Tyondai Braxton - Central Market
Tyondai Braxton “Central Market”
Warp, 2009
Nav nemaz tik reti tie gadījumi, kad “ģitārmūzikas” čempioni (un ne tikai) plašākai publikai atklāj savu sen loloto sapni – savaldīt orķestri. Sapņi mēdz materializēties, bieži ieplūstot murga vai vismaz nelāga sapņa gultnē, it sevišķi, ja orķestra uzdevums ir pildīt daudzgalvaina sintezatora funkciju. Par laimi šis nav tas gadījums – Tyondai Braxton ne tikai pazīst drēbi, bet arī māk no tās pašūt visai iespaidīgu konstrukciju. Te, protams, neiztikt bez tēva – zināmā avantgarda saksafonista un komponista Antonija Brekstona – pieminēšanas, kā arī grupas Battles varoņdarbu uzskaitījuma – pāris lieliski EP, tad neaizmirstams koncerts Rīgā un galu galā albums „Mirrored”, kam ir lielas cerības tapt iekaltam šīs aizejošās desmitgades sasniegumu sarakstā.
Lai cik paredzama un apnicīga liktos gan papus, gan cīņubiedru piesaukšana, tā itin labi noder, lai vismaz daļēji paskaidrotu šī savādā kokteiļa sastāvu, kas nedodas rokā stilu un citu lamuvārdu piekabinātājiem. Tomēr vecā Brekstona spītīgais avantgards un Battles lakoniskais trāpīgums nebūt nav pamatelementi, kurus pietiek zināt, lai saprastu, ko sagaidīt. Šajā gadījumā arī mantriskā frāze „dažādu elementu sakausējums” vairs neizklausās tik paredzami blāva, jo Tyondai rokrakstu tiešām iezīmē visai atšķirīgas ietekmes – sākot no modernisma sirmajiem korifejiem līdz drone un noise raupjajiem darboņiem.
Jau sākuma skaņdarbā „Opening bell” kopā salipināts raupjš sintētisks bass Wolf Eyes gaumē un rotaļīga klavieru melodija, kas lēnām pāraug orķestrālā rubik-kubikā, kas iezīmē galvenos elementus, kuri tiek izgrozīti dažādās kombinācijās turpmāko trīs skaņdarbu garumā, līdz noslēdzas ar vidus klinti Platinium Rows – intensīvu 10 minūšu opusu, kas skan kā hiperbolizēts kino klasikas skaņu celiņš, kuru pa brīdim sakož ar hēliju pildīts dinozaurs. Wordless Music Orchestra, kuru azartiskā spēlētprasme dod pienācīgu atbalstu Tyondai Braxton vērienīgajām iecerēm, kalpo kā tāds partitūru blenderis. Brīdī, kad sāk likties, ka valdziņš nojucis, un nošu skrējienam izsekot paliek aizvien grūtāk, albuma otro daļu iezīmē spocīgi plūstošais „Unfurling”, pēc kura seko Battles cienītājiem kaut kas saprotamāks – ģitāras, bungas, puslīdz cilvēcisks balss tembrs dziesmā „J. City”. Orķestris iziet ārā uzpīpēt. Albumu noslēdzošajā „Dead strings” tiek saspiesti vai visi iepriekš dzirdētie elementi – rotaļīgi trokšņi, ko teju nemanāmi papildina stīgu instrumenti, ambientas noskaņas un spēcīga bungu vētra, deviņās ādās satērpta ģitāra un vokāls, kas drīzāk darbojas kā ritmisks instruments.
Brekstona centrālais tirgus sabūvēts gluži kā tāds Bābeles tornis – augsts, eklektisks, smieklīgi biedējošs un biedējoši varens. Jāpiemin zīmīga saistviela – pats autors minējis Igora Stravinska 1917. gada darbu „Lakstīgalas dziesmu” kā zīmīgu izejmateriālu, un, lai neieslīgtu aizdomās par manipulācijām ar pievienoto vērtību, jāsaka, ka daudz kopīga patiešām ir – kaut vai tikai intuitīvā līmenī (jo citādāk diez vai būšu spējīgs to izskaidrot). Līdzīgi jaušama arī Glāsa un Džona Adamsa elpa, un ne tikai. Lai arī grūti saprast, vai lielāko daļu pozitīvo iespaidu neveido tieši komplicētība, orķestrālās izvirtības un kazoo svētku taurīšu savienošana ar vāgneriski drūmu stīgu instrumentu vētru, jāatzīst, ka „Central market” ir viens no pēdējā laika interesantākajiem ierakstiem – vienus pārsteigs vēriens un svaigums, citus – akadēmiskās mūzikas horizonta paplašināšana vai vismaz gaišāk iekrāsošana, vēl kādu – vienlīdz negaidīts gājiens no Warp izdevniecības un Battles ķīmiskās formulas glabātāja. Lai vai kā, ir vērts noklausīties.
Kaspars Groševs
