Privātais perfekcionisms

Phonophani – Kreken [Rune Grammofon; 2010]

„Phonophani” jeb skaņa, kas parādās kā redzama („phono” – skaņa, „phani” – līdzīgi kā epifānija) ir 1972. gadā Oslo dzimušais, Bergenā dzīvojošais norvēģu multi-instrumentālists un elektronikas eksperts Espen Sommer Eide, kas ir arī puse no tandēma „Alog” (“Skaņu mežā” viesojušies tālajā 2002. gadā). Tad nu pēc sešu gadu pauzes, īstajā vasaras saulgriežu datumā (21. jūnijā) ir izlaista viņa jaunā plate „Kreken” loģiski, ka Rune Grammofon patronāžā. Pa šiem gadiem Espens bija vairāk nodevies „Alog” darbībai, taču tajā pat laikā arī strādājis pie šī paša albuma, atsakoties no kādām trim tā versijām, ar to apliecinot savu perfekcionismu. “Kreken” ir arī tikai ceturtais “Phonophani” pilnmetrāžas albums vairāk nekā desmit darbības gadu laikā, kas savukārt iemieso Espena uzskatu, ka pasaulē jau tā pietiek ierakstītas mūzikas, kamdēļ būtu vērts radīt tikai kaut ko patiesi īpašu.

“Phonophani” vienmēr ir pielietojis instrumentu abstrahēšanas pieeju, sadalot to skaņas it kā elementārdaļiņās, kā arī spēlējies ar izšķīdinātām melodijām un balsīm, pielietojot oriģinālus softwearus un pašdarinātus instrumentus jeb atskaņošanas iekārtas. Tāpat arī katrā no albumiem ir bijuši citi akcenti – pirmajā 1998. gada eponīmajā ierakstā tas bija hipnotisks ambients, otrajā “Genetic Engeneering” (2001) – fragmentēti subtila ritmika un vokoderizēti vokāli, bet iepriekšējā “Oak or Rock” (2004) – aurāli-sinemātiskas šķautņainas kolāžas. Taču šoreiz pārfokusēšanās ir negaidīts trieciens. Par nožēlu mākslinieka izteiksme ir pamatīgi novienkāršojusies – nav vairs atpazīstamā, maigā, salti dzidrā norvēģiskā skanējuma un īpatnējo struktūru, bet gan daudz klajākas, taisnākas spēļu partijas. Turklāt arī ”Kreken” skan ievērojami netīrāk jeb lo-fi`īgāk nekā iepriekšējie darbi. “Kreken” ir balstīts (norvēģu) folkmūzikā, autopsējot un dekonstruējot dažādu instrumentu tembrus un skaņojumus, un pēc Espena domām mājās radītā elektroniskā mūzika ir jaunā folkmūzika.

“Kreken” ir nosaukts kādas Norvēģijas rietumkrasta vietas vārdā. Tapāt arī lielākā daļa kompozīciju nosaukumi ir ekvivalenti reālām vietām, kurās Espens pabijis pērnajā vasarā. Dziesmu nosaukumi izvēlēti pēc to estētiskajām kvalitātēm kā vārdi un skaņas ne kā nozīmju nesēji. Pirmā “Kvaale” sastāv no cilpveida solo čīgāšanas, bet nelāgi apraujas un ilgst tikai nedaudz vairāk par vienu minūti, lai gan savas plūdenās dabas dēļ prasās būt daudz garāka. Otrā “Vuku” ir vispilnīgākā kompozīcija, kurā savīta brokenbeat ritmika, aizrijušās melodiju atlūzas un dzestri pūtienu uzplūdi. Stīgotā “Kvaale II” līdzīga iepriekšējai „Vuku”, taču fonā to pavada soļu ritmiskošanās. Kompozīcija ir nedaudz par vienveidīgu un stagnējošu pat četrarpus minūšu ietvaram. Abas „Vuku” un „Kvaale II” ir ar repetetīvu tribaltipa vienas skaņas dauzīšanu, kas kā ritmsekcijas metode caurvij arī visu albumu.

Cetrutā “Mendel” – čella ambients, piedaloties jaukajai būtnei, norvēģu dziedātājai Jenny Hval jeb “Rockettothesky”, kas kompozīciju apveltī gan ar vārgiem, pīkstošiem vokalizējumiem, gan ierastiem dziedājumiem ar saprotamiem vārdiem. Un tad savukārt notiek pirmā, pati lielākā kompozicionālā kļūda – piektais gabals “Tuv”, kas sastāv no klusa šņācoša fona un pāris īsiem signāliem jeb vēja pūtieniem ģitāras stīgās kalna galā. Šāds veidojums ir pilnīgi nevietā, ja reiz bija uzsākti gabali ar vokāliem. Tad tālāk turpinās “Gubijinso” ar mazliet dulnu apakšu un mīlīgiem japāņu vokālistes un skaņu mākslinieces „Haco” post-punk gara dziedājumiem. “Neverdal” ar visai latviski smaržojošām koklēm, mirguļojošu elektroniku un gaisīgiem klasiski skolotās zviedru mecosoprānes Agathe Christensen vokāliem. Savukārt viegli pumpējošajā, nedaudz psihedēliskajā “Blaflat” Hvalas atsvešinātās balsskaņas ir vairāk kā instrumentāla sastāvdaļa.

Tiltulgabals tiešām ir visikoniskākais „Phonopahani” jaunās tendences piemērs, pauzētais “Morki” ir padrūmi „Gastr Del Sol” ģitārista David Grubbs ģitārstīgu strinkšķi ar periodiskiem serpentīniskiem elektroniskojumiem, savukārt septiņminūtīgais, nosaukumam noskaniski lieliski atbilstošais “Nold” ir sērīgi apcerīgs, pavisam nedaudz distortēts ērgelīšu ambients, kam gan vajadzētu būt atvadu gabalam. Bet tātad pēdējais “Ilka”, kam, lūk, labāk būtu bijis atrasties diska sākumā, sākotnēji veidojas kā nogulšņainas ieelpas-izelpas ar akordeoniskiem vaibstiem, otrajā pusē pārtopot kociski sprakšķošā aritmikā.

„Kreken” ir ļoti novērtējama pastorāli nepretencioza folka interpretācija un stilizācija, kas patiesībā neizklausās nemaz tik norvēģiski (un tas ir ļoti labi), taču autora perfekcionisms nav īsti attaisnojies intersubjektīvi, bet gan vairāk privāti. „Kreken” ir visakustiskākais, melodiskākais un personiskākais Espena veikums, taču (instrumentālās) kompozīcijas vairāk izklausās pēc tādiem kā ievingrinājumiem, skicēm un iestrādņu uzmetumiem. Bet galu galā „Kreken” ir vērtīgs gluži vienkārši kā „Phonophani” veikums.

Rihards Bražinskis

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *