SHINING
Blackjazz
Indie recordings, 2010
Ar gluži sportisku neatlaidību Shining, šķiet, dzīvo, lai nepārtraukti pārspēktu personīgos rekordus. To lieliski parāda jaunākā albuma skaņdarbs HELTER SKELTER (neskatoties uz mazliet bērnišķīgo nosaukuma izvēli), kurā otrreiz (jebšu – ātrāk, smagāk, skaļāk!) pārstrādāts gabals REDRUM no viņu lieliskā 2005. gada albuma “In the Kingdom of Kitsch You Will be a Monster”, kas iezīmēja grupas jauno virzienu un transformāciju no vidēji interesanta un tehniski spējīga džeza ansambļa uz tikpat prasmīgu žanru “robežu nojaucēju” grupu, kas savā daiļradē kausē progresīvo roku, metālu, džezu un elektroniku.
“Blackjazz”, kā jau var noprast pēc nosaukuma, beidzot savelk visus metāla un džeza kopīgos punktus, lai gan jāsaka, ko otrais zaudē savas pozīcijas trokšņa un kapājošo ritmu gūzmā. Grūti pateikt, vai es šo ierakstu maz klausītos, ja iepriekš nezinātu Shining, kā lielisku kompozīciju enerģiskus izpildītājus. Iespējams, pirmās “Blackjazz” skaņas un brutālie kviecieni liktu izsecināt, ka šis ir kārtējais Dillinger Escape Plan jaunā iepakojumā, jo tā nu tas bieži notiek – atliek vien noklausīties nelielu fragmentu, lai pāragri izdarītu secinājumus, kas pusē gadījumu ir visai precīzi, bet tikpat bieži – maldinoši.
Izrādās gan, ka skaņdarbi nemaz tik peļami nav. Ievadošais “The Madness and the Damage Done” ir pat ļoti sparīgs un mazliet sintētisks metāls, un vien brīžiem izdodas atcerēties, ka skan Shining. Vismaz instrumentāli viss ir precīzi, jo, atklāti sakot, grupas līdera vēlme bez daudzo instrumentu pārvaldīšanas ik pa laikam izmantot mikrafonu arī savu balss saišu demonstrēšanai man vienmēr šķitusi mazliet aplama. Ierasti komplicētās dziesmu struktūras ir tehniski nevainojami izpildītas, – cilvēks-mašīna (bundzinieks) tik pumpē asinis, kamēr raupjo stīgu instrumentu troksni pušu plēš cītīga sintezatora dīrāšana, kas kopā atgādina Ocrilim virpuļošanu. Te nu brīžiem pieslēdzas ļaundara cienīga balss, kas kliedz, kviec, čukst un dzied, un, es atvainojos, bet lielākoties tas man liek domāt par Maiku Pattonu vai pat kādu norvēģu baznīcu svilinātāju. Tā vien šķiet, ka Shining vēlas piesmiet Zviedrijas grupu, kas nes tādu pašu nosaukumu, spēlē depresīvu blackmetālu un, ja var ticēt internetam, koncertos aizraujoties ar “pašsakropļošanu”.
Koncertā pieredzētais liek domāt, ka dzīvajā izpildījumā tas viss man neatgriezeniski attaisītu žokli līdz pat pēdējai notij, tomēr ierakstā šī secīgā nošu sarindošana necilvēcīgā ātrumā visbiežāk spēj noturēt uzmanību mazāk, nekā nepieciešams. Lai arī nepārtrauktā malšana brīžiem apstājas, atstājot vietas kādam saksafona solo vai filmiskai atkāpei, kopumā Blackjazz liek sajusties pārāk lēnam un kuslam.
Secinājumi: jā, Shining ir lieliski mūziķi; jā, Shining prot savirpināt dziesmas un radīt piesātinātus 11 minūšu opusus; jā, tas viss šķiet par daudz. Atsevišķi skaņdarbi ir tiešām veikli un ievērības cienīgi “melndžeza” augstākās pilotāžas paraugi (it sevišķi vairāk uz albuma otro pusi), tomēr, lai pilnībā visu sagremotu, laikam jābūt maķenīt vairāk iekšā matemātiskos, metāliskos un progresīvos grupējumos (to apstiprina arī pēdējās dziesmas izvēle – King Crimson koverversija, kurā piepalīdz arī piepalīdz arī blackmetal grupas Enslaved galvenais kliedzējs). Piesliešos tiem sakārņiem, kas pieturēsies pie 2005. gada albuma nepārspētā varenuma un uzskata, ka sarežģītība un krāsu pārsātinājums ne vienmēr sevi attaisno.
Kaspars Groševs, 04.04.2010
SHINING – Fisheye (Live at Norwegian TV 2009.10.19.)
http://www.youtube.com/v/Iqn2QMD3ZSE&hl=en_US&fs=1&feature=player_embedded
SHINING – The Madness and the Damage Done
http://www.youtube.com/v/Qslyq8CcXu0&hl=en_US&fs=1&
