Nana April Jun – The Ontology of Noise

Nana April Jun
The Ontology of Noise
[Touch; 2009]

Britu leibls „Touch” vienmēr ir piedāvājis eksperimentālajā vidē īpaši nozīmīgus (pat hrestomātiskus) un delikātus ierakstus. Arī šis disks nav izņēmums. „Nana April Jun” ir zviedru vizuālā mākslinieka Christofer Lämgren pseidonīms. „The Ontology of Noise” ir viņa debijas ieraksts, kas pilnā mērā var tikt uzskatīts par ļoti veiksmīgu un daudzsološu skici grandiozam projektam. „Nana April Jun” ir visnotaļ atmosfēriska būtne – viņa minimālās, gandrīz vienslāņainās skaņu ainas apspēlē trokšņa esamību subtilā formā, piedāvājot kompozīcijas, kas pateicoties īpašai māsterēšanas un filtrēšanas tehnikai, vairāk līdzinās vides skaņām nekā elektroniski ģenerētiem trokšņiem.

Skaņdarbu abstraktās, pašinertās plūsmas mainās intuitīvi. Pirmais gabals „The One Substance” sākas ar elektriski griezīgu strāvas lauku, ārkārtīgi organiski un pat nemanāmi attīroties līdz tievam signālam, kas visai negaidīti noslēdzas ar pauzētiem Christian Fennesz tipa biezu, melanholisku plātņu šņākoņas uzslāņojumiem. Šai kompozīcijai akūti nepieciešams turpinājums! Citādi tā ir nepiedodami strupa. Otrais gabals „Process Philosophy” atgādina urbāna tuneļa vai ātrvilciena traukšanās skaņu, pusē nomainoties uz modulētu augstsprieguma sīkoņu. Trešā, vismonotonākā kompozīcija „Space-Time Continuum” līdzinās vēja šalkām ar skaļumā un stiprumā mainīgiem uzplūdiem un atplūdiem. Ceturtā „Semantic Shift” – vēss tonis ar periodiskiem traucējumu pilieniem, kas kā ūdenslāšu plunkšķi neilgi atbalsojoties saviļņo toņa virsmu. Savukārt pēdējais, visdramaturģiskākais un arī visgarākais (12:44) gabals „Sun Wind Darkness Eye” iesākas ar netieši pulsējošu dūkoņu, atgādinot mazliet spiedīgo Jacob Kirkegaard ierakstīto zemes dzīļu skanējumu. Kompozīcija lēnām izplešas ar ūdenskrituma skaņai līdzīgu masu, pakāpeniski pieaugot gan intensitātē, gan skaļumā, līdz noslēdzas ar pastāvīgās pulsācijas plūstošu pārtapšanu taisnā, mazliet atlecoši klakšķošā bassbungas ritmā…kurš gan būtu gaidījis šādu konkrētību!?

Trīs kompozīcijas no visām piecām nobeigtas aprauti tā vietā, lai tās kaut vai nofeidotu (kā tas ir noticis pirmās un trešās kompozīcijas gadījumā). Varbūt tā ir apzināta autora iecere nevis atklāta nemākulība, taču jebkurā gadījumā tas skan neveikli.

Tāpat arī oficiālajā pieteikumā paustās albuma „tumšās asociācijas ar post-black metālu” tiešām ir tikai asociācijas, lai neteiktu vairāk. Šī frāze būtu drīzāk uztverama kā stilizēta iedvesma no blackmetāla dabascentrisma. Turklāt dziesmas, kā redzams, apveltītas ar mazliet banāliem, skolnieciski fanojošiem vārdu savienojumiem, it kā autors būtu tikko kā uzsācis filozofijas studijas pilnīgi no nulles. Tāpat arī pieteikumā pilnībā atrautā un nepaskaidrotā atsauce tieši uz „Burzum” „Filosofem” albumu ir drīzāk nomināla nekā saturiska ideja. Bet nu štrunts par nosaukumiem – svarīgākais, ka „Nana April Jun” ir ārkārtīgi uzmanīgs un rada audiālu tīrību, blackmetāla domas atjaucot ar balto (trokšņa) krāsu, tādējādi, tā teikt, padarot tās pelēkas, bet vienlaicīgi dziesmās saglabājot (esamības) caurspīdīgumu.

Albums gan pieviļ ekspektācijas, kas raisās no tā grandiozā nosaukuma. Tādēļ jāsaka, ka tas ir par šerpu savam saturam, taču tas, protams, ir interpretācijas jautājums, ko šajā gadījumā saprast ar troksni. Bet, lai nu kā, „The Ontology of Noise” ir izcils ievingrināšanās uzmetums, kas nenoraidāmi pieprasa un paredz savu turpmāko ilgšanu.

Rihards Bražinskis, 25. 06. 2009
www.myspace.com/nanajun