Aita vilka ādā

Watersports
Watersports

Mi Ami – Watersports
[Quarterstick, 2009]

Varbūt kādam šis ieraksts atsauks atmiņā Amerikas galvaspilsētas spridzekļus Black Eyes, kurā reiz līdzīgā garā trokšņoja divi no Mi Ami trio, bet kādam, ieskaitot šo rindu autoru, pirmās asociācijas būs 70./80. gadu mijas laiks, kad pankroka ietekme pārauga savas šaurās robežas, daudzām tā laika apvienībām nebaidoties raupjo skanējumu un agresīvo mūziku savienot, piemēram, ar funk mūzikas grūvu vai Jamaikas dub sulīgo bungu un basa skanējumu, vai gluži pretēji – čerkstošiem sintezatoriem un netīru ģitāras pastiprinātāju dārdoņu.

Šajā laikā saujiņa grupu Ņujorkā īsu brīdi plosījās zem Braina Īno uzliktā no wave karoga, metot pie malas niekošanos ar “rokenrola paātrināšanu” (viens no daudzajiem Teenage Jesus & the Jerks kareivīgās līderes Lūsijas Linčas epitetiem). Nenoskaņotās ģitāras nereti izklausījās pēc tīra noiza, tāpat kā jebkurš, kam rokās iegadījās mikrofons, bet spēcīgie basa un bungu sitieni izklausījās pēc nenoteikta narkomāna pulsa. Galu galā, šī nelielā spazma Ņujorkas bagātīgajā mūzikas scēnā deva labu devu skābekļa tādiem grandiem kā Sonic Youth un Swans.

Gana vēstures. Protams, nekas tā pēkšņi ne no kā neuzrodas, un tā nu Mi Ami skanējumam gandrīz vai prasās piekabināt post-no-wave birku, tomēr negribas arī nodarboties ar kaut kādu muļķīgu svaigu ideju trūkuma pārmešanu. Mi Ami godīgi veic savu uzdevumu – turēt garlaicību un kārtību pa gabalu no savas mūzikas, klāt piesviežot pa kādai specifiskākai garšvielai.
Septiņas dziesmas savijas vienā garā repetatīvu ritmu un dobju basu piesūcinātā kompozīcijā, ģitāras skanējumam mainoties no klusi attāla un atskaņu izšķīdināta līdz trokšņu un teju primitīvu sitienu saskaldītam. No pārliekas ieslīgšanas hipnotiskajos ritmos veiksmīgi pasargā spalgā ģitārista un vokālista Daniēla Mārtina-MakKormika ķērkšana, kas pirmajā brīdi tiešām šķiet kā Lidijas Linčas jaunības dienu rēga spokošanās vai pat The Slits meiteņu ālēšanās dzērumā. Līdz pat brīdim, kad beidzot ieraudzīju Mi Ami koncertvideo, biju absolūti pārliecināts, ka kliedzošā vokāla īpašnieks ir sieviete, tādēļ atliek vien minēt, ko tādu bērniem dod ēst tajā Amerikas galvaspilsētā.

Lai arī neiztikt bez salīdzināšanas un asociācijām, kopumā jāatzīst, ka šis tīri interesants ieraksts ar noslīpētu un dzīvīgu skaņu, nebeidzamajos psihodēliskajos labirintos atstājot gana vietu katra instrumenta un trokšņa izgaršošanai. Tomēr skaidrs arī, ka ritmu, noskaņu un līdzīgu ģitāras motīvu nemitīgā atkārtošanās daļu klausītāju spēs ja ne iemidzināt, tad vismaz domās aizdzīt prom kaut kur uz pavisam citu pagastu. Vaina ir gan albuma kopgarumā, gan strikti ieturētajā vienmulībā, ko varētu devēt par pārliecību un konsistences saglabāšanu, bet varētu arī nosaukt par nevēlēšanos piedomāt pie satura un izteiksmes līdzekļu dažādošanas, pārlieku iegrimstot pašpietiekamā, psihodēliskā džamošanā. Lai nu kā, atliek cerēt, ka šī ir viena no tām grupām, kas dzīvajā spēj atmodināt klausītājus ar niansētību un atdevi.

Kaspars Groševs, 04.05.2009

http://www.myspace.com/miamiamiami

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *