “lo–fi” pavisam jaunu nozīmi. Taču galvenais albuma iedvesmotājs ir teksti, kas atrasti gruzīņu dzejnieka Dmitrija Aveliani (1938—2003) palindromos, anagrammās, pantoritmos un viņa pašaizgudrotajos dzejas žanros – apvērtņos un lapvērtņos. Albums ierakstīts trīs koncertu laikā, izmantojot 16-bitu programmatūru, saglabājot visus aparatūras trokšņus, bet dažus no tiem pievienojot vēlāk.

Mona de Bo

Īstenībā

2015, I Love You

Klausoties Latvijai joprojām neparasto, taču arī starptautiskā kontekstā savdabīgo duetu Mona de Bo, jāpatur prātā, ka tas ir uz mūziku centrēts projekts, kam nav tik svarīga ne grupas biogrāfija, ne koncertdzīves prieki un bēdas, pat ne skatuves tēls vai pieaicināto mūziķu sastāvs. Gan ģitāristam Edgaram Rubenim, gan bundziniekam Edgaram Eihmanim ir gana daudz citu interešu un aizraušanos, taču kaut kāda vārdos nedefinējama ideja liek atkal un atkal atgriezties pie mēģinājuma ierakstīt ideālo mūziku. Brīžiem tā vien šķiet, ka visi līdzšinējie ieraksti un koncertuzstāšanās ir vien uzmanīga tuvošanās kārotajam pusminūti vai pusotru stundu ilgstošajam muzikālās apskaidrības mirklim. Vārdiem to neaprakstīt, par to liecina arī grupas konceptuāli izmantotā teksta dekonstrukcija albumu un skaņdarbu nosaukumos. Skumja bezcerība pārņem, kad saproti – šis ceļš ir vai nu nolemts neveiksmei, vai arī gluži otrādi – vienreiz puišiem izdosies un tajā pašā mirklī tas viss arī beigsies, jo vairs nebūs, ko meklēt. Ceļš uz perfekto mūziku ir sava veida askēze, jo tas nozīmē atteikšanos no visa liekā un traucējošā. Mona de Bo ceturtais albums ir izdots CD formātā un to ir iespējams klausīties arī ļoti klusu – ierakstā veiksmīgi sabalansēts harmonisks un blīvs skanējums ar stāstošu un gandrīz vai sižetisku noietā ceļa aprakstu.

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *