Elektriķa un folklorista rokasspiedieni

Mika Vainio & Lucio Capece - Trahnie
Mika Vainio & Lucio Capece - Trahnie

Mika Vainio & Lucio Capece
Trahnie
[Editons Mego; 2009]

„Trahnie” ir slavenā somu elektroniskās mūzikas dueta „Pan Sonic” vienas no pusēm – Mika Vainio – tandēms ar argentīniešu improvizatoru Lucio Capece. Ieraksts tapis Berlīnē (abu mākslinieku kopējā mājvietā) laikposmā no 2006. līdz 2008. gadam un izdots šī gada janvārī „Editions Mego” paspārnē.

„Trahnie” ir ārkārtīgi veiksmīga glitch tehnikas, dažādu elektronisku traucējumu, trokšņu un (nedaudz šķības) instrumentu spēles konverģence. Somu vēsās elektronikas kultūrsaplūsme ar preparēto jeb sagatavoto pūšaminstrumentu skanējumu (dūkoņas radīšanai Lucio Capece izmanto arī tā saucamo Sruti box jeb divu toņu koka instrumentu, kas darbojas uz plēšu principa) izveidojusies ārkārtīgi dabīga par spīti šķietami nesavienojamajai muzikālo materiālu izvēlei, dažbrīd abu mākslinieku lomām pārklājoties tik smalki, ka pat kļūst grūti noteikt katra atsevišķo ieguldījumu. Un, lai arī darbs ir ārkārtīgi daudzšķautņains savā struktūrā, tas rada patīkamu savāktības izjūtu, veidojot vienmērīgu, intuitīvi aranžētu (vietumis pat neatpazīstamas izcelsmes) skaņu lausku parādi. Kompozīciju plūdums ir visnotaļ lineārs vidēji piecu minūšu garumā ar noteiktu tēmu katram gabalam.

Albums piedāvā dažāda rakstura kompozīcijas. Tas iesākas ar caurdurošu, bet mierīgu sirēnai līdzīgu, nedaudz vibrējošu, taču nemainīgu toni „Ujellus” ar periodiskiem klusākas sintēzes apakštoņu uzplūdiem, veidojot ko līdzīgu skaņu unisonam. Vistipiskākie sev ir: neuzbāzīgais, nejaušu skaņu uzplaiksnījumu virknējuma nogrieznis „Escapes”, tukšais (starp citu visgarākais – 9:00) gabals „Ahuyenta Temores”, kas gandrīz pilnībā sastāv tikai no elektrības sīkoņas un šņācoši-klakšķošais „Valontuo”, kas iesākas ar modinātājpulksteņa zvana skaņai līdzīgiem sampliem, turpinās ar vinila plates un tās lasītājadatas saskares radīto fonu cilpām līdz pārklājas ar ūdenim līdzīgu šalkoņu un basa pūtienu uzslāņojumiem. Vismonotonākais, bet visharmoniskākais gabals ir „Hondonada” – čalojoši-mutuļojoša tautiska graboņa, kas papildināta ar dažādiem klarnetes pūtiensignāliem. Bet visatšķirīgākais gabals no visiem ir „Tolmavuo” – skaņu rausteklis jeb ieklemmējušos sitienu bombardēšana ložmetēja ritma ātrumā pa virsu nemainīgam, augstam tonim. Savukārt spēcīgākie un skaļākie gabali ir „Juurake”, kas kroplīgi agonē caur nervozi griezīgiem, saprocesētiem džezīga saksofona starpsaucieniem un klasiskiem Mika Vainio manieres mikroritmiem, atgādinot Ryoji Ikeda vai Alva Noto darbību, un noizīgais „Sahalaitainen”, kuru caurvij nebeidzami kontaktu spraudīšanas trokšņi un ripzāģim līdzīga griezes skaņa, veidojot biezu putru ar pārrautu vadu džinkstoņas starpspēli ceturtajā minūtē. Un disks beidzas ar daļēju pirmā gabala reprīzi, tādējādi iemantojot apļveida uzbūvi. Proti, arī beidzamā kompozīcija „Manana” ir taisnvirziena signāls (tikai zemāks) ar melanholiskas elektroniskas plūsmu papildinājumiem, kopumā nedaudz atgādinot Tony Conrad stīgu skanējumu.

Mika Vainio skaņdarbi klausītājus vienmēr ir mulsinājuši ar neizprotamām pauzēm. Un arī šis albums nav izņēmums – ik pa laikam dziesmas „pārplīst”, pirmajā brīdī liekot domāt, ka ir noticis patiešām neiecerēts digitāls misēklis. Tāpēc principā „Trahnie” ir kārtējās gļukārta svinības, turklāt pilnībā izdevušās. Un šis albums ir lielisks, reprezentatīvs paraugs, ko vajadzības gadījumā izmantot iepazīstināšanai ar eksperimentālo mūziku.

Rihards Bražinskis, 11. 07. 2009

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *