Ir pieņemts uztvert mūzikas verbālo vēstījumu kā dziesmas satura izteicēju. Tāpat arī dziesmas vārdi ir kvalitatīvi izmērāma virsvērtība, proti, dziesma ar augstvērtīgu tekstu uzrunā vairāk kā dziesma ar jēlu tekstu vai vispār bez teksta. Bet vai gadījumā funkcionāli lirika nav komunikatīvs piedēklis, kas gluži vienkārši atvieglo saikni starp izpildītāju un klausītāju? Iespējams, balss ir komfortabli izšķirošs komponents kā pretimnākošs cilvēciskuma faktors anonīmajā, dehumanizētajā instrumentu skanējumā. Mūzika taču pati par sevi ir pašpietiekama savā muzikalitātē. Mūzikas un teksta attiecības ir pilnībā arbitrāras jeb patvaļīgas tajā ziņā, ka nav nekādas loģiski nepieciešamas izrietēšanas kādēļ attiecīgajai melodijai būtu piederīgs tieši tāds un ne citādāks teksts. Tuvināti izņēmumi varētu būt vienīgi noskaņas, proti, skumja melodija pieprasa skumju tekstu, protams, ja nerunājam par apzinātas disharmonijas ieceri.

Visnotaļ pārliecinoši šo problemātiku aktualizē un reizē arī pārvar galvenokārt jau postroks ar savu naratīvo instrumentalitāti, radot tā saucamās skaņu ainas, kas, protams, ir daudz nekonkrētākas par skaidri deklamētu tekstu, taču arī stimulētas pašmanifestējošas asociācijas var būt vēstījošas. Vēl radikālāku askētismu jeb nominālu ignoranci piekopj atsevišķi eksperimentālā lauciņa darboņi, skaņdarbu nosaukumiem piešķirot vienkārši kārtas numuru vai to garuma ciparus, tādējādi piedāvājot neievirzītas, obskūras skaņu iedarbes.

Uzskatāms pierādījums mūzikas un teksta arbitraritātei būtu mēģinājums izveidot popūrijveida skaņdarbu, vairākas reizes nejauši mainot muzikālo pavadījumu un visdažādākās tematikas tekstus.

Un šīs abstraktās replikas audiāls izvērsums būs dzirdams rītdien, 25. 05. 09., „Skaņu Meža” raidījumā radio „Naba” ēterā plkst. 22:00 – 23:00.

Rihards Bražinskis