Nerimstošais kvadralogs

Spunk - Kantarell
Spunk - Kantarell

SPUNK
Kantarell
[Rune Grammofon; 2009]

Un atkal nelielas gļukārta svinības; tikai šoreiz mazliet citā gultnē. Un, proti, – Majas Ratkjes “diriģētais” brīvās improvizācijas kvartets “SPUNK” no Norvēģijas pastāv jau kopš 1995. gada un “Kantarell” (tulkojumā – gailene) ir viņu piektais studijas albums, ar ko pēc četru gadu klusēšanas (kas ir garākā pauze viņu diskogrāfijā) nolemts palutināt eksperimentālo gardēžu ausis. Visi „SPUNK” albumi ir konstanti izdoti uz ģimeniski-elitārā norvēģu leibla “Rune Grammofon”, līdzās tādiem izpildītājiem kā “Supersilent”, “Motorpsycho”, “MoHa!” un “Biosphere” veidojot šī leibla definējošos vaibstus.

“SPUNK” neparedzamības pildītā trauksmainā buķete sastāv no mazmelodiskas, nedaudz sprēgājoši orķestrālas un šķietami nemākulīgi greizas, plēsošas instrumentu spēles, akrobātiskas elektronikas, jokainām balsīm un vairākiem citiem svarīgiem sīkumiem. Un par laimi arī šoreiz meitenes palikušas uzticīgas lineālu muzikālajām īpašībām – to skolnieciski nebēdnīgā ļurināšana (atsevišķos gabalos dažādos pārkares garumos) pāri galda malai ir vienkārši fantastisks akcents.

Disks iesākas ar gabalu „Tremble” – pamatā motora vibrējošajai rūkoņai līdzīgu periodisku slēgšanos iekšā-ārā, dažādiem maziem troksnīšiem un sīcošām, insektveidīgām skaņām, kas kompozīcijas otrajā pusē uz mikli papildinās ar konvulsīvu stīgu čīgāšanu, palēnām atslābstot čella dobjajā dūkoņā. Albumā iekļuvušas vairākas īsiņas (vidēji divas minūtes garas), neizvērstas kompozīcijas – piemēram, “The Lake” tikko kā manāmā smalkā graboņa vai “Ute” vargāna un koka/vēja stabulīšu atblāzmas paslīd uztverei garām kā starpspēles veida skaņdarbu atgriezumi. Savukārt elastīgā gabala “Mosegrood” stiprie čella slāņi ir patīkams, šūpojošs fons šī apzīmējuma labākajā nozīmē.

Visgarākā (10:06), sākotnēji klusā, neuzbāzīgā kompozīcija “Bipolarity” pieaug spēkā ap ceturto minūti, kļūstot perkusitīvi klaboša ar samplētu, mazu vārgi spalgas balss atlūzas ritmisku atkārtošanos un čukstošu balsu mutuļiem līdz ieveidojas krietni kakofoniskā skaņu jūklī, kurā griezīgi īdošu stīgu un blējošu tauru skaņas saplūst ar brāzmainiem feedback`a papildinātiem trokšņu uzslāņojumiem. Savukārt tipiskākais „SPUNK” manieres gabals “Quadralogue” ir visakustiskākā (no elektronikas tīrākā) un džezīgākā kompozīcija ar neartikulētajiem Majas Ratkjes vokāliem visā to krāšņumā.

Nedaudz skumju toņu balstītā lieliskā atvadu kompozīcija “Eaten” ir īsteni košļājošs, intestināls (zarnisks) gabals. Cerams tikai, ka šāda kompozīcija nenozīmē “SPUNK” autofāgiju jeb pašapēšanos un, ka šis nav pēdējais viņu albums (aizejot neuzvarētām vai kā tamlīdzīgi), jo kopumā šis disks, salīdzinot ar iepriekšējiem, ir nedaudz plakans – tam pietrūkst spriganuma jeb degsmes, kas taču ir esenciāli izrietoša no viņu nosaukuma, un tā vien nostalģiski uzjundī atmiņas par 2002. gada “Den Øverste Toppen På En Blåmalt Flaggstang” svingojošo nošu pozitīvo ironiju. Taču tajā pat laikā ar „Kantarell” „SPUNK” pārspēj savu 1999. gada šļaugano debijas albumu „Det Eneste Jeg Vet Er At Det Ikke Er En Støvsuger”. Un, lai nu kā, “SPUNK” ir viens no pēdējās dekādes eksperimentālās scēnas stūrakmeņiem, kura skaistuma noslēpums šķiet slēpjas viņu niansētajā imanentumā un femīnās atļaušanās aromātā. Gribu viņas vēlreiz “Skaņu mežā”!

Rihards Bražinskis, 21. 07. 2009

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *