Mammai par iepriecinājumu

Pikelet, klubs Depo, 26. 08. 09

Austrāliete Evelyn Morris ilgu laiku intensīvi darbojusies kā hardcore/punk kliedzējbundziniece, taču jau vairākus gadus, emocionāli pārfokusējoties un izpausmē paplašinoties, viņa uzstājas arī kā solomāksliniece “Pikelet”. Soloprojekta pamatiecere ir bijusi (un joprojām ir) vēlme uzmundrināt un iepriecināt savu ar vēzi sirgstošo mammu. Nu jau viņas mammai ir labāk tā, ka iespējams arī, ka “Pikelet” mūzika patiešām dziedē. Un arī pats nosaukums “Pikelet” ir mātišķi sentimentāla reference, proti, tas ir pankūku paveids, ko Evelīnas mamma cepa viņai bērnībā, kad mājās tā teikt “nekā nebija”. Savukārt kopumā “Pikelet” muzicēšana pašai māksliniecei nozīmē savas sieviešķības attīstošu izvērsumu.

Savas buņģieres iemaņas gan Evelīna nebūt nav pilnībā atmetusi vai atstājusi novārtā, jo ritms, viņasprāt, ir mūzikas pamatstruktūra. Savās dziesmās viņa raženi pielieto flortomu (arī tamburīnu un citus perkusitīvus instrumentus), ar to palīdzību konstruējot mazliet pat nobīdījušos bītus, tos (kā arī melocilpas un balsi) dzīvajā tūlītēji ierakstot un samplējot, tādējādi veidojot tādu kā viena cilvēka kamerorķestri. Turklāt periodiskais orķestrāluma efekts viņas dziesmās atgādina ekstātiskos „Beirut”, ar kuriem viņa ir arī kopīgi tūrējusi. Evelīnas sulīgās kompozīcijas ir it kā vienkāršas, taču tajā pat laikā visai tiešas, koncentrētas un frīkaini savdabīgas (patīkami, ka) vidēji triju minūšu garumā. Papildus pamatinstrumentam – akustiskajai ģitārai – “Pikelet” izmanto arī bērnu ksilofonu un vecu „Casio” sintezatoru, jo pēc viņas teiktā tas ir lēts un parocīgs ceļošanai, un tas arī piedod visai autentiskas sintīpopa vēsmas. Ierakstos tiek arī lekni pielietots akordeons, taču tūrēs tā klātbūtne atkrīt tā apgrūtinošo transportēšanas īpašību dēļ.

Prieks, ka (atšķirībā no vismaz 80% visdažādāko vispasaules izpildītāju) „Pikelet” šajā tūrē nebija devusies sava pēdējā EP „Not so still” reklāmas nolūkos, bet gan piedāvāja absolūtu miksli, no jaunākā ieraksta nespēlējot pilnībā neko. Un “Pikelet” dzīvajā vispār mērķtiecīgi atšķiras no saviem ierakstiem, koncertos esot skaļākai un uzstājīgākai. Tāpat arī dzīvajā dziesmas netiek spēlētas plūstošā nonstopā, kā tās ir sapludinātas albumos – tiek izmantota katra izdevība, lai uzrunātu klausītājus vai pat parunātos ar tiem no skatuves. Tāpat arī “dzīvās” dziesmas piedzīvo krasākas iekšējas pārmaiņas, proti, piesātinātākās daļas mēdz strauji nomainīties uz kādu radikāli atšķirīgu, visbiežāk trankvilu noskaņu.

Uz dažādību tendētā un folkmūziku interpretējošā „Pikelet” daiļrade ir sirsnīga, apzināti nedaudz infantila un pozitīva naivuma ieskauta, kas tikai apliecina atvērtību un neizlikšanos. Tāpat arī “Pikelet” dziesmās sajūtams vientuļnieka skumīgums, kas galu galā lieliski sapasē ar viņas pašas tēlu – koncertsērijā-ceļojumā viņa bija devusies pilnībā viena. Par pārsteigumu koncerta apmeklējums gan bija nožēlojami mazs, taču uzstāšanās tik un tā bija aizkustinoša, un Evelīna noteikti būtu pelnījusi vēl auditorijas kādās intīmākās vietās šeit pat Latvijā, piemēram, „Zabadakā” vai „Dirty Deal Cafe”. Viņa arī teicās atgriezties apmēram pēc gada. Gaidīsim!

Rihards Bražinskis, 27. 08. 2009.
http://www.myspace.com/ovalyn

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *