Fennesz - Black Sea
Fennesz
Black Sea
[Touch; 2008]
Austriešu ģitārists un komponists Christian Fennesz jau labu laiku pazīstams ar savu unikālo rokrakstu, kurā sakausēti ģitāras akordi ar sintezētām toņu tekstūrām, savā ziņā pat digitāli pārvarot ģitārspēles robežas. Instrumentālās daudzpakāpju kompozīcijas bez izteiktām ritma figūrām tiek papildinātas ar organizētiem glitch tehnikas uzslāņojumiem, piešķirot viņa mūzikai zināmu abstraktuma un eksistenciālas fundamentalitātes pakāpi. Taču Fennesz nebūt nav tik slīpēts attiecībā uz atsegtām haosa struktūrām, kā viņam mēdz to mēdz piedēvēt. Fennesz ir visnotaļ miermīlīgs ambient radījums, kurš apvelta savas atmosfēriskās kompozīcijas ar patiesībā pavisam nelielu devu smalkas trokšņainības, nomaskējot iztālēm bēguļojošas skaņas. Viņam tik raksturīgā eiforiskā šņākoņas dūmaka neatvairāmi izraisa atslābinošu kontemplatīvu meditāciju, ieaužot klausītāju maigā melanholijā.
“Black Sea” ir viņa ceturtais studijas albums. Šajā platē Fennesz turpina iepriekšējā 2004. gada albuma “Venice” ūdens tematiku. Kā jau ierasts, pludinot visnotaļ biezas skaņu sienas, veidojas paisuma un bēguma uzbūve, kas viļņojas kā ledus šļūdoņi jonu tuneļos. Notiek pastāvīgas toņu izgaišanas, iedalot salīdzinoši daudz un nozīmīgas vietas klusumam.
Pirmā 10 minūšu garā tituldziesma uzsāk albumu ar nedaudz uzkurinošu netīru decibelu izvirdumu, kas jau pēc otrās minūtes pārtop neilgos, dzidros akustiskās ģitāras strinkšķos, bet pēcāk atlikusī dziesma daļa saglabā putekļainas toņu svārstības. “The Colour of Three” beigās integrētās orientālajām koka vēja stabulēm līdzīgās skaņas patiesībā ir austrāliešu eksperimentālās mūzikas prominences Anthony Pateras preparēto jeb sagatavoto klavieru klinšķi. Vismelodiskākā kompozīcija “Perfume for Winter” iekļauj arī negaidītu, īsu ērģeļu toņu starpspēli. Savukārt dziesmas “Glass Ceiling” otrā puse piedrupināta ar trauslu zvanu skaņu ņirboņu, kādēļ tai, manuprāt, kā ilustrācija lieliski piestāvētu Madaras Gulbis glezna “Katedrāle”. Albuma pēdējais gabals “Saffron Revolution” pienācīgi noslēdz šo aizgrābjošo iekšējības mākslas darbu, liekot poētiski aizdomāties, par revolūcijas latentuma iespējamību, proti, par mierīgumā apslēptu radikalitāti, liekot it kā daudzpunkti līdz nākamajam izvirdumam.
Pēc otrā albuma “Endless Summer” 2001. gadā Fennesz ir palēnām pārbīdījies no daudzšķautņainas krāsainības uz vienmuļākiem un gurdenākiem motīviem, šajā (“Black Sea”) albumā sasniegdams jau pavisam vienkāršu un ne visai izteiksmīgāku materiālu. Taču aprodot ar to, patīkamā caurspīdība sāk imponēt ar savu prasmīgo perfekcionismu, un galu galā albums izdots pareizā laikā, lieliski piestāvot elēģiskām ziemas noskaņām. Tas ir gluži kā parfīms ziemai.
Rihards Bražinskis, 04.12.2008
