AU Verbs

Au
Verbs
[Aagoo Records; 2008]

Amerikāņu multi-instrumentālais ansamblis „Au” ir tā galvenā diriģenta Luke Wyland produkts. Šis projekts klasificējams kā eksperimentāls pops un frīkfolks, kas visnotaļ raibs un dažāds savā izteiksmē. „Au” hibrīdskanējuma amplitūda svārstās no brīva intuitīvisma neparadzamības līdz akadēmiskam striktumam, tādējādi it kā izdzēšot robežu starp tā saucamo augsto un zemo mākslu. Taču viņu mūzikas noskaņa ir nepārprotami eksperimentāla.

Pēc kritiķu augstu vērtētā 2007. gada debijas albuma, ierakstu plauktos „Au” atgriezās pagājušajā vasarā ar savu otro plati „Verbs”, izdotu Aagoo Records paspārnē.

„Verbs” ir tikpat ornamentāls kā tā vizuālais noformējums, savā ziņā izspēlējot sezonālas pārmaiņas. Disks iesākas ar dziesmas „All My Friends” pēkšņu bungu šķīvju ņirboņu un ekstātiskām korblasīm (kopskaitā veselām 20, kas gan šķiet lieka pompozitāte, jo šis daudzbalsības efekts nav īsti dzirdams), – kas, it kā spirgti atplaukstot pēc ziemas miega, plūstoši pāriet nebēdnīgu dziedājumu ievītā prieka dancī „Are Animals”. Kad pirmoreiz sāku lasīt dziesmu nosaukumus, likās, ka tie visi būs savērpti vienā teikumā (kā tas, piemēram, bija pašmāju grupas „Feik” limitētā albuma ietvara gadījumā), taču tomēr savienojami ir tikai pirmie divi nosaukumi.

„Au” instrumentu varavīksne sastāv no klavierēm, ģitāras, basa, bungām, bandžo, perkusijām, klarnetes, trompetes, flautas, akordeona, trombona, analogajiem taustiņinstrumentiem, melodikas, zvaniņa un pat zāģa „dziedājumiem”. Zāģis visskaidrāk ir dzirdams 3. dziesmā „Summerheat”, kura uz beigām iegūst intensitāti ar pēkšņiem un spējiem sitaminstrumentu nogruvumiem.

Albuma rotaļīguma virsotne ir 4. gabals „RR vs. D”, kas iesākas ar mirguļojošu klavieru solo, turpinās ar plaukšķināšanu un jautriem dziedājumiem, pusē nomainās uz orķestra maršu, beigās pārtopot atkal par plaukšķu pavadītiem dziedājumiem. Pēc tā sākas diska mierīgā un reizē arī pliekanā daļa, taču starp šiem atlikušajiem gabaliem ir arī viena patiesi izjusta kompozīcija „Prelude” (starp citu vienīgā instrumentālā dziesma šajā albumā) – lakoniska akordeona, klarnetes un bungu slāņveida saspēle, kas atvasināti turpinās jau daudz ritmiskākā vokalizētā kompozīcijā „The Waltz”. Savukārt pēdējā vislēnākā un melanholiskākā dziesma ar patiešām savam letarģiskajam ritējumam atbilstošo nosaukumu „Sleep” atkārtoti pamāna klausītāju ar pauzēm.

Kopumā jāsaka – „Au” pauž neuzbāzīgu pacilātību, vietumis atgādinot „Efterklang” un kaut ko no „Liars”, taču pārsāla dzirdi ar savu balsu eiforiju. Tāpat arī katra dziesma atsevišķi ir pilnīga un noslēgta, taču kopumā albums kompozicionāli neturas kopā jeb neveido vienotu kopumu. Nepārliecinošais un neizvērstais koncepts rezultātā atstāj neuzrunātu. Taču nešaubos, ka „Verbs” ir pat ļoti tīkams nekritiski uztverošiem dabas bērniem ar noslieci tieši uz šādu estētiku.

Rihards Bražinskis, 24. 04. 2009

www.myspace.com/peaofthesea