Diemžēl, īpaši daudz nesanāk sekot mūzikas jaunumiem, un, jo īpaši, uzskaitīt tos hronoloģiski, jo vecumam nākot visi notikumi un parādības kļūst mazāk saprotamas un vairāk monolītas. Arī motivācijas cīnīties ar eksistences dzirnavām paliek tik daudz, cik brūns aiz biksēm.
Tomēr es pacentīšos ļoti vai mazliet virspusīgi vai virspusēji izskriet dažiem 2010. gada izdotiem ierakstiem un notikušajiem koncertiem, lai kaut nedaudz kompensētu šī portāla lasītāju alkas pēc viedā un dievišķā.
Laikam jau vispareizāk būtu sākt ar ierakstu apskatīšanu. Un konkrēti tiem, kas nākuši no Japānas. Jo, kā atcerēsimies, pēdējā karā starp labo un ļauno Japāna bija mūsu, zemkopju sabiedrotā. Tiesa gan, kopš tiem laikiem tā ir pārvērtusies un vienīgais, kas tur valda ir bezpreģels visās dzīves jomās, ieskaitot mūziku un mākslu.
Visiem labi zināmais veģetārais atsaldenis Merzbow šogad ir izdevis ap 13 relīzēm, bet tās pat nav īsti vērts aplūkot, jo nevienu no tiem es neesmu noklausījies. Visticamāk, ka saturiski tie būtu dažādas ššš pššdš bdššš žžžššš pšš pščšš un tam līdzīgu skaļu skaņu kombinācijas. Pretēji Merzbow ražīgumam, mana iecienītākā Japānas izdevniecība ATAK šogad izdeva tikai vienu relīzi, kas oficiāli figurē kā 相対性理論 + 渋谷慶一郎, jeb leibla bosa Keičiras Šibuja (Keiichiro Shibuya) un poprokbenda Sotaisei Riron kopdarbs Our Music. Ļoti viegls, popsīgi lipīgs un manga-japānisks ieraksts, kas ir ļoti pat neraksturīgs ATAK skanējumam. Viena albuma gabala versija tika ierakstīta kopā ar Hildur Guðnadóttir un vienu gabalu ir remiksējis Alva Noto.
Beidzot šogad kaut ko ir arī izdevis Šibujas draudziņš, šīs pašas izdevniecības ATAK mākslinieks un leibla PORT īpašnieks Hirohito Ebara, kas plašākai publikai pazīstams zem skatuves vārda Evala. Pēc četru gadu klusēšanas (neskaitot live performances) un debijas albuma Initial izdošanas, Evala izdeva uzreiz divus ierakstus: pusakadēmiskais Ttm studies 08 un mazliet maigāks un vairāk field-recordinga ietekmētais Acoustic bend. Labi ieraksti, iespējams līdzvērtīgi pirmam albūmam, tomēr nepārspēj klausīšanās baudījumā viņa pusstundas garo live celiņu no ATAK night 3 DVD, kas tika izdots 2007. gadā.
Šogad arī digitālās geek un instalāciju mūzikas cienītājus ar jaunu relīzi ir iepriecinājis Rdžauņdžiiņdžoii Ajkeda (Ryoji Ikeda) ar albumu Dataphonics. Kopumā tipisks Ikedas ieraksts, un šo pašu skanējumu (pat precīzi daļu no albuma) interesenti varēja iepazīt apmeklējot kādu no “jaunās” mākslas izstādēm, kur būtu sastopami Ikedas audiovizuālās instalācijas, kā piemēram data.tron [3 SXGA+ version]. Interesanti, ka visām albuma kompozīcijām garums ir precīzi sešas minūtes, pašu kompozīciju skaits gan nav trīs, bet desmit.
Arī Masayoshi Fujita, jeb ksilofonists El Fog, izdeva sadarbības albumu ar Berlīnes mūziķi Janu Jelineku – Bird, Lake, Objects (Faitiche). Ne tik iespaidīgs kā El Foga 2009. gada solo ieraksts Rebuilding Vibes (Flau), vairāk ambantāks un eksperimentālāks, tomēr sadarbība starp šo Vāciju okupējušo aziātu un Berlīnes glam fag mākslas ikonu Jaleneku ir ievērības cienīga.
Virzoties no Japānas tuvāk uz Eiropas pusi, vienīgais no Krievijas nākušais ieraksts, kuram es vēlētos pievērst lasītāju uzmanību, ir Леонид’a Фёдоров’a, Владимир’a Волков’a, Džona Medeski (John Medeski) un Marka Ribo (Marc Ribot) albums РазинРимИЛев, jeb padomju rok vai wtf kāda avangarda leģendārās blices Аукцыон dalībnieka Ļeoņida Volkova ļoti pat klausāms radošās sadarbības auglis ar Amerikas avangarda džeza grandiem. Kaut arī man dziļi riebj šādi un līdzīgi Gogol Bordello-veidīgie ieraksti, tomēr tieši šajā ir kaut kas, kas liek to klausīties un neviebties.
Domāju, ka šo ierakstu vislabāk apraksta Latvijā pazīstams mūzikas kritiķis Dainis Bušmanis, citēju: Šis albums Rietumos tiek dēvēts par avangardu. Aukcion arī vecajos laikos balansēja uz eklektiskas propagandas kiča un sliktas gaumes robežas viltus pop, bet te otrais kopdarbs ar ASV džeza/avangarda roka pirmā līmeņa zvaigznēm, ir solis uz eklektikas saglābšanu slāviskās pļaskās, ko pie Mildas čurājošie briti nekad nesaprastu, bet to pilnveidot var tikai radikālās ebreju kultūras pārstāvji. Mums atliek tikai noskatīties!
Pilnībā piekritīšu ļ. cien. Bušmaņa kungam un savā apskatā minēšu divus 2010. gada Skaņu Meža festivāla zvaigžņu veikumus, Emeralds – Does it look like i’m here
un Oneohtrix Point Never – Returnal, abi izdoti uz Vīnes Editions mego. Neskatoties uz to, ka abi ārtisti ļoti spēcīgi nolažoja un pievīla daļu klausītāju uz kluba Melnā Piektidiena skatuves, tomēr šie divi ieraksti ir noteikti ieteicami noklausīties jebkuram, kam interesē mūsdienu Amerikas muzikālās tendences, jo īpaši tādā žanrā, kā chillwave. Pie viena arī vērts iepazīties ar Emeralds , ja tā verētu teikt, līdera Marcika MakGvaijera (Mark Mcguire) solo ierakstiem, kurus viņš birdina tik pat intensīvi, ka augstāk minētais Merzbow. Tiesa gan jāatzīmē, ka bez šī paša Marka ģitāras spēles Emeralds uzstāšanās Skaņu Mežā 2010 būtu tik pat nejēdzīga, ka Daniela Lapatina ( Oneohtrix Point Never) intravertā performance ar neskanošu sintezatoru tai pašā festivāla vakarā.
Turpinot ar Skaņu Mežā redzētajiem aizjūrijas viesiem. Šogad Ņūjorkas pilsētas noizeris Prurient (Dominick Fernow) nav izdevis nevienu ierakstu, tomēr ir izdotas dažas viņa blakus projektu relīzes, kā piemēram Ash pool – For which he plies the lash un
Vegas Martyrs – Vancouver Missing Women (abi uz Hospital Productions). Abus varētu klasificēt kā savdabīga metāla materiālus, no kuriem pirmais ir diezgan dīvains, savukārt otrs, kasetē izdots albums Vancouver Missing Women ir patīkami pārsteidzis, jo man personīgi agrāk likās, ka Vegas Martyrs ir noise formējums, tomēr izrādās, ka māk ierakstīt arī smuku un stilīgu rokenronu. Atgādināšu,ka Prurient ir uzstājies Skaņu Mežā 2007. gadā un bija viens no spilgtākajiem aktiem tā gada festivālā.
Stilistiski tuvs ir arī respektablās Kanādas grupas WOLD albums Working together for our privacy (Profound Lore Records), tiesa gan grupas iepriekšējo gadu veikumi Screech owl, l.o.t.m.p. un Stratification (visi uz Profound Lore Record) ir vairāk pārliecinoši un lipīgāki. Ceru šo Kanādas, Saskvačevanas black noise brīnumu redzēt 2011. gada Skaņu meža festivālā.
Tās pašas Kanādas black metal formējums un Prurient leibla Hospital Productions mākslinieki AKITSA šogad ir izdevuši albumu Au crépuscule de l’espérance (Hospital Productions/Tour De Garde).
Salīdzinoši ar iepriekšējiem neveiklajiem ierakstiem šīs ir tik ļoti tīkams (izņemot dažās patiesi tizlas kompozīcijas), ka pat dziesmu Les sentinelles ierindotu pie Kanādas frančvalodīgā metāla himnām.
Turpinot ar blackmetal, ir vērts pievērst uzmanību arī Kalifornijas spāniski dziedošam formējumam Volahn veikumam Dimensiónes Del Trance Kósmico (Klaxon/Crepúsculo Negro). Tiesa gan, kas ir 2008. gada ieraksts, bet 2010. gadā tas tika pārizdots, bet, ja gribās dzirdēt Volahn svaigāko darinājumu, tad pameklējiet viņu koncerta ierakstu Live Ritual vinilu, kas iznāca izdevniecības Final Agony Records paspārnē.
Arī Nīderlandes avant-industiral-blackmetal spīdeklis Maurice De Jong, jeb Gnaw their tongues kontā 2010. gadā būtu divi ieraksti, no kuriem viens patiesi baudāms melnmetāla EP Dimlit hate cellar (pašizdots) ar episku un asinis kurinošu gabalu Deep Seeded Hate un arī jau pilnmetrāžas albums L’arrivée De La Terne Mort Triomphante (Crucial Blast/Burning World Records), kas vairāk gan būtu tuvāks simfoniski-industriālam žanram, lai kas arī tas nebūtu.
No blackmetal/blacknoise 2010. gadā būtu vērts arī iepazīties ar stalto Odz Manouk selftitled (Crepúsculo Negro) veikumu, atmosfēriskās miskastes Obscurité ierakstu Aphotic Incantations & Lurid Visitations un superalternatīvo Panoptical Mycosis / Luciation splitu zem nosaukuma Sessions from Lejre.
Īpaši vēlētos arī izcelt Sunn o))) un Marčikas Nadleres (Marissa Nadler) draudziņa Xasthur ļoti lirisku un uzrunājošu veikumu Portal of Sorrow. Jāatzīmē, ka gan Sunn O))), gan Marisa Nadlere ir viesojušies Skaņu meža festivālā. Labprāt arī sagaidītu Xastrhur, ja vien šis projekts uzstātos kaut kad dzīvajā.
Pēdējais sarakstā pie smagās ģitārmūzikas ir ieraksts no doom/drone veidojuma Trees zem nosaukuma Freed of this flesh (Crucial Blast), bet to es šeit minēju tikai tāpēc, ka reiz dzirdēju kādu viņu dziesmu pa radio. Vēlāk noklausījos arī visu albumu, bet nekāds sakarīgs viedoklis man diemžēl neparādījās.
Pāriesim pie daudz harmoniskāka mūzikas žanra – Noise. Diemžēl, bet šogad manā redzes lokā ir nokļuvis tikai viens “tīra” noise eksemplāris – norvēģa Lasse Marhaug ziemeļu tematikai veltītais The quiet north (Second layer records) ar ļoti skaistu, iespējams, skaistāko kāds redzēts, albuma vāciņu:
Lasse šo ir ierakstījis izmantojot ģitāru, mikrofonus, pedāļus un metāla objektus (visticamāk sadzīviska draza). Viengabalains, statisks harshnoise ar ko var efektīvi modināt vecākus vai kaimiņus agrajos sestdienas rītos.
Pāriesim pie elektroniskās mūzikas kulta grupām un šogad ausis priecēja jau Skaņu meža portālā recenzētais Pan sonic albums Gravitoni (Blast First Petite)
Gan Autechre uzreiz ar divām, sev raksturīgām relīzēm Oversteps (Warp Records) un Move of ten (Warp Records).
Arī Vācu leibla Raster Noton galva Alva Noto, jeb Karsten Nicolai izdeva divus veltījumus dažādām personām un parādībām: For 1 + 2 (p*dis) un For 2 (Line). Jāatzīmē, ka Alva Noto viesojās Skaņu mežā 2008. gadā.
Savukārt pēc triju gadu klusēšanas uz Raster Noton tika izdots arī Karstena Nikoja kolēģa, cīņas biedra un digitālā perfekcionista Franka Bretšnaidera (Frank Bretschneider) albums Exp, kurš bez audio ierakstiem iekļauj sevī arī Franka video darbus.
Concrete/ambient lauciņā šogad, ka parasti, bija daudz un dažādu ierakstu, no kuriem gribētu izcelt šos trīs, kurus esmu pat mazliet arī paklausījies: Robert Curgenven – Oltre (Line), Jana Winderen – Energy field (Touch) un Islandieša BJ Nilsen un Stilluppsteypa kopdarbu Space Finale (Editions Mego).
No dažādu mākslinieku “barveida” sadarbības vispirms minēšu ne mazpazīstamo The Knife, Rīgā divas reizes performējušās Planningtorock un Matthew Sims moderno operu Tomorrow, In A Year (Mute), kas šur un tur atsaucās gan uz slaveno dabas pētnieku Dārvinu, gan uz modernā ateisma ikonu un sātana brāli Ričardu Doukunsu (Richard Dawkins). Var būt daudziem The Knife faniem šī relīze bija vīlšanās, jo, ak dievs, albumu uz 100% necaurvij The Knife ierastā narko-hipsterīgā, uz kniebienu mudinošā kačka un darbs kopumā ir konceptuālāks un grūtāk saprotams. Ierakstā vispār ir gan ierastais Knife skanējums, gan simfonisko instrumentu pasāžas, gan arī maziņš n0!se!
No sadarbību ierakstiem, iespējams, būtu vēl vērts iepazīties ar Nūjorkas rabīna Orena Ambarči (Oren Ambarchi), Džimmija Orurka (Jim O’Rourke) un Japānas psihedēlijas princeses ar locekli Keiji Haino kopdarbu Tima Formosa (Black Truffle, Center for Contemporary Art Kitakyushu ), minimālista Tonija Konrāda (Tony Conrad), Burning Star Core, jeb C. Spencer Yeh un Maikla Dušiņas (Michael F. Duch) ierakstu ar seksīgu nosaukumu Musculus Trapezius, kā arī jau minētā Džima Orurka ( Jim O’Rourke), vācieša Kristofa Hīmana (Christoph Heemann) un Lī Ranaldo (Lee Ranaldo) ļoti kluso un mierīgo albumu Bloomington, Indiana … Autumn ( Streamline)
No hipsterīgās mūzikas es varētu izcelt divus ierakstus. Viens ir mazpazīstama ansambļa no Los Andželoses Nite Jewel EP Am I Real? (Gloriette Records). Nite Jewel līdere ir kāda dziedātāja un mūziķe Ramõna Gonzalesa (Ramona Gonzalez), kas rada ļoti gaisīgu, home-made mūziku, kas brīžiem šķiet, ka ir ierakstīta tālajos astoņdesmitajos.
Otrs hipsterīgais ieraksts būtu jau atzinību guvušais trio Salem albums King Night (IAmSound Records). Šī albuma (post)industriālās noskaņas ļoti organiski savijas ar salkanām sintezatora melodijām. Iespējams kādam radīsies jautājums, kāpēc Salem ir hipsterīgs. Ļoti vienkārši – šī formējuma līderis Džons agrāk bija piekopis prostitūciju, ir narkomāns “amfetaminščiks” un vispār, par Salem raksta gan geju žurnāli, gan latviešu Playboy, gan Soundarcade dalībnieks Ābols.
Savukārt etniski-orientalā hipsterisma pasauli šogad sasniedza Sublime Frequencies izdotais Omāra Sulejmana (Omar Souleyman) dziesmu izlase Jazeera Nights (Folk And Pop Sounds Of Syria). Ja jums šķiet, ka musulmaņu pasaulē nekas labs nenotiek, tad jūs kļūdāties, Omārs tam pierādījums.
Izrādās, ka arī Hip-hopa pasaulē bez infantilas uzvedības, drēbju modes un kaitnieciskas māju sienu ķēpāšanas top ļoti pat klausāma mūzika. S.Maharba ir izdevis savu pirmo selftitled vinilu uz leibla Oular Science. Nezinu, vai priecāties, vai skumt par šo faktu, jo pēc plates izdošanas S.Maharba vairs nepiedāvā visas savas relīzes bez maksas lejipielādēt savā interneta mājas lapā. Tomēr gan šis ieraksts, gan visa S.Maharba daiļrade ir ieteicama jebkuram, kurš, ja tā varētu teikt, ir zaudējis ticību Hip-hopam yooo.
No izlasēm manā redzes lokā ir nonākusi tikai viena, ļoti konceptuāla Power Electronics/Industrial
relīze Gender With No Purpose, Other Than…, ko izdeva prominenta somu noizera Grunt leibls Institute Of Paraphilia Studies.
Tad ieskatam arī tā saucamo latviešu mūzika. Mona de Bo izdeva savu sweet-drone plati “Nekavējies šis ir spēles ar tevi”, kura izraisīja diezgan palielu rezonansi mūsu nabagu miestā. Mobilka-recorderinga eksperti un Židrūns blakus projekts Lokators paši izdeva savu demo, ko viņi cītīgi iesaiņoja vienreiz lietojamos kartona šķīvjos. Arī vienīgās patiesības zinātājs un nacionāl-moceklis Kaspars Dimiters izdeva albumu Kamene ledus balonā, kuru nosponsorēja slavenais korumpēto politiķu sabiedrotais, reklāmists un plaģiāta lielmeistars Ēriks Stendzenieks.
Un, tuvojoties šī fantastiskā 2010. gada mūzikas notikumu apskata beigām, pastāstīšu jau par ierakstiem, kas mani ir lielākā vai mazākā mērā pievīluši, un tādi 2010. gada bija tikai divi gabali. Slavenais Vargs Vikernes, jeb Burzum, iznācis no cietuma izdeva albumu Belus. It kā jau nekādas vainas, bet tomēr ir žēl noskatīties, ka īstie trušņiki, kas savā laikā dedzināja baznīcas un slepkavoja savus čomus, vecumam tuvojoties sāk izdot neinteresantu mūziku. Šis gadījums protams, nav tik akūts, kā piemēram Skyforger – salīdziniet viņu vecos ierakstus ar pēdējo albūmu Kurbadu, kas skan pēc piesvīdušām ādas biksēm un garāžas kooperatīva.
Otrā solītā vilšanās ir Volfanga Voigta (Wolfgang Voigt) albums Freiland Klaviermusik (Profan). Kaut ko līdzīgu, būdams pusaudzis, esmu sadzēries rakstījis un vēlāk izrādījis ļaudīm kā joku. Var būt tādi paši motīvi bija arī Volfgangam, tikai laikam es to nesapratu.
Un tagad, tiešām tuvojoties noslēgumam, ātri apskatīsim 2010. gada koncertus, kas man ir palikuši atmiņā. Un tos es iedalīju divās nosacītās grupās – koncerti, kas drīzāk patika, un koncerti, kas drīzāk nepatika.
Gada labākie koncerti ir:
– Džosefa Švantnera ( Joseph Schwantner) Koncerta sitaminstrumentiem un orķestrim Latvijas pirmatskaņojums , kas notika Lielajā Ģildē 30. septembrī izpildot profesionālajam pūtēju orķestrim Rīga.
– Mihaela Vertmelera (Michael Wertmueller) priekšnesums Anglikāņu baznīcā, Baltās nakts ietvaros
– Šveices eksperimentālās mūzikas un Fylkingen showcase fesķikā Skaņumežs, Preses namā.
– Grupas Liturgy priekšnesums Skaņumeža festivālā, Klubā Melnā piektdiena.
– Igauņu Thou Shell of Death koncerts Melnajā Piektdienā 10. decembrī.
Manuprāt sliktākie koncerti:
– Vācu Ocean priekšnesums festivālā Zvērā. Var būt ne sliktākais koncerts kvalitātes ziņā, bet noteikti vilšanās, ka savulaik laba un interesanta grupa ir sākusi spēlēt pretīgu un salkanu metalcore, kas pat vairs nav modē.
– Oneohtrix Point Never, Crome Hoof un daļēji Emeralds uzstāšanās Skaņu meža festivalā. Iespējams, ka dažiem no nosauktajiem bija kādas tehniskas problēmas, tāpēc aicinu pieprasīt atbildību no festivāla organizatoriem. Piemēram, lai atgriež naudu vai pārtrauc darbību.
– Jēkaba Voļatovska priekšnesums klubā Nabaklab 14. novembrī. Nevarēju īsti izšķirties, kur šo aktu likt, pie labākajiem, vai sliktākajiem koncertiem. Iespējams, tas bija the best of the worst. To smuki ir aprakstījis mans kolēga Rihards Dzeržinskis
Laimīgu Jauno, 2011. gadu vēlot,
jūsu labākais draugs
A. Zālītis
