Florian Hecker - Acid In The Style Of David Tudor

Hecker:
Acid In The Style Of David Tudor
[Editions Mego; 2009]

Florians Hekers ir Vācijā dzimis elektroniskās mūzikas komponists, izpildītājs, kā arī skaņu mākslinieks. Ar mūziku viņš nodarbojas kopš 1996. gada un par šo laiku ir paspējis sastrādāties ar daudziem skaņas un vizualizāciju māksliniekim, kā Jasunao Tone (Yasunao Tone), Rasels Hasvels (Russell Haswell), Aphex  Twin, piedalīties neksaitāmos mākslas un mūzikas festivālos (tai skaitā 2003.gada un 2008. gada Skaņu mežos attiecīgi viens un ar Raselu Hasvelu), kā arī izdot divus solo studijas albūmus,vairākus singlus un kopdarbus uz tādiem leibliem kā Or, Editions Mego, Tochnit Aleph un Rephlex.

Acid In The Style Of David Tudor ir otrais pilnmetrāžas solo darbs kopš 2003. gada kritiķu atzītā un nopietno Ars Electronica 2003 atzinības balvu saņēmušā albūma Sun Pandämonium un par tā iznākšanu ir parūpējusies leģendārā Vīnes mūzikas izdevniecība Editions Mego, kuras paspārnē darbojās tādi eksperimentālās mūzikas grandi, kā Kristiāns Fenezs, Pēters Rehbergs, KTL uc.

Šis albūms sevī ieklauj 10. elektro-aksutiskas kolāžas, kā arī filozofijas žūrnāla Collapse dibinātājā un redaktora Robina Makkeja (Robin Mackay) 12 lappušu eseju  Climate Of Bass Hunter: Florian Hecker Acid In The Style Of David Tudor.
Relīzes komentāros albūmu ir ietekts klausīties uz jaudīgiem skaļruņiem pie maksimāla  skaļuma. Jāatzīst, ka šīs varētu būt kārtīgs pārbaudījums pat cilvēkiem ar pieredzi eksperimentālā vai trokšņu mūzikā. Jau ar pirmām albūma skaņām mēs saprotam, ka darīšana mums ir ar galēji abstraktu un psihedēlisku diģitālo trokšņu mūziku. Pirmais titultreks Acid In The Style Of David Tudor (izrādās, ka albūmā ir vēl 5 skaņdarbi ar identiski šadu nosaukumu) mūs sagaida ar visnotaļ kaitinošu un agresīvu skaņu, kas atgādina kāda neaptēsta digitāla putna vai līdzīga psihotropa tēla pirmsnāves agoniju, ieraksts nevienā brīdī nepaliek uz vienas nots, skaņa nepārtraukti lēkā no augšas uz leju, no kreisās uz labo pusi. Autoram patīk daudz izmantot stereofoniskus efektus.

Otrs gabals ar tādu pašu nosaukumu iesākās mazliet ieturētāk, iespējams ka parādās mikroskopisks mājiens uz kādu harmoniju,  tomēr  trešajā minūtē atkal pārvēršas par trulinošu un dezorientējošu skaņu caureju. Viena treka ietvaros motīvs var mainīties gandrīz ik pēc minūtes, skaņdarbu pārvēršot haotiskā kolāžu savārstījumā.

Kad nonākam līdz trešajai kompozīcijai ASA 1 (albūmā ir kopā  3 numurēti ASA skaņdarbi), mēs nosacīti varam atpūsties no haotiskām dinamikas maiņām un griezīgām skaņām. ASA ir daudz monotonāks, nedaudz klusāks un skanošs šaurās frekvencēs ar ieturētu un nemainīgu faktūru. ASA’s nosacīti dāvāto mieru dzirdes orgāniem pārtrauc kārtējais  Acid In The Style Of David Tudor , kas kopumā arī šoreiz skan tāpat kā iepriekšējās divas Tūdora skābes, tomēr nedaudz skaļāk un piesātinātak. Kā varētu to visu vizulizēt? Iedomājaties  Perpendikulu no latviešu klasiskās multiplikācijas filmas Dilli-dalli. Tak lūk, šis Perpendikuls ir nodzīvojis līdz mūsdienām, un pamatīgi uzsēdies  uz tēvoča Hofmaņa atkāto Lizergīnskābes dietilamīda. Un nezkāpēc, viņa ekstremitātes tagad ir aizvietojušas atsperes ar kurām viņš pārvietojas lēkājot visās tam pieejamās dimensijās, mēģinot Tevi padarīt par dažām nosacītām vienībām stulbāku.

Hekers noteikti zināja ko dara, ņemot vērā, ka viņš ir ilgstoši strādājis ar zinātniekiem un  skaņas inženieriem, pētot skaņas ietekmi uz cilvēka psihi. Tomēr Hekeram arī piemīt humora izjūta, par ko liecina jau par “augstāko” mākslu ironizējošais albūma nosaukums. Izskanot 4. gabalam, mēs sagaidam piekto, kas burtiski ir pilnīgi identisks iepriekšējam. Tas saucas tāpat, ka 4. skaņdarbs –  Acid In The Style Of David Tudor, tā ilgums ir tāds pats, kā 4. skaņdarbam  – 1 minūte un 41 sekunde, un visbeidzot neviena skanējuma sekunde neatšķirās no 4. skaņdarba. Kurš gan to būtu domājis?

6. kompozīcija ASA 2 pēc strukūra ir ļoti līdzīga iepriekšējai ASA’s versijai, tikpat monotons, viengabalais treks, tikai skaņas svārstības ir intensīvākas un augstākā frekvencē. Pēc ASA 2 izskaņas, mūs sagaida stepu dejojošais Perpendikuls (vai jebkurs mošķis, ko Tu varētu izsapņot savās halucinācijās). Kuru pēc gandrīz 9 minūtes ilgstošas ākstīšanās akta nomaina pēdējās ASA triloģijas daļa. ASA’s skanējums man ļoti atgādina Jančuka Ksenaka (Iannis Xenakis) eksperimentus elektroniskajā mūzikā, jo īpaši viņa leģendāro darbu Concrete Ph. Daļēji tas varētu būt tāpēc, ka Hekers mēģina izmantot tiem laikiem līdzīgas tehnoloģijas  – tituldarbi ir ierakstīti ar divām arhaiskām bet ļooooti labām ierīcēm –  Buchla modulāro sintezatoru un Comdyna analogo datoru. Pieļauju, ka gabali zem nosaukuma ASA tika programmēti ar SuperCollider programmēšanas valodu, kas ir tikpat laik- un prāt-ietilpīgi, kā bakstīt vecos analogos verķus.

Kopumā Hekera radītais trokšņa terors nav salīdzināms ar, piemēram, Merzbow, vai citu noise māklinieku darbiem. Tas savā ziņā ir precīzaks, ieturētāks un diskrētāks, tomēr tikpat psiholoģiski iespaidīgs. Viņš nemēģina raidīt uz saviem klausītājiem vienu skaļu brutālu trokšņu masu, bet gan veido savu skanējumu tīru un dzidru, tai pašā laikā pieturoties pie ļoti haotiskas, bet piesātinātas kompozīcijas, kurā skaņa bieži vien kustās telpā, brīžiem radot grūti definējamas asociācijas.  Kaut arī Acid In The Style Of David Tudor nebūt nav par ritmu/harmoniju/melodiju, tomēr tas būtu neslikts saundtreks tālās nākotnes retro deju vakara kādai ekranizācijai.

Monika Šedova, 11.05.2009