Pagājušo sestdien, 20. februārī, „Dirty Deal” apkalpei „par lielu prieku” notika Sanda Baumaņa rīkotais drone un ambient sintēzes pasākums, ar ļoti labi izmestiem, spēcīgi vilinošiem āķiem tieši pašmāju izpildītāju ziņā (kā arī pretimnākošu ieejas maksu – 2 Ls), ko cilvēki gan ne visai brangi bija attaisnojuši. Bet nu skaidrs, ka šāda satura pasākums ir viens no galējiem underground paveidiem, kas saista salīdzinoši maz apmeklētāju, taču iespējams, ka pie vainas bija „Erots”.

Viņš to zināja

Kā pirmie smacētāji bija „Tesas” kliedzējbasģitārista Kārļa Tones eksperimentālā folka projekts „Zemnieks un Kosmoss”, kas sevī vienoja, protams, pašu autoru, noizeri Megu no „Ballet Rachitis” un Kārļa seno kolēģi, vietējo hardcore flagmaņu „Kriegopher” bundzinieku Čikuli jeb Mareku Brizgu. Basa procedūras, bungu piespēles un dažādās elektronikas (sprakšķošas kurkstoņas traucējumi, radio signāli un foniņi rangā no space ambient līdz griezīgākiem toņiem) atstāja labas gribas iespaidu, taču, lai arī šis bija pirmais šī projekta koncerts performances sastāvā., šie pieredzējušie mūziķi tomēr būtu varējuši saspēlēties labāk.

Žetons par mēģinājumiem strādāt nevis ar plūdumu, bet gan saskaldītību, taču tas tomēr vēl bija padevies neveikli. Fragmenti bija pārāk īsi un to savstarpējās nomaiņas pārāk asas. Visneveiklākais brīdis bija minūtīgā, divu akustisko ģitāru kompozīcija „Aiz”, ko Kārlis ar Čikuli fiksi nospēlēji, burtiski nolecot no skatuves un piesēžot uz tās malas, tādējādi it kā visu savu priekšnesumu novedot līdz totālam nulles punktam, lai atkal to tūlīt celtu atpakaļ. Viss jau ok, bet šādu starpspēli vajadzētu darīt turpat uz skatuves un ar kaut kādu ne būt apskaņošanu. Un arī visa uzstāšanās kopumā bija visai nesavākta un nenovaldīta – biezajos bungu un basa brīžos ambientā elektronika mēdza pazust, un bungas skanēja pārāk skaļi un pliki. Bet nu labi, šādas lietas varētu norakstīt uz pasākuma tehniskā nodrošinājuma nepilnībām un īsta skaņotāja neesamību. Taču galvenokārt, lai arī Kārļa uzstādījums „pirmais, kas nāk ārā” un totālā nepretenciozāte vispār arī bez īpašām prasībām pret skaņas kvalitāti būtu pilnībā pieņemami, šādam saturam tomēr nepiestāv lo-fi maniere, jo tādējādi tas vienkārši neskan. Un galu galā Kārļa šķībā dziedāšana (pilnīgi smieklus izraisoša bija puiciski aizlūzusī balss dziesmā „Viņš to Zināja”) nav šādai mūzikai īsti estētiski piederīga. Skaidrs, ka esam aicināti iztēloties it kā tā būtu dziedāšana, taču pat pie labākās gribas tas nav īsti iespējams, un tādēļ šo detaļu vajadzētu steigšus kaut kā ne būt labot.

Vislabākais bija nobeigums jeb kompozīcija „Tā Vilki Kauc” – Kārļa draudzenes skaisti nodziedātais pantiņš un tūlīt pēc tā totālā noise izlāde, kas gan ievilkās nedaudz par garu, pārtopot no izvirduma ilgstošākā stāvoklī. Savukārt pašās beigās tika izvilkts un nedaudz papūsts arī mežrags. Neteiktu, ka pagaidām būtu rastas labākās kombinācijas, piemēram, liekot putnu čivināšanu pa virsu smagam tonim, taču projektam ir potenciāls, ko gribētos sadzirdēt rezultējamies kārtīgi izstrādātā pilnmetrāžas albumā.

Aplaudēt aizliegts!

Pasākuma nagla bija suģestējošais personību apvienojums – Jēkabs Voļatovskis, Kaspars Rolšteins un Regnārs Vaivars, kuru jau pavairāk ļaužu vēroja tieši tuvāk skatuvei, kas iesākumā tika piepildīta ar dūmiem, kam gan nevajadzēja noplakt; par laimi vismaz zilganās gaismas nemainījās. Tātad divu basu drone`s, kas aplikts ar Regnāra rīkles dziedājumiem valodas atlūzu („trallallā-trallallā, burma-burma” un tamlīdzīgi) formās, kas radīja patiekami labu hipnotiskuma efektu, taču tomēr prasījās būt garākas. Turklāt ar šiem dziedājumiem tika mēģināts arī noķert ar muzikālo apakšu veidojošos starptoņus, kas gan diemžēl līdz galam neizdevās. Un vēl arī Regnārs izmantoja rīkles dziedājumu kulturālajai saimei radniecīgo instrumentu vargānu, ko strinkšķinot vienlaicīgi arī dūca tam cauri. Savukārt basu darbība bija visai nenoturīga, neviendabīga un pārāk klusa + vēl leca laukā Rolšteina neritmiskā pedāļu spaidīšana. Taču par spīti tehniskajām nepilnībām priekšnesums kā objekts bija lielisks (ja būtu bijis samēģināts, būtu izcils) savā monolītiskumā un smagnējumā ar zināmām similaritātēm „Antarktīdai”. Tā bija ļoti maskulīna, maģiska un Regnāra harismai pateicoties arī tumšu seksualitāti izvirmojoša uzstāšanās, pēc kuras aplausiem nevajadzēja būt! Ja ne vispār, tad vismaz ne uzreiz – lai netiktu laupīts brīdis aizgrābtībai.

Č x 3

Bet kā importa viesi bija divi lietuviešu akti „Delchia” un „Oorchach”, pie kuriem skatītāju skaits pēkšņi bija ievērojami sarucis. Taču atlikušās uzstāšanās ar to nebūt nezaudēja. „Delchia” visvairāk no visiem vakara māksliniekiem līdzinājās grupai – ģitāra, bass, labi nostādīts brēcoši-rūcošs vokāls un bundzinieks-perkusionists, kurš izmantoja tikai daļu no bungu komplekta, proti, flortomu, otro tomu un vienu šķīvi (izspēlētajam sitaminstrumentu orķestrālumam vispiemērotākie gan būtu bijuši timpāni). Ģitāra un bass ģenerēja labu drone-doom`u ar sladžīgiem pieskārieniem, savukārt vokālists pauzēs starp saviem uznācieniem lēnā solī pastaigājās pa zāli, bet uzstāšanās beigu pusē pēc gandrīz pilnīgas nokrišanas uz zemes ieņēma izturētu pozu, tupot uz ceļiem ar seju pret skatuvi, tādējādi kopā ar mūziku izveidojot lielisku skulptūru. „Delchia”, lai arī vidusmēra piegājiena un paskata, tomēr panāca statisku, nedaudz skumīgu dvēseles stāvokli.

„Oorchach” savukārt bija viena cilvēka (iepriekšējās grupas ritminieka) uzstāšanās, kas gan vairāk būtu rada kādam citam pasākumam, jo pārstāvēja rituālistisku rhythm-noise un industrial segmentu, taču bija pat ļoti labs šī vakara noslēgums (arī skaņas ziņā bija izjūtamas patīkamas pārmaiņas). „Oorchach” bija arī vienīgā uzstāšanās, kas pavadīta ar video projekcijām. Kopumā it kā nekas sevišķs, taču atlikušo, gar malām zvilnošo klausītāju galvas tas patiesi iekustināja. Kā jau ierasts šajā žanrā, cilpēti graudaini ritmi tika pakāpeniski apaudzēti ar sāntrokšņiem un distortētiem vokāliem, kam puslīdz secīgi nomainījās arī gandrīz pilnībā melnbaltās vizualizācijas – iesākumā paātrināta ledus iešana, tad degošu ratu cilpas un pussireālas multiplikācijas, bet nobeigumā pāris lauku māju un (to) mežotās ainavas atkārtošanās. „Oorchach” labi saprata, ka nevajag ievilkt un izpaudās patīkami koncentrēti. Pasākums beidzās uz jaukas „nots” un ar sulīgiem aplausiem. Patiešām izdevies pasāciens. Vairāk šādu vakaru, un tieši iekš „Dirty Deal”!

Rihards Bražinskis