Lietuviešu medija Ore.lt recenzija par festivālu

13.–15. oktobrī Latvijā ieskanējās eksperimentālās mūzikas festivāls Skaņu mežs’2017. Tas Rīgā notika jau 15. reizi. Pa šo laiku daudz ūdens upēs aiztecējis, bērni izauguši, meitenes kļuvušas par sievietēm, puikas – par vīriešiem, savukārt mūzika dažādās Latvijas galvaspilsētas vietās kā skanējusi, tā joprojām skan skaļi, sildot rokas, glāstot acis un kutinot ausu bungādiņas. Šī iemesla dēļ pensionāri atkal ņēma brīvdienas un devās baudīt mākslu.

Laiks ceļojumam bija slikts. Patiesību sakot, citādi nemaz vairs nespēju iedomāties dzīvi: lija tad, kad dzimu, lija, kad dejoju un dziedāju, lija visos vasaras festivālos, lija laukos, lija pilsētā, līst šodien un līs arī rīt. Ar tādu domu piektdienas vakarā, vagojot cauri lietus izveidotajām lāmām pa Lietuvas un Latvijas ceļiem, aizpeldējām līdz četrzvaigžņu viesnīcai Radisson Blu Latvija Conference & Spa Hotel, Riga. Apēdām pa cepetim restorānā, iedzērām degvīnu un līksmi devāmies uz Mūzikas namu Daile. Par sēdēšanas priekšrocībām šajā koncertzālē jau esmu minējis. Atgādināšu tikai to, ka vismaz man un manai dzīves partnerei ļoti patīk vērot koncertus no balkona ložas. Tad nu arī šoreiz, tiklīdz novietoju savu sēžamvietu uz mīkstā krēsla, sajutos kā paklājā lienošais Rentons no Trainspotting. Festivāls sākās.

Joe Morris / Daniel Levin

Džo Morisa un Daniela Levina (Joe Morris & Daniel Levin) vieglie džeza ritmi bija ļoti piemēroti ievadam. Viņu ģitāras un čella pingpongs izskatījās rotaļīgi un atgādināja pazīstamā Log Jam multenes orķestri, kur zaķis bliež pa celmu „bum bum bum bum bum bum bum bum”, lācis ar zaru improvizē „beu beu beu”, un vilks dzied: “ūūūūūūūū ūūūūūūū ūūūūūū.” Kamerzāles uzmanība bija vajadzīga arī pēc tam sekojošajiem Džeimsa Dilona (Dillon James) vijoles pieskārieniem klasiskajai mūzikai. Pabeidza īstajā brīdī.

Pavisam drīz programma kļuva smagāka, un uz skatuves parādījās industrial noise solo projekts Pharmakon. Tā vokāliste un vienīgā muzikante, stāvot uz bezdibeņa malas, sāpīgi un sirsnīgi kliedza mikrofonā par visiem pieciem iedomātajiem grupas dalībniekiem. Visdrīzāk, ka Pharmakon muzikālo tēmu veidojis mūsdienu aktualitāšu neprāts, dzemdējot šo unikāli skaisto protestu pret visu un reizē neko.

Festivāla zvaigznes Shabazz Palaces, kas uzstājās turpinājumā, mani neuzrunāja. Nezinu, vecums vai nolaidība, bet droši varu apgalvot, ka sākumā dzirdētās vijoles man patika daudz labāk. Un, ja vēl salīdzinām ar pagājušā gadā līdzīga stilā dziedājušo ZEBRA KATZ, tad šiem čomiņiem vēl ir pamatīgi jāpacenšas. Jaunatne gan zālē aktīvi ūjināja un izrādīja apmierinātību, tad nu, ja nu kas, sorry par subjektivitāti.

Pēc tam footwork karaliene Jlin spēlēja superenerģiski, bet ar laiku visi tie woofi, bītripīti un dropi drusku piegriezās. Ar skaņu operatoru atļauju viņa uzspēlēja vēl pusstundu uz bis.

Machine Woman

Machine woman bija pēdējā, ko es tovakar noklausījos. Sākusi ar burvīgu eksperimentālu IDM, turpinājumā aizslīdēja līdz techno. Tas brīdis praktiski sakrita ar sievas dunku, kas nozīmēja „varbūt laižam jau gulēt”.

Nākamajā dienā viesnīcā visvairāk skatījāmies Animal planet kanālu. Sākumā rādīja, kā haizivis uzbrūk cilvēkiem, pēc tam rādīja, kā lāči uzbrūk cilvēkiem, pēc tam – kā ziloņi uzbrūk cilvēkiem… ejiet dēt, izrādās, absolūti visi dzīvnieki ir nostājušies pret cilvēku.

Vienīgais kultūras objekts, ko spējām apmeklēt, bija Rīgas porcelāna muzejs. Žēl, bet šoreiz modernās mākslas izstāde Virtualities and Realities – RIXC Art Science Festival 2017, ko vēlējāmies redzēt, nesakrita ar “skaņu mežu” un sākās tikai pēc nedēļas.

Vakars pienāca pavisam drīz, un mēs mūzikas nama „Daile” balkonā atvērām ausis večukam Rosko Mičelam (Roscoe Mitchell). Viņš uz skatuves atvilka saksofonu komplektu un parādīja īstus brīnumus, kā no saksofona var izdabūt ultrazemas un ultraaugstas frekvences skaņas.

Moor Mother

Pēc tam uz skatuves pie bagātīgi ar „dzelžiem” nokrauta galda uzspēlēja Moor Mother no ASV. Tāpat kā Pharmakon viņa bija dusmīga uz visu pasauli un sāka uzstāšanos, pajautājot skatītājiem „ko jūs šeit darāt un kas jūs šeit atsūtīja”. Nodomāju, ka neviens mani šeit nav atsūtījis, bet ko es te daru ir filozofisks un tiešām labs jautājums. Jāpiekrīt, ka atbildi uz to nezinu vēl joprojām. Turklāt pamanīju, ka šoreiz festivālā bija ļoti daudz izpildītāju sieviešu. Izrādās te pirkstus pielikušas tādas kultūras apvienības kā Nordic Women in Experimental Music un Trust for Mutual Understanding, veicinot sievietes spēlēt uz sintezatoriem un citiem instrumentiem.

Turpinājumā – elektrificētas arfas Mērijas Latimoras un Džefa Zeiglera (Mary Lattimore/Jeff Zeigler Duo) projekts. Grūti noticēt, ka saku šos vārdus, bet vēl nekad neesmu dzirdējis, ka arfa skanētu tik skaisti. Bāc, skatījos uz to arfu, nekādi nespēju izdomāt, kam prātā iešāvās doma izveidot tādu ambientu formu instrumentu.

Merzbow / Balazs Pandi

Sākot skanēt manis visvairāk gaidītajam duetam Balāžam Pāndi un Merzbow (Balazs Pandi & Merzbow), parādījās vēl labākas vietas balkonā – tieši pretī skatuvei. Tur arī pārsēdāmies. Tikai vēlāk pamanīju, ka netīšām, bet varbūt arī par sodu, nonācām pavisam iepretim skandu komplektam. Kļuva mazliet baisi. It īpaši, kad atcerējos leģendu, kas izplatījās pirms Merzbow koncerta ŠMC pirms simts gadiem. It kā Vācijā vienam džekam japāņa dzīvās uzstāšanās reizē pārsprāga ausu bungādiņas un viņš tupat zālē noasiņoja. Protams, ka tās nebija pasakas, bet gan laba bezmaksas reklāma, jo abas dzīvās uzstāšanās, ko man izdevās noskatīties, nebija nemaz tik briesmīgas. Turklāt nekļūdīšos sacīdams, ka ar “pannu” ar stīgām (vai kas tas par pašdarinātu instrumentu?) Merzbow veicās spēlēt labāk nekā ar laptopu.

Nu, un par pilnīgu festivāla atklājumu es uzskatītu vēl vienu hardware solo izpildītāju Broken English Club. Tik labi spēlēja, ka es pat nolaidos pakustināt savu pakaļu EBM un techno ritmos. Pēdējo reizi līdzīgi dejoju tikai leģendārajā Silent Servant Opiumā. Turklāt video BDSM griezās pa visu ekrānu, un tas vēl vairāk palielināja jau tā vispārējo kaifu. Varbūt atbrauks kādreiz Broken English Club arī uz Lietuvu, tad noteikti vajadzēs piedalīties.

Festivālu vismaz man noslēdza visgarāko setu visā programmā sagatavojušie Porter Ricks. Foršs tas viņu dabs, taču, atklāti runājot, pēc tādiem ekstremāliem trokšņiem, divas stundas klausīties liriku vairs nebija spēka.

Festivāls „Skaņu mežs” jau vairākus gadus ir tikpat “garšīgs” kā tie no Dailes bufetes ātri pazūdošie rasola trauciņi, turklāt šāda Rīgā pavadīta muzikāla nedēļas nogale ir kļuvusi par svarīgākiem svētkiem nekā Jaunais gads un Ziemassvētki. Vēl vairāk – izpildītāju mūzikas eklektika un pieredze pēc koncertiem atstāj patīkamu satraukumu, kā arī jautājumu „un kas tālāk?” Nemanāmi tā kļūst par iedvesmu dzīvot un gaidīt nākamo festivālu. Paldies!

Oriģinālavots: http://www.ore.lt/2017/10/o-15-tasis-skanu-mezs-inspiruoja

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *