Helena Gough

Mikroklimata

[Entr`acte; 2010]

Berlīnē mītošā britu skaņu māksliniece Helena Gough pēta reālās pasaules skaņu abstraktuma īpašības, digitāli izplešot tās cik vien daudz virzienos iespējams un dabūnot no tām laukā maksimāli daudz variāciju. Goga sadarbojas ar daudziem personāžiem (britu prominento riekstu cepēju Lee Patterson, vācu klavieriekšu spēlmani Andrea Neumann un šveiciešu minimālisma mākslinieku „Zimoun” citu starpā), taču viņas solo darbu labākais sabiedrotais ir vienatne – viņas uztveres rituāls. Gogas darbi ir par (ie)klausīšanos, atkāpjoties no vizuāli dominētās kultūras, tamdēļ arī mākslinieces uzstāšanās parasti notiek tumšās telpās. Viņas jaunais (otrais) 35 minūšu garais albums „Mikroklimata” (tāpat kā iepriekšējais, 2007. gada „With What Remains”) izdots uz britu leibla Entr`acte un iepakots šī leibla firmaszīmē – aizlīmētā „aploksnē”.

Gogas māksla ir kā nepārtraukts skaņu manipulāciju un pārstrādes process. Viņas ārkārtīgi dzidri un sulīgi skanošie, intuitīvi un sievišķīgi maigi improvizētie veikumi līdzīgi viņas tautietim un draugam John Wall balstās ļoti detalizētā pieejā, veicot nebeidzamas sīkas rediģēšanas – laika modulācijas, remiksēšanu, frequency shifts, reprocesēšanas utt. Taču, lai arī viņas kompozīcijas sastāv no daudzumdaudzām sastāvdaļām, tās neizklausās nejaušas vai nestrukturētas, bet gan tieši pretēji – tām ir ārkārtīgi organiskas, blīvas tekstūras, rodot brīvu telpu caur pilnību. Pārsvarā tajās valda čurkstoši sisinošas skaņas un caurspīdīga sīcoņdūkoņa. Tāpat arī kompozīcijās ir daudz „tukšumu” jeb tikko jaušamu frekvenču viļņošanās, ko pēkšņi pārtrauc šķīstoši eksplozīvi brīži kā izmaiņas jeb kā cits skatījums uz iepriekš notikušo.

„Mikroklimata” kompozīcijām lietoti bioloģiski un ģeoloģiski nosaukumi („Tephra”, „Cloister”, „Spores”, „Protonema”), jo tajās skaņas audzētas, radot atbilstošo vidi, kur tām dzīvot – kā mikroklimats netipiskām un unikālām sugām vidē, kurā tās parasti nemēdz būt. „Mikroklimata” iekļauj arī Ņujorkas free jazz trompetista Peter Evans un čehu kontrabasista George Cremaschi iespēles kā jaunas piedevas viņas ierastajai skaņu paletei. Tāpat arī tas ir bijis kaut kas svaigs, ko izpētīt, jo instrumentālās skaņas piedāvā citu diapazonu atšķirībā no digitāla materiāla vai vides skaņām. Šis instrumentu aspekts ir arī kā atsauce uz viņas agrīno vijolnieces darbību tīņa gados, un Goga arī vēlējusies apskatīties vai spēs integrēt šīs skaņas savā ierastajā skaņu kontekstā. Un noteikti ir spējusi, jo to klātbūtne jaunajā materiālā pilnībā nav nojaušama. Viņas pirmajā albumā, starp citu, ir arī vijoles skaņas, taču tās ir tikpat rūpīgi ieslēptas. Pārējās skaņas nāk no viņas arhīva, ko viņa ir attīstījusi un pārveidojusi septiņu gadu laikā.

Gogas darbi ir īstenas abstrakcijas jeb izcēlumi no kaut kā. Turklāt abstraktums galējā variantā, proti, kad skaņas avots ir pilnībā neatpazīstams. Tāpat arī autores veikumi ir drīzāk kā notikšana nevis ilgšana. Žurnāls The Wire par „Mikroklimata” ir sajūsmā, oficiālajā albuma anotācijā kritiķa Richard Pinnell vārdiem nosaucot to par 21. gs. konkrēto mūziku. Lai gan tajā nav ne miņas no konkrētības, jāpiekrīt vien ir, jo tas nudien ir viens no tagadnīgās nākotnes skaņrades veidiem. Izcils materiāls!

Rihards Bražinskis