Teātrdrone

Vakar, 26. maijā notika pasākums, uz kuru kārtējo reizi ierasties visam alternatīvajam krējumam. Proti, satraucošais Kanādas abstraktā ambient gleznotāja Tim Hecker koncerts Ģertrūdes ielas teātrī ar īpašo viesi Kasparu Groševu. Apmeklētāji bija saradušies pienācīgā kuplumā, patīkami aizpildot teātrzāles „tribīnes” un grīdu.

Groševs patīkami pārsteidza – pretēji viņa ierastajām, visai pašmērķīgajām skaņu mozaīkām, šoreiz bija cieši izturēts eksorcisma priekšnesums gluži vai vecmeistara Viljama Basinska garā, proti, par pamatu tika ņemta uz lentas ierakstīta cilpa no grupas „Suicide” dziesmas „Ghostrider” kaverversijas, kas tik pārklāta ar feedback`u. Tālāk feedbacks tika ņemts arī no lentinieka un šī saitēšanās ierakstīta un cilpota. Respektīvi, Kaspara doma bija izdzīt spoku no „Ghostrider`a” ar saitēšanos. Aptuveni piecdesmit minūšu garā, analogi smaržojošā performance, kas brīžiem sasniedza visnotaļ nežēlīgu dārdoņu. nebija ne par garu, ne apnicīgu vai vienmuļu. Turklāt naktslampiņas izgaismotais Marshall kombis un „galva” un nemitīgi rotējošais lentas rullis radīja mākslas akta iespaidu. Lielisks veikums!

Bet tad „pirikūra” jau sekoja daudz romantiskākais, taču ne mazāk drone`īgais Tims Hekers, kurš uzstājās tikai tehniskās minispuldzītes apgaismojumā. Pilnīga tumsa gan nebija (tādā Francisco Lopez izolacinisma izpratnē), jo visai skaidri bija redzamas mākslinieka aprises, viņa kustības un aparatūra, kā arī, paveroties apkārt, arī visa publika, taču nenoliedzami, intence bija iespējami maksimāli attīrīt skaņu no jelkādiem vizuāliem atveidiem, stimulējot apziniskās iekšējības ģenerētas psihiskās ainas.

Hekera mūzika ir ārkārtīgi ieraujoša – vismaz klausoties ierakstus ir ļoti grūti atrauties līdz tie nav noskanējuši līdz galam. Rīgas koncertprogrammas paisumbēgumkompozīcija saturēja gan intestināli sēsmiskas rūkoņdreboņas, gan gaisīgākus tīra ambienta slāņus, iekļaujot arī instrumentu (klavieru un ģitāras) atblāzmas. Un nevarētu pateikt nekā citādi kā vispārējos aprakstos, proti, ka Hekers „koncentrējas uz trokšņa, disonanses un melodijas saskarsmes izpēti”. Es tik vēl teiktu, ka Hekers ir kā starpfāze starp Kristianu Fenešu un Benu Frostu šī izteikuma neitrālā nozīmē. Tā ir patiešām katedrāliski intīma un ieskaujoša mūzika, un Ģetrūdes ielas teātra zāle tam bija pat ļoti piemērota.

Neskatoties uz dažām skaņas nepilnīnbām, proti, klajiem „pārpisieniem” dažos brīžos un to, ka performance īpaši ne uz kurieni nevirzījās, tā bija ļoti emocionāli un aizgrābjoša un arī garuma ziņā – ne par daudz, ne par maz. Bija noticis ārkārtīgi patīkams, inteliģents darbadienas koncerts.

Rihards Bražinskis

Share Button

1 thought on “Teātrdrone

  1. Gribējās ieņirgt šitajā rakstā lasot viņu
    sitente, Rič!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *