Neirozes hipnotiskās metastāzes

Foto: Juris Alksnis
Foto: Juris Alksnis

11

Neurosis koncerts Grīvas mēbelēs 27.06.09

Pirms Neurosis koncerta Grīvas mēbelēs gaisā valdīja zināms satraukums, gaidas un draudzīgas čalas. Siltajā sestdienas vakarā šur tur virmoja arī pa eksotiskam dūmam. Publikas rindās varēja manīt daudzus jaunus cilvēkus, taču neizpalika arī jau nobriedušāki Neurosis daiļrades cienītāji.
Grūti ir aprakstīt to sajūtu, kas parasti jūtama pirms rokkoncerta (ar rokkoncertu es nedomāju, piemēram, aerosmith koncertu:), vissdrīzāk tā ir jāpiedzīvo pašam, un tie, kuri to darījuši, spēs saprast šo dažādo sajūtu detalizēšanas problēmu, taču pāris vārdos raksturojot, šoreiz bija arī tāda svētku sajūta.
Tā kā Neurosis bija nedaudz aizkavējušies ar koncertu, tad grupa Tesa kā iesildītāji sāka spēlēt drusku vēlāk kā paredzēts, taču līdz ar pirmo dārdoņu zāle momentā pildījās ar cilvēkiem, kas veikli noslēdza savas āra sarunas, izpīpēja pēdējo cigareti un steidza iekšā, vēl dzerot alu. Grīvas mēbeļu zāle bija pilna un skaņa perfekta. Tesa kopā ar ģitāristu Edgaru Rubeni pieteica savu manifestu ar monolītiem ģitāras rifu un bungu klājumiem, kas klausītājam rada teju operisku, orķerstrālu atmosfēru, kur stīgu partiju vietā kauc un iedziedas Edgara ģitāra, dramatiku piešķir ritma bezgalīgie kāpinājumi un atkāpes un svaru visam piedod Dāvja un Kārļa ģitāras. Aparatūru bija uzlicis Einārs Cintiņš un Tesu skaņoja Lomiks jeb Ģirts Laumanis un varētu atzīt, ka šis arī no viņa puses bija varen labs sniegums, jo kopējā skaņas masa bija vienkārši “pāri visam grūstoša”, taču ja klausītājs nenobijās un vēlējas tad varēja nošķirt katru instrumentu un saklausīt nepieciešamās nianses. Kad šī viencēliena kompozīcija un publikas aplausi bija beigušies, apmeklētāji devās atpūtināt ausis, bet Neurosis aparatūras vīri sāka gatavot skatuvi savam priekšnesumam.
Drīz vien ieskanas “At the End of the Road” ievada zvanošās un rūcošās mantras un klausītāji sāk pildīt zāli. Neurosis uz skatuves veido sava veida mazu armiju. Priekšplānā atrodas ģitāristi Skots Kelijs, Stīvs Von Tils, savukārt flangos atrodas basģitārists Deivs Edvardsons un induastriālo trokšņu meistars Noa Landis, savukārt visu armiju Romas leģiona estētikā vada bundzinieks Džeisons Roeders. Aiz grupas atraodas milzīgs ekrāns uz kura tiek projicēti tumši tēli, kas, sākoties skaņdarbu klaustrofobiskākajām daļām, pārtop dažādās metaforās, kā, piemēram, stirnu vajājošā vilku barā vai vientuļa ceļinieka gājienā uz grandiozu kalnu fona. Jāpiezīmē, ka projekciju autors Džoss Greiems ir tāds pats grupas dalībnieks kā pārējie, un šis projekcijas ir tālu no banālajām un izspēlētajām “pasaules brīnumu” vai “ērgļu lidojuma un kalnu” ainām. Pēc pirmā skaņdraba mēs tiekam vesti tālāk ar “Water is not Enough”, kur ar sajūtām, ka ar ūdeni nepietiek – jo vajag asinis!, klausītājs izceļo līdzi skaņdarba dažādajai struktūrai, sākot no lokomotīves ritmu atgādinoša marša līdz eksplodējošās psihedēlijas beigām. Koncertā galvenokārt tika atskaņoti skaņdarbi no Neurosis pēdējā albuma “Given to the Rising”. Taču kā liels pārsteigums bija epohālais “A Season In The Sky”, un noslēdzošā koda “Through Silver in Blood”, kur skaņdarba ievadā ar pagānu rituālu bungu rimtiem pievienojas arī ģītārists Stīvs Von Tils. Skaņdarbs kulminēja aritmiskā un hipnotizējošā dārdoņā, kur fona projekcijās degošs pļāvējs ar izkapti atgādināja par lietu pārejošo dabu. Šajā mirklī publika ir transā, bet tie, kas nav, noteikti nododas sausai analīzei vai gluži pretēji, nesaprot, kas notiek. Pašā izskaņā arī otrs ģitārists Skots Kelijs pievienojas ar savām primitīvajām perkusijām un klausītāji tiek vesti pretī trīs primitīvu un brutālu bungu ritmu un elektroniskas pērkoņu dārdoņas pavadītai apokalipsei. Un tad, kad nu jau liekas, kur vēl tālāk – mēs jau esam pašā viesuļvētras epicentrā, mēs tomēr tiekam vesti vēl dziļāk iekšā, līdz pēkšņi pamats tiek izsists no kājām un vētra ir beigusies. Koncerts ir beidzies. Kad publika atgūstas tā skaļi aplaudē, svilpj un sauc atzinības saucienus:) taču Neurosis uz skatuves šovakar vairs nekāps, un tas ir skaidrs, jo šāds nobeigums nav viena skaņdarba  nopelns, tas ir visas uzstāšanās noslēgumus, un lai mēs iegūtu ko tādu vēlreiz, būtu vēlreiz jāpiedalās visā koncertā.
Pēc koncerta aprunājoties ar grupas dalībniekiem un personālu, secināju, ka viņi paši ar to bija ļoti apmierināti gan auditorijas ziņā, gan skaņas ziņā (skaņotājs atzinīgi izteicās, ka kāda meitene esot sūdzējusies, ka viņai sajūta, ka skaņa sit pa krūtīm), gan organizēšanas ziņā. Un kā ziņoja koncertaorganizators Miks no “SKYR”, tad nākamreiz Neurosis labprāt brauktu atkal.
Nobeigumā vēlētos izmantot šo iespēju un pateikties pirmkārt Mikam, kurš pašaizliedzīgi uzņēmās organizēt šo pasākumu, pateikties visiem kas apmeklēja to un atbalstīja savādāk un izteikt cerību, ka ar publikas atbalstu, šādi koncerti varētu noritēt ik pa laikam, lai mums visiem būtu iespēja dzirdēt, redzēt un piedalīties patiesākos mākslas aktos, nekā tajos, kas mums tik daudz ir apkārt ikdienā.

Lauris Ābele, Soundarcade

Share Button

5 thoughts on “Neirozes hipnotiskās metastāzes

  1. Neteiktu ka Tesa labi skanēja. Vismaz zāles beigās viss bija putrā dēļ telpas akustikas.

  2. par desmit štukām tur redzka nebij beigās saruna, līdz ar ko paši vēlējās uzspēlēt, tad spēj savu honorāra lielumu tomēr 5x samazināt!

  3. raksta autoram mazaak vajadzeetu stimulatorus lietot, lai domas koncentrejas

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *