OHM – The Early Gurus of Electronic Music

OHM – The Early Gurus of Electronic Music
OHM – The Early Gurus of Electronic Music

Agrīnā elektroniskā mūzika ļoti iespaidojusi tagadējās elektroniskās un laikmetīgās mūzikas kopumā attīstību un šo iespaidu izjutis katrs, pat tas, kurš mūziku vispār apzināti neklausās. XX gadsimts ir pārmaiņu laiks – mainās pasaules aina, radikāli mainās cilvēka domāšana. Arī mākslu sāk aplūkot citādi – un šī ir auglīga augsne jaunai mūzikai, kura tiecās ne tikai radikāli nostāties pret iepriekšējām tradīcijām, bet arī tās izmantot un savā veidā papildināt. Dažādie paņēmieni, kā piemēram “samplēšana”, operēšana ar neierastiem tembriem, akustisko skaņu transformācijas, skaņu augstuma maiņas līdz vissīkākajām gradācijām, un citi, kas tagad plaši pazīstami, lielā mērā ir radušies jau krietni sen un šobrīd tiek interpretēti un uztverti atšķirīgi no komponistu oriģinālajām iecerēm un koncepcijām. Mūsdienās vairs nevienu nepārsteidz vārdu salikums “elektroniskā mūzika”. Taču  uzdrošināšos apgalvot, ka šī mūzika vairumam cilvēku (tai skaitā arī eletroniskās mūzikas mīļotājiem) nepavisam nav pazīstama. Tā nav pazīstama arī tādā nozīmē, ka manuprāt, šī mūzika nav izprotama, ja nezinām fonu, konkrētā virziena vai pat kompozīcijas idejisko kontekstu savā laikmetā un noteiktas sabiedrības daļā.

Tādēļ kā pirmo jūsu uzmanībai vēlos piedāvāt izlases “OHM – The Early Gurus of Electronic Music” apskatu. Tā laista klajā 2000. gadā izdevniecības Ellipsis Arts paspārnē. Izlasi veido trīs kompaktdiski – kopumā vairāk kā trīsarpus stundu elektroniskās mūzikas no dažādām XX gadsimta desmitgadēm. Izlases buklets sola aptvert laika posmu no 1948. gada līdz 1980. gadam, taču tā gan nav gluži patiesība – piemēram, franču komponista Olivjē Mesiāna (Olivier Messiaen 1908 – 1992) skaņdarbs “Oraison” rakstīts 1937. gadā. Taču nelielās neprecizitātes nemazina šīs kompilācijas vērtību (tieši pretēji – aptverts lielāks laika posms). Izlase tiecas apvienot būtiskākos, hrestomātiskākos XX gadsimta elektroniskās mūzikas skaņdarbus, taču droši var teikt, ka ārpus šīs kompilācijas palikuši citi, ne mazāk nozīmīgi skaņdarbi.

Izlasē pārstāvēti dažādu novirzienu skaņraži (ietverot gan akadēmisko, gan neakadēmisko mūziku (kas gan mūsdienās ir samērā grūti nošķirami jēdzieni)) – šeit jāmin tādi vārdi kā Olivjē Mesiāns, Pjērs Šēfers (Pierre Schaeffer 1910 – 1995), Džons Keidžs (John Cage 1912 – 1992), Edgars Varēzs (Edgar Varése 1883 – 1965), Karlhaincs Štokhauzens (Karlheinz Stockhausen 1928 – 2007), Stīvs Reihs (Steve Reich 1936), Terijs Railijs (Terry Riley 1936), Holgers Čukejs (Holger Czukay 1938), Jannis Ksenakis (Iannis Xenakis 1922 – 2001), Klauss Šulce (Klaus Schulze 1947), Braiens Īno (Brian Eno 1948) un citi. Klausoties skaņdarbus, iespējams iepazīties ar agrīno elektronisko mūzikas instrumentu skanējumu – izlasē varam dzirdēt tereminu (theremin), Martenū viļņus (ondes Martenot), Buhlas modulāro sintezatoru (Buchla modular synthesizer), mikstūrtrautoniju (mixturtrautonium) un citus. Pieminēšanas vērtas ir īpašas “raritātes” – piemēram, pirmais disks tiek atklāts ar Čaikovska (Пётр Чайковский   1840 – 1893) skņdarbu “Valse Sentimentale”, kura solo izpilda slavenā teremina virtuoze Klāra Rokmora (Clara Rockmore 1911 – 1998). Parasti teremins asociējas ar vecu šausmu filmu skaņu celiņiem, taču šeit to var dzirdēt kā pilntiesīgu melodisko instrumentu. Uzmanību jāpievērš arī Stīva Reiha skaņdarbam “Pendulum Music”, kuru izpilda leģendārais kolektīvs Sonic Youth.

Kaut arī ir grūti strikti nošķirt dažādās komponistu pieejas, tomēr var iezīmēt dažus pagrieziena punktus. Šajā izlasē daļa skaņdarbu manipulē ar plašām tembrālajām iespējām, ko piedāvā jaunās tehnoloģijas (kā piemērs minams Mortona Subotnika (Morton Subotnick – 1933) skaņdarbs “Silver Apples of the Moon” – 1967 vai Oskara Salas (Oskar Sala 1910 – 2002) skaņdarbi), bet cita daļa skaņdarbu operē ar “nemuzikālām” skaņām, skaņu kolāžām (piemēram Pjēra Šēfera, kurš pazīstams kā “music concrete” pārstāvis, skaņdarbs “Etude aux Chemins de Fer”), minimālists Stīvs Reihs un citi spēlējas ar magnētiskas lentas plašajām iespējām, bet viena no spožākajām pēckara avangarda zvaigznēm Štokhauzens pārveido ritmu par skaņu un skaņu par ritmu (skaņu impulsu virkne, kas atskaņota lēni (tātad ar zemu frekvenci) tiek uztverta kā ritms, taču pieaugot atskanošanas ātrumam skaņu impulsi saplūst vienā skaņā – cilvēka auss vairs nespēj izšķirt ritmu, ir dzirdama tikai viena konkrēta, nepārtraukta skaņa). Daži komponisti apvieno šīs dažādās pieejas savās kompozīcijās – piemēram Vladimirs Usačevskis (Vladimir Ussachevsky 1911 – 1990) savā darbā “Wireless Fatntasy” strādā gan ar magnētiskās lentas piedāvātajām iespējām, gan reizē arī ar jau gatavu skaņu materiālu (piemēram, viens no izmantotajiem elementiem ir Vāgnera (Richard Wagner 1813 – 1883) operas “Parsifāls” (“Parsifal”) fragmenti).

Šo manu aprakstu jāuzlūko kā ļoti īsu ievadu, ceļa radītāju turpmākiem meklējumiem, iepazīstoties ar elektroniskās mūzikas skaņu pasauli. Saistībā ar izlasi svarīgs interneta resurss ir http://www.furious.com/perfect/ohm/ –  šeit var izlasīt vairāk par atsevišķajiem komponistiem, viņu koncepcijām, uzstādījumiem,  viedokļiem u. t. t. .

Oskars Herliņš

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *