Daudzbērnu mātes krāsainās asaras

Niobe - Black Bird's Echo
Niobe - Black Bird's Echo

Niobe
Blackbird`s Echo
[Tomlab; 2009]

Vācu dīva Yvonne Cornelius, kas par savu skatuves vārdu izvēlējusies mītisko nosaukumu Niobe, ar savu jauno, pēc kārtas piekto albumu „Blackbird`s Echo” pēc četru gadu klusēšanas (pirms tam ilgākā pauze ir bijusi maksimums divi gadi) met tādu kā tiltu pāri visiem saviem iepriekšējiem albumiem, apvienojot gaumīgā eklektikā gan šo to no sava dūmakaini atmosfēriskā, absolūti neperkusitīvā 2001. gada debijas albuma „Radioersatz”, gan šķipsniņu no viņas labākā 2004. gada albuma „Voodooluba” raibā, rotaļīgā frīkainuma, gan arī daudz ko no iepriekšējā, lēnīgā 2006. gada albuma „White Hats”, kas sastāvēja no akustiskās ģitāras intimitātes, pāris bossa novas stila piesitieniem un dažiem avant-pop/nu-disco žestiem.

Protams, arī „Blackbird`s Echo” diskā dominē liricisms. Albumu ievada drēgnā kompozīcija “Silicone Soul”, kas, palēnām atraisoties, ar skumīgiem ģitāras stīgu virpinājumiem, nopietniem čella uzslāņojumiem un mātišķi smeldzīgu balsi izdzied fleksiblo Niobes dvēseli, atgādinot labāko no Patricia Barber daiļrades. Autore atmaigst jau ar otro, optimistiskāko pendeles ritma šūpojošo un nebēdnīgi piedungoto dziesmu „You Have a Gift”. Savukārt vislustīgākā ir kompozīcija “My Conversion”, kuras pumpējošais bass, pacilājošās trompetes, roķīgā ģitāra un atlecošais tamburīns izveido īstu prieka danci, nosvinot kādu no savām metamorfozēm.

Niobes rakstura īstenākie izteicēji ir bezrūpīgi piespivilpotā, purvainā “Lovely Day”, kam pamatā ielikti varžu kurkšķi, putnu čivināšana un vibrējoša vienas takts izmēra divakordu melocilpa, kā arī iereibuši valsējošā eponīmā kompozīcija, kurā dziedājums grīļojas tādā kā nedaudz sapņainā domīgumā, un galēju muzikālu joku sasniedz īsiņā (1:14), ar mazām, patīkamām, periodiski uzliesmojošām džezīgi norautas trompetes spazmiņām apveltītā skice “A Shark”, kas, gluži kā plunčājoties pa ūdeni, jau pusē atlecoši iestrēgst frāzes “I`m swimming” atkārtojumā.

Niobe šajā albumā ir arī savaņgojusi pāris ekskluzīvus viesmāksliniekus. Dziesmu sulīgo basa partiju vaininieks ir spēcīgais basists Trevor Dunn, kurš, starp citu, joprojām sadarbojas ar pašu John Zorn, un ar „ātrāk palaistas” plates, audiolentes tīšanas, lādiņu sprāgšanas un citu trokšņainu samplu švīkstoņu pieblīvētais gabals “Time is Kindling” ir dzidrs duets ar raženo Čikāgas mūziķi David Grubbs, kurš droši vien visvairāk saistāms ar avantgardisko postroka ansambli „Gastr del Soul”. Gabals “Fever” iekļauj identiskus burvīgās instrumentālā popa grupas “I`m Not a Gun” tipa akordus, bet naivā “Ava Gardner at the Swimming Pool” ievieto film noir zvaigzni iztēles ainās. Savukārt par albuma labāko dziesmu droši vien jāatzīst pozitīvi miegainais, ar gludu balsi pārklātais dubstepīgais gabals “Cadillac Night”, kas mērķtiecīgi ievij lounge noskaņās, un, lai arī tas nav bezprecedenta gadījums Niobes mūzikā (arī „White Hats” saturēja šādas ievirzes gabalu), tas tomēr ir visai netipisks un apsveicams autores solis.

Attiecinot dziedātāju antīkajam mītam par Niobi, jāsaka, ka viņa nebūt nav plātīga, bet gan drīzāk pat ļoti pieticīga daudzbērnu māte. Turklāt bērnu (dziesmu) viņai ir daudz, taču arī ne pārmērīgi. Viņa savus gabalus neštancē kā ar konveijeru, bet gan rūpīgi pārdomā, rezultātā nedaudz pārformulējot popa struktūras. No mīta Niobe ir paņēmusi vienīgi asaras. Un ļoti labi, ka tā, jo Niobes dziesmu savādais skaistums dzimst līdz ar viņas visai plaši pielietoto samtaini nostalģisko un mazliet spokaino balsi. Vietumis tā tiek tušēta „CocoRosie” stilā, bet citviet atgādina „Dirty Projectors” nedaudz griezīgo vokālu. Tā ir neuzspēlēti artistiska, svētlaimīga, īpašu meiteņu mūzika. Gribu viņu vēlreiz „Skaņu mežā!”

Rihards Bražinskis, 14. 08. 2009
http://www.myspace.com/niobeniobe

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *