@c
Music For Empty Spaces
[2010; Baskaru]
Jau desmit gadus darbojošais portugāļu duets ar īpatnējo nosaukumu „@c” šogad 15. februārī izdevuši jaunu albumu „Music For Empty Spaces” uz gurmānā franču leibla Baskaru. „@c” ir mūziķi, dizaineri un pasniedzēji – Pedro Tudela un Miguel Carvalhais. Abi arī leibla „Cronica” uzturētāji. Sadarbojušies ar Marc Behrens, Paulo Raposo, Aki Onda, Gert-Jan Prins, kā arī savu tautieti Vitor Joaquim, ko „The Wire” nodēvējis par vienu no labākajiem elektroniskās mūzikas izpildītājiem 2006. gadā. Uzstājušies gan Transmediālē, gan „Ars Electronica”, kā arī vēl sastopami aizraujošajā, pērnā gada minimālisma estētikā ieturētajā attēta un skaņas sinhronizācijas darbu izlasē/projektā „Optofonica” kopdarbā ar videomākslinieku „Lia”, ar kuru arī pastāvīgi sadarbojas performancēs.
„@c” neizpildās brīžam līdz kulinārijai atstrādātajā ambient + field recording manierē (lai gan, piemēram, šī gada „BJ Nilsen” veikums „The Invisible City” ir vairāk kā uzteicams šī žanra precedents) – viņi veido kolāžveidīgas audio vīzijas pusimprovizatoriskā manierē, demonstrējot pārveidotu konkrēto un muzikālo skaņu savstarpējās saspēles (kā tuvākā līdzība abstrahēšanā varētu būt britu skaņu māksliniece Helena Gough). Šī albuma gadījumā kā viņu pašu atmiņas no vietām, kurās veikti vides ieraksti – Francijā, Beļģijā, Skotijā, Japānā un arī savā zemē.
Septiņi „Music For Empty Spaces” nonstopā sapludinātie gabali arī, kā ierasts, nodēvēti skaitliski – šoreiz gan secīgi, no 76.1 līdz 76.7. Albuma skaņu arsenālā: sprakšķi un šņākoņas, dažādi sīki traucējumi un digitāli gļuki, aizkamuflāžēta negaisa atmosfēra un dzelzceļa skaņas, putnu vīterošanas (ko, starp citu, izteikti aktuāli kā tiešāko pavasarīgās tagadnības portretējumu pielieto Migels savā 1. martā izdotajā veikumā, stundu garā „radiolugā” ”Futuronica 4”), ūdens pilēšana, spainiska skalošanās un plunkšķi, klavierskaņas un pat frīdžezīgas taurītes šļupsti, bungu skaņu atblāzmas un hammond organ piespēles, dažas balsu atlūzas, kā arī daudzas citas anonīmas skaņas.
Kompozīju sastāvdaļas lēkā no gabala uz gabalu kā nemitīgas rekombinācijas, un paši mākslinieki arī ir izteikušies, ka nekad savus veikumus (pat publicētos un tādējādi savā ziņā noslēgtos) neuztver par pabeigtiem. Neviens no gabaliem tā īsti nav klausāms atsevišķi – visas diska „iedaļas” ir kopēja „naratīva” posmi. Taču visatšķirīgākais ir gabals 76.6 ar pieaugošu divkāršu insektu sīcoņu un putnu dziesmām, kas palēnām krosfeidojas ar palodzes graboņu lietus laikā un vieglu ambienta slāni, dramatiski piebriestot skaļumā un papildinoties arī ar saksofona sprēgāšanu. Arī noslēdzošais gabals tiek ievērojami nostiepts, taču albums apraujas negaidīti strauji ar īsu signalizācijas, sievietes elsu, suņu reju un stikliskas žvadzoņas salikumu.
Albums kopumā ir ļoti biezs, organisks un tropiski atspirdzinošs, taču, tā šķietami plašā skaņu dažādība ir visai mānīga – albums nedaudz apzog sevi ar tā elementu atkārtošanos. Un arī, kā jau simptomātiski „@c”, skaņdarbos pavīd nevajadzīgi pārāk sintētisku skaņu piejaukumi. „Music For Empty Spaces” ir labāks par, piemēram, tik pat kā pilnībā elektronisko 2006. gada albumu „Study”, taču 2008. gada ieraksts „Up, Down, Charm, Strange, Top, Bottom” paliek nepārspēts. Bet nu skaidrs ir viens, ka „@c” savas prasmes ir izslīpējuši pamatīgi, un viņi ir pilntiesīgi saucami par lietpratējiem šajā skaņrades metodikā. Un „Music For Empty Spaces” noteikti piepildīs jebkuru tukšu telpu – gan metaforiski, gan tieši.
Rihards Bražinskis
