Aerofīlija

Without Sinking
Without Sinking

Hildur Gudnadottir
Without Sinking
[Touch; 2009]

Šoreiz kaut kas akadēmiskāks – islandiešu grupas „Mum” čellistes Hilduras Gudnadotiras jaunais albums „Without Sinking”.
Hildura ir ļoti kolaboratīva persona – savā darbošanās laikā paspējusi sadarbotusies ar vairākiem grandiem, piemēram, Pan Sonic, Throbbing Gristle, ar ko kopā veidojusi jaunu soundtrack’u Dereka Džārmena 1980. gada īsfilmai „In The Shadow of The Sun”, kā arī saspēlējusies ar konkrēto jeb dabas skaņu ierakstu karali BJ Nielsen.

Un vēl Hildura arī duetē ar savu tautieti, komponistu Johanu Johansonu. Un šīs sadarbības augļi, kas būs arī dzirdami šogad „Skaņu Mežā”, iesniegušies arī viņas jaunajā albumā – šajā platē trijās dziesmām Johans Johansons ir klātesošs ar ērģeļu skaņām un procesoru piedevām. Tāpat arī gandrīz visās dziesmās (izņemot vienu) piedalās Skuli Sverrisons ar basu.

„Without Sinking” piesaista ar savu spēcīgo, mazliet draudīgo skanējumu. Ieraksts ir ļoti viegli klausāms, un tas apbrīnojamā veidā apsteidz savu skanēšanas laiku. Taču ar savu nopietnību un kvalitāti šis ieraksts arī izvirza nepieciešamību pēc tā klausīšanās uz labām atskaņošanas iekārtām, tiekot kārtīgi izdrebinātam ar „surround sound” sistēmu. Savukārt iespējamās populārās asociācijas ar „Apocalyptica” ir neizbēgamas, taču tas Hildurai nebūt nekaitē.

„Without Sinking” neapšaubāmi ir noskaņu mūzika; vēl pietam ar milzīgu emocionālo kapacitāti, kura var kļūt līdz asarām aizkustinoša atkarībā no domām, kuras klausītājs aktivizē. Muzikāli un nomināli piedāvātā asociāciju palete gan ir vienas noteiktas iedabas, taču tā ir rūpīgi izstrādāta, sniedzot intensīvas piejūras gaisa spirgtuma un atmosfēra svārstību izjūtas. Hildura akcentējas uz skaņas kustību – izspēlētās mākoņu maiņas debesīs atklāj piesātinātu aerofīliju. Arī vizuālais noformējums atbilstoši noskaņām ir kārtējo reizi islandiešiem raksturīgā manierē mazliet paeksploatējis viņu estētiskā trumpja un neizsmeļamās nacionālās bagātības – dabas – nogriežņus.

Atklājošā kompozīcija „Elevation” aizslīd kā negaisa priekšnojauta. Tai sekojošā kompozīcija „Overcast” uzbur apmākšanās ainu, bet tad ar īsām, griezīgākām notīm gaisma izlaužas caur trešo kompozīciju „Erupting Light”. Starp šīm trim dziesmām gan prasītos plūstošs non-stop’s, kā jau vienotam skaņu ainu triptiham tas pienāktos. Tālāk gan nosaukumu atbilstība vienumu ziņā pašpietiekamajām kompozīcijām šķiet daudz patvaļīgāka un brīvāk asociatīva.

Hildura svārstās no liegiem vēja glāstiem un pauzēti elpojošiem uzplūdiem līdz satrauktākam ritmiskumam. Skaņdarbu „Aether” gandrīz līdz pusei aizņem trausls, mirguļojošs Hilduras cītaras solo, ko pēc pauzes nomaina viņas tēva Gudni Franzsona klarnešu slāņi, un pēdējā trešdaļā tos ievij atkal cītaras strinkšķi. „Into Warmer Air” – cilpveida čella un kontrobasa valsēšana, kurai otrajā daļā nomainās leņķis, un pievienojas tikko jaušama Johana Johansona elektronika. Bet pēdējais visgarākais skaņdarbs „Unveiled” atkal ar tēva klarnešu impregnācijām pavisam nomierinošs, ambientāls gabals ar labi izjūtamu brīvas telpas viļņošanos.

Šis albums katrā ziņā nebūtu ieteicams cilvēkiem, kuri slimo ar agorafobiju, jo šī mūzika ir izteikti telpiska un psihiski paver daudzu hektāru plašumus. Un to nudien vajadzētu pamēģināt klausīties uz kraujas rudzu laukā vai braucot automašīnā vētras laikā.

Rihards Bražinskis, 30. 03. 2009.

http://www.myspace.com/hildurness

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *