2010. gada atskats #4

Iesākumā lūgums nepievērst uzmanību zemāk minētā secībai, jo tā nav ne hronoloģiska, ne ar mērķi ranžēt veidota. Otrkārt, katru no rindkopām varētu ievadīt frāze “Šajā gadā mani pārsteidza…” vai cita tai līdzīga, uzsverot trešo un ceturto vārdu. Turklāt, “pārsteidza” lai nolasās vārda burtiskākajā, neitrālākajā nozīmē.

… ierakstu izdevniecība un mūziķu kolektīvs “Bedroom Community” no Reikjavīkas Īslandē. Lai arī nejauša gadījuma pēc to iepazīt sāku līdz ar pirmo izdevumu un publisko iznācienu uz skatuves vairākus gadus iepriekš, šķiet, 2010.gadu par notikumiem bagātāko nosauks ne tikai paviršs vērotājs no malas. Gada pirmajā pusē noslēdzās Niko Mjūlija (Nico Muhly), Valgīra Sigurdsona (Valgeir Sigurðsson), Bena Frosta (Ben Frost) un Sema Emidona (Sam Amidon) kopīgā koncertturneja[1]Whale Watching Tour”, kuras viena no koncertiem Ventspilī liecinieki bija arī riekšava vietējās publikas. Šī gada laikā izdoti vairāki ievērības cienīgi un lieliski mūzikas ieraksti. Piemēram, Valgīra Sigurdsona dokumentālajai filmai “Draumalandið” jeb “Sapņu zeme” komponētais skaņu celiņš, kas krietni vien pārspēj pašu filmu un Niko Mjūlija veidotais pavadījums Stīvena Petronio (Stephen Petronio) mūsdienu dejas izrādei “I Drink The Air Before Me”. Lai arī nicīgākais, ko šeit publiski atļaušos teikt par dziesminiekiem būs viņu pārstāvēta žanra nosaukšana par “pasugu”, Sema Emidona dažādos laikos un pārliecībās tapušo citu autoru dziesmu interpretācijas albumā “I See The Sign” ir pat ļoti izdevies ieraksts. Bet Daniels Bjarnasons (Daníel Bjarnason) un viņa “Processions” ir viens no gada patīkamākajiem pārsteigumiem un klausītākajiem ierakstiem reizē. “Nu, bet pēc kā tas izklausās,” es jautāju vienam no izdevniecības, kad tas man šo ierakstu silti ieteica un jau grasījās dāvināt. “Intense. Ligeti intense[2],” pēc brīža pārdomās viņš atbildēja. Vot, lūdzu! Visbeidzot, arī par vienu no šī gada pārdzīvojumiem koncertā parūpējās jau minētie mūziķi – Bena Frosta un Daniela Bjarnasona kopīgi veidotais darbs “Solaris”, kuru radīt iedvesmojis nebaudāmais skaņas pavadījums Andreja Tarkovska 1972.gada filmai, un kuru pagaidām vienīgo reizi kopā ar Sinfonietta Cracovia un Braiena Īno (Brian Eno) veidotajām vizualizācijām abi izpildīja šoruden Polijā.

– … vietējā koncertu un, pieļauju, citu kultūras pasākumu publika. Precīzāk būtu – mani pārsteidza, ka pats esmu palaidis garām to brīdi, kad publika kļuva tik izlepusi, neiecietīga un erudīta. Vismaz kāda balss pašu galvās par to liekas pārliecinājusi. Gan dzirdēti, gan lasīti ir sašutuma pilni iebildumi pret to, ka kāda koncerta sākums nesakrīt ar informāciju uz biļetes, jo, izrādās, “uzstājas arī kaut kādi tur, bļaģ, iesildītāji”. Rindas, lai tiktu pasākumā un pēc alus, ir kļuvušas neizmērāmas. Virsjakas, kurām nav pieticis vietas garderobē, rokās vairs nav iespējams noturēt. Kaspars Groševs un Tims Hekers (Tim Hecker) savā mūzikā pārkāpj skaļuma robežu, aiz kuras jau sākas ķermeņa un dvēseles deģenerācija (un tā tas arī ir, jo sūdzība izskanējusi no sievietes, kuras vīrs ir mūziķis). Izrādās arī, ka automašīnas vairs nav iespējams novietot tiešā skatuves tuvumā un arī alu koncertos sākuši tirgot nepareizo. Citiem vārdiem – 2010.gads turpmāk atgādinās par laiku, kad publiskie pasākumi kā sarunājuši sāka atņemt cilvēkiem tik dārgo laiku un komforta zonu samazināja līdz tādam minimumam, ka to turpmāk varēs attēlot negatīviem skaitļiem, jo pat iekšķīgi lietojamā labsajūta ir neatgriezeniski sabojāta. Ar milzu interesi un sveci rokās es pastāvētu līdzās ikvienam, lai saprastu, kas ir šajā “nulles summas” spēlē neiegūtais? Tiesa, retoriski jautājumi ir retoriski vai nu tāpēc, ka atbildes jautājuma uzdevēju neinteresē, vai arī tāpēc, ka atbildes uz tiem jau zināmas.

http://www.tvnet.lv/muzika/koncertu_apskati/358446-koncerta_apskats_instrumenti_sapnu_fabrika/comments

– … Zaļkalniņu ģimenes uzvara šovā “Dziedošās ģimenes”. Mani neapšaubāmi favorīti bija Grumaņu ģimene. Vismaz divas no viņām.

– … Latvijas autoru biedrības “Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/ Latvijas Autoru apvienība” aktivitātes. Viena no pretrunīgāk vērtētajām juridiskajām personām Latvijā turpina īstenot bezkompromisu birokrātisku praksi un šajā gadā to dara ar pieaugošu agresiju. Neiedziļinoties ne aizvainoto mūzikas zagļu kliedzienos, ne argumentētos koncertu organizatoru, radiostaciju, dīdžeju un citu iesaistīto pušu viedokļos, jāsecina, ka opozīcija šādai acīmredzami formālai un mafiozai “jumta” organizācijai šobrīd vēl ir ļoti vāja, jo izkaisīta pa ļoti nelielām un šauru interešu domubiedru grupām. Ja pieņem, ka vienmēr ir vairāki attīstības scenāriji un parasti to ir trīs, tad postmoderniem pozitīvistiem varu ieteikt turpināt Jāņa Daugavieša iniciatīvu par kopīgām tikšanās reizēm un kompromisu meklējumiem tajās. Dumpinieki ieteikumos neklausās, tāpēc viņiem kādu dirst sūtīt nav jāmāca. Visbeidzot, konformistiem varu ieteikt ieklausīties Tima Hekera novēlējumā AKKA/ LAA, kuru citējot es otro reizi šeit būšu nicinošs: “I wish they eat their own shit and die![3]

… atsevišķi mūzikas ieraksti, kurus klausījos biežāk, nekā citus. Turklāt, ne tikai 2010.gadā publicēti. Bez liekiem svešvārdiem, patosa vai ieteikumiem, īss uzskaitījums:

–         A Hawk And A Hacksaw “Cervantine” (L.M. Dupli-cation, 2011)

–         Aidan Baker “Liminoid/ Lifeforms” (Alien8recordings, 2010)

–         Daníel Bjarnason “Processions” (Bedroom Community, 2010)

–         Liars “Sisterworld” (Mute, 2010)

–         Lielsliens Nielsliens “[pagaidām bez nosaukuma]” (SKYR, 2011)

–         Molasses “Trouble at Jinx Hotel” (Alien8recordings, 2004)

–         Ratatat “LP4” (XL, 2010)

–         Sun Araw “On Patrol” (Not Not Fun, 2010) un “Off Duty” (Woodsist, 2010)

–         Swans “My Father Will Guide Me Up a Rope to the Sky” (Young God, 2010)

–         Thee Silver Mt. Zion Memorial Orchestra “Kollaps Tradixionales” (Constellation, 2010)

–         + citi, nebūt ne sliktāki vai mazāk cieņas pelnījuši.

Nobeiguma vietā vēlējums nākošgad un katru dienu būt gataviem un pieņemt izaicinājumus, kurus met mūzika. Datora taustiņu klikšķi un neskaitāmi gigabaiti cietajā diskā nav vienīgā mūzikā gūstamā pieredze vai visaptverošu zināšanu un kategorisku viedokļu kalve. Patiešām negribas piedzīvot dienu, kad mūzikas piedzīvošanai nepieciešama būs vairs tikai viena no maņām. Diemžēl ceļš uz to jau sen tiek betonēts…

Laimīgu Jauno gadu! Pirmās “Positivus” veļas mašīnas un mīkstie zviļņi tiks izziņoti jau drīzumā!

Miks.


[1] Mūziķu sastāvs turnejas laikā mainījās – koncertos pievienojās arī stīgu kvartets, notika koncerti “īsajā” sastāvā, piedaloties vien daļai minētās četrotnes.

[2] “Piesātināts. Piesātināts kā Ligeti mūzika,” (aptuvens tulkojums no angļu valodas – aut.).

[3] “Ceru, ka viņi saēdīsies savus sūdus un nomirs!” (aptuvens tulkojums no angļu valodas – aut.).

Share Button

7 thoughts on “2010. gada atskats #4

  1. 1. Man patīk tas solaris ost
    2. Mik, draudziņ, apgalvojums, ka Latvija ir priekš latviešiem ir tik pat absurds, kā Amerika ir priekš indiāņiem

  2. labs, labs. prātīgi un smukā valodā. brīnos, ka tik lielā mērā piekrītu

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *