Uzbrukums no abiem krastiem

Mamiffer, Dälek, Isis, Spīķeru Koncertzāle, 08. 11. 09

Parasti saka, ka nedēļa sākas ar trakām pirmdienām. Tad domāsim angliski. Šī nedēļa Rīgā “Isis” patiešām enerģiskā un trīsdaļīgā koncerta dēļ, varētu sākties ar traku 8. novembra svētdienu.

I daļa. Mamiffer. Pirmie iesildītāji, kuru sastāvā pamanījās uzstāties arī vēlāk sagaidāmais “Isis” vokāls un pamatā līderis Ārons Tērnērs (Aaron Turner) un kuri nāk no 21.gs. jaunās mūzikas un grunge perēkļa Sietlas (Fleet Foxes, Death Cab for Cutie, Nirvana, Pearl Jam) Skaņa, kas radīta ar vienu elektrisko ģitāru, dažiem pedāļu efektiem, perkusionistu un klavierēm, vairāk tuvojās ambient mūzikas paveidam nekā kādam no smagās mūzikas apakšnodalījumiem. Dziesmas, nedaudz līdzīgas vēl citiem zināmiem šāda veida māksliniekiem kā Helios un Rameses III, tikai mazliet smagākas un enerģiskākas nemanot pārvērta Spīķeru koncertzāli par kādu nolemtu vietu, kas vēsta par pasaules gala tuvošanos, jo šī mūzika, tiesa, ļoti burvīga, taču dažreiz pat pārāk, tā, ka sirds uztraukumā trīc, izklausījās, it kā būtu izrauta no skaņu celiņa kādai apokaliptiska satura filmai, piemēram “Pasauļu Kari”. Un šķita, ka šajā viss tomēr ies bojā. Taču skaisti.

II daļa. Divi drūma un spica paskata vīri. Divi uz skatuves atvērti “Tērvetīši”. Divi ābolīši, no kuriem tiek palaistas un kuros tiek apstrādātas nepārprotami spēcīgas un dažreiz pat pārāk uzbāzīgas industriālā hiphopa skaņu kopas. Tie ir Dälek (izrunā kā Dai – a – lek). Cilvēki, kuri svētdienas vakarā uz koncertu sanākušajiem viesiem parādīja un iemācīja, kā klausīties šo inteliģento hiphopa pavērsienu. Taču nepārprotami, kādam apmeklētājam tas sagādāja grūtības, bet ne jau tāpēc, ka nepatiktu. Tāpēc, ka nevarētu izturēt. Dälek vīri skaņas bija tik ļoti nokoncentrējuši un “uzasinājuši” (iespējams, ka pat pārāk asas), ka krūtis plosošie basi un bungādiņas raustošās melodijas lika vairākiem cilvēkiem iziet. Taču, nekādā gadījumā tas nevarētu saukt par nepatīkamām, tās bija tikai ļoti spēcīgi nofokusētas. Taču vienu lietu gan abi industriālie hiphoperi pārforsēja. Viņu iesildīšanas sesija ilga vairāk kā piecdesmit minūtes, tāpēc kādas pēdējās trīs dziesmas (izņemot, protams, pēdējo) varētu nosaukt par “pārdedzinātām”. Šie skaņdarbi varētu būt patiešām iespaidīgi, ja kopā ilgtu kādas, maksimums, četrdesmit minūtes. Iespējams, pat mazāk. Bet kopumā uzsvars tomēr tika likts uz šo muzikālo spēku. Pārliecinoši var teikt, ka lielāko daļu no MC Dälek ziņojuma cilvēki šajā skaņu burzmā vienkārši nedzirdēja vai nesaprata. Bet, visā visumā, ļoti pozitīvi pārsteidzoša uzstāšanās, kas atzinīgi vērtējama arī tāpēc, ka nelīdzinājās pašiem “hedlaineriem”.

III. Isis. Pirmo uzmanību piesaistīja trīs līdzīga rakstura elektriskās ģitāras, uz kurām grupa spēlēja. To galva bija kā pārdalīta divās daļās ar lielu caurumu vidū taisnstūra formā. Interesanti bija tas, ka visas šīs ģitāras bija gandrīz absolūti vienādas, taču katra savu roku vadīta un pedāļu spiesta, radīja pavisam citādāku skanējumu. Runājot par skaņu – “Isis” savu koncertu nospēlēja tik perfekti, ka pat izcilas muzikālās dzirdes īpašniekam nebūtu ko piebilst. Katrs instruments bija nostādīts tik labi, ka to varēja dzirdēt ik reiz, kad kāda nots atšķīrās no kopējā skanējuma. Tas ļāva izbaudīt un kāri tvert katru mazāko efektu, jo defektu nebija. Tikai gan var atzīties, ka publika varēja būt nedaudz atsaucīgāka, jo pirmās trīs dziesmas (kuras, protams, kā jau post-metāla pārstāvjiem nav tik īsas) tā stāvēja pavisam nekustīgi un bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Kad “Isis” sāka spēlēt, iespējams, vienu no visatpazīstamākajām viņu melodijām “20 minutes – 40 years”, apmeklētāji sāka atdzīvoties, un tā, pamazām pamazītiņām, cauri jaunā albuma skaņdarbiem, mijoties ar pāris pavisam klasiskām viņu melodijām, cauri Tērnera ģitāras spēlēšanai ar skrūvgriezi un elektroniskiem dziesmu ievadiem, nonāca pie pēdējās, kuras laikā viss koncerts izpildījuma ziņā tiktiešām “norāva jumtu”. Šī uzstāšanās atgādināja pagājušā gada “Manic Street Preachers” koncertu Positivus AB festivāla laikā, kad grupa spēlēja vienkārši izcilas kvalitātes gabalus, bet patiesu atbalstu no publikas tā arī nesagaidīja. Un vēl kāda vienādība. Meniki pēc koncerta nokāpa no skatuves un vairs neuzkāpa, jo tāda ir viņu tradīcija – neatbildēt uz “Atkārtot”. Tieši šādu pašu žestu parādīja arī “Isis”. To, vai tas bija tāpēc, ka viņi negribēja, vai arī ieturēja līdzīgas tradīcijas, vēsture klusē. Bet, iespējams, ka tomēr tādēļ, ka, pirms koncerta skatītājiem tika lūgts nelietot zibspuldzes fotografējot, jo kādam no grupas esot veselības problēmas ar acīm. Tātad, tas varētu būt saistīts arī ar to. Taču viennozīmīgi post-metāla pionieru “Isis” koncerta atzīstams par vienu no labāk skanošajiem koncertiem šogad. Vien neliela nožēla, ka grupa neatskaņoja otru vispopulārāko melodiju pēdējo gadu karjerā “Holy Tears”. Singlu no 2006. gada albuma “In The Absence of Truth”.

Eņģelis, 09.11.2009

Share Button

2 thoughts on “Uzbrukums no abiem krastiem

  1. ne tikai daļiks pārāk ilgi speļēja, bet arī isis. beigās jau pieriebās, bes spēlēja labi, maitas

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *