Owen Pallett – Heartland
[Domino Recording Co.]
2010
Tāpat kā Imanta nevaid miris, tāpat arī baroka krāsainās, niansētās un gaumīgās izstrādātās skaņas zem aburtā zilā kalna dus un gaida, kad kāds rūķītis (šajā gadījumā Ovens Pallets; OWEN PALLETT) paskatās, vai sintētiskā popa migla jau sāk nozust ap šo kalnu un ir laiks atkal radīt mūziku šī vārda viskrietnākajā nozīmē.
Viņa balss tembrs nav mainījies ne par mata tiesu kopš pirmā solo albuma izdošanas 2005. gadā. Taču skatuves pseidonīms un muzikālais koncepts gan. Vispirms Ovens Pallets vairs nav savu favorītu vārdā nosauktais “Final Fantasy” (datorspēle, kas viņam ļoti tuva pie sirds), jo autortiesību pārkāpuma dēļ nācās no tā atteikties. Un, līdz ar šo inovāciju, savādāks ir izvērsies arī jaunās plates “Heartland” materiāls. Ja pirms tam četru gadus atpakaļ izdotais “He poos clouds” bija vēl dikti tuvu Džoannas Ņūsomas konceptuālajai simfoniskās mūzikas mākslai, tad šobrīd mainījušies ir abi, bet Pallets daudz krasāk un kvalitatīvāk.
Pirmkārt, “Heartland” vairs nav tīri baroks, mīksts glamūrīgs un jauks, tāds, kāds tas bija pirmajos divos albumos. Šobrīd viņā valda krietnāki bungu ritmi, neatkarīgās mūzikas gars, kurš apvienots ar Palleta iepriekšējās piederības blices “Les Mouches” savdabīgo kanādiski francisko indīpoproku. (vēl viens piemērs “Of Montreal”) Dramatizēti palikušas jaukas ērģeļu, orķestra instrumentu (čelli, timpāni, mežragi, tromboni, obojas u.c.) un klavieru ambientiskās arī pretēji tam, aktīvās, sarežģītās un neapstādināmās melodijas, taču klāt nākušas sintētiski radītas, tikpat veiklas un ar pirkstu virtuozitāti apveltītas. Un tam visam pa virsu Ovena Palleta brīnišķīgais sapņainais vokāls, kas apvienots ar viņa vijoles smeldzīgajām skaņām.
Taču, otrkārt, svarīgākais ir tas, ka viņš ir radījis kaut ko pavisam savādāku, kas, iespējams, no Palleta bijis gaidāms šos četrus radošās kriīzes un identitāates meklēšanas gadus. Simfoniskie elementi vairs neskan tik ierasti un maigi, daudz vairāk ir jau pieminēto perkusiju, melodisko brīnumu, sintezatoru grabināšanu un, pats galvenais, to visu viņš dara viens. Tas norāda tikai uz šī cilvēka lieliskajām muzikālajām zināšanām. “Heartland” ir palicis vēl ritmiskāks, sarežģītāks, krāsu ekplodējošāks un arī verbāli sakarīgāks. Ja neviens necīnās pretī, tad šis ir eklektiskākais albums vismaz pēdejā gada laikā ja ne vairāk. Varbūt to var izskaidrot ar Palleta viesošanos Mika, The Mountain Goats, Pet Shop Boys, The Last Shadow Puppets, Arcade Fire u.c. supervārdu ierakstu studijās un palīdzot viņiem pārsvarā ar stīgu aranžējumiem, taču arī ar orķestra aranžēšanu un diriģēšanu u.c. lietām, kas viņa paša bagāžā ienesušas spēcīgas, diemžēl neatpazīstamas ietekmes. Vairāk gan var minēt kādu pavisam neaizmirstamu vārdu pasaules mūzikas vēsturē. Vivaldi. Šis baroka meistars tad varbūt ir arī tas, kam Ovens Pallets skan vislīdzīgāk. Taču arī tikai mazliet. Pārējais viss ir viņa burvīgās idejas, avantgards un pēc parasta runas tembra neparedzamā dievišķā balss.
Jau paspēti izlaist divi singli, kuros dominē kāds vienots tēls “Lewis takes off his Shirt” un “Lewis takes Action”. To noformējums iet ciešā saitē ar pašu “Heartland” apaļo posterizēto attēlu, kas vairāk gan izskatās kā stilizēts plates virsmas palielinājums. Gaumīgi kā paši ierakstu saturi. “Lewis” tēma viņa daiļradē ieturēta arī pirms diviem gadiem, kad kādā reklāmā parādījās viņa saulainā dziesma “Lewis’ dream”. Tomēr vārdi nav paši galvenie, vai nu tas būtu Luiss, vai stāsts par kādu citu cilvēku. “Heartland” ir pārpilns grandiozu efektu, hipnotisku taustiņu kaludzienu vibrāciju, mūzikas instrumentu, skaņu un burvību, ka, lai to visu izjustu, ieraksts griežas un griežas, un griežas uz riņķi, nemaz neapnīkot. Kaut gan dzīvajā, uzstājoties viņam vienam pašam šī burvība nav tik mītiska, taču, ja Palletam kāds palīdz (piemēram, Mets Smits (Matt Smith – electronics) vai Leons Tahinijs (Leon Taheny – drums and engeneering), tad enerģijas lādiņš ir garantēts. Varbūt tas nav skaļš, trubadūrisks, tomēr nomierinošs, maģisks un uzlādējošs būtu pareizais vārds.
Eņģelis