Trīs tēva dēli

Neparedzamais paredzamais

Trīsdaļīgo uzstāšanos atklāja ģitārists, kurš, šķiet, pazīstams jebkuram alternatīvās skatuves pārstāvim vai tās mīlētājam. Edgars Rubenis, pamīšus iespēlējot kaulu zāģa partijas savai skaļākajai blicei “Mona De Bo”, pavisam bieži aizraujas ar solo projektiem, kā arī sadarbojas ar LV blūzroka leģendu Alis P. Šoreiz Ģertrūdes ielas teātri viņš iebrucināja viens pats. Tikai ar ģitāru, saviem pedāļiem/anķiniem un galdu, kur to visu nolikt.

Tomēr šis priekšnesums, neraugoties uz viņa vienoto drone ambient raksturu, atkal ļāva ar interesi palūkoties uz notikumiem uz skatuves. Vai arī tieši otrādi. Nemēģināt saskatīt dzirdamo un aizvērt acis, lai iztēlotos, kā svārstās telpa. Gandrīz pusi no laika Rubenis pavadīja, drūmi meditējot ar savu ģitāru, neviļus atgādinot vakara “lielā” vārda Pītera Broderika (Peter Broderick) muzikālo, minimālo un ambiento pieeju (piemēram, skaņdarbs “There and Here”, kur akordu solfedžo mijas ar klusuma momentiem) Kaut gan pats Edgars Broderiku nemaz tik īpaši klausījies nav.

Tomēr šī, tīri subjektīvi vērtētā, nelielā līdzība neliedza Rubeņa priekšnesumam kaut nedaudz saskanēt ar pēdējo uzstāšanos. Tiesa, vakara laikā neviens cits tā arī nemēģināja pielietot žonglēšanu ar stereo efektiem, pustoņu raustīšanu vai zemo hercu driblēšanu, tomēr tas bija cits viņš. Viegls ambienti eksperimentāls sākums, kas pāriet tikpat eksperimentālā, meklējumu pilnā un raustošā sakāpinājumā un noslēdzas ar gražīgu drone graboņu un klaboņu, kuras nepadodas pat skatītāju pāragrajiem aplausiem vai kaut kādām mazām ņirgām. Laikam tomēr atkal izpildās latvieša likums – nākt uz koncertu tikai nākšanas pēc, jo Broderiku redzēt taču gribēja daudzi, vai patīk vai nepatīk. Kaut vai tikai tāpēc, lai pēc tam pastāstītu mazbērniem. Nieks par to Rubeni, kurš spēlē līdzvērtīgu setu kā, piemēram, iespaidīgais Orens Ambarči (Oren Ambarchi), bet nav svarīgs tikai tāpēc, ka ir latvietis. Tā tomēr bija izmeklēta un profesionāla uzstāšanās, to nekādā gadījumā nevar noliegt.

No post pelniem uz post kosmische

Pēc līdz galam nenovērtētā Edgara Rubeņa uz skatuves kāpa pēdējā laika noslēpumainākais mākslinieks (aiz blices “Instrumenti”). Dunian pie apvāršņa parādījās pavisam nesen, kaut gan pirms tam diezgan nopietni darbojās postmatemātiķu “Dun Dun” sastāvā. Artūrs Liepiņš, kļuvis populārs pāris BBC elektroniskās mūzikas raidījumu setos, ar ievērības cienīgu darbu izpelnījās iespēju spēlēt patiešām branga izmēra publikai, kas tik jaunām zvaigznēm pie Latvijas mūzikas apvāršņiem ir izcils pagodinājums.

Dunian uzstāšanās bija krietni gaidīta, to apliecināja arī skatītāju un klausītāju nevaldāmā vēlme dzirdēt, ko tad šis latviešu pretenciozais mākslinieks ir radījis. Un, kā izrādījās, materiāls bija briedis jau vairākus gadus. Pat vien tāpēc, ka video instalāciju trijstūri, kosmiskie simboli un nedaudz trokšņainā, matemātiskā un melodiskā vide atgādināja Liepiņa iepriekšējo darbu kopā ar “Dun Dun” pie albuma “333”, kas klausītājus par baltu velti sasniedza pērn.

Tomēr šajā kosmische un chilwave priekšnesumā nebija kur piesieties. Mūzikas fanāti muzikālo saturu mēģinātu salīdzināt ar “Oneohtronix Point Never”, “Washed Out” vai “Ital Tek”, bet tas jau nav galvenais. Dunian radītā mūzika nosaucama par unikālu parādību Latvijā, jo šāda stila versijas te vēl nav sastopamas. Līdz ar to Artūrs Liepiņš iekļuvis vēsturē ne tikai kā pirmais modernās retro elektronikas karognesējs, bet arī kā patiešām spēcīgs tā masta turētājs.

Sets izrādījās pārsteidzoši patīkami klausāms. Varbūt uz beigām izsīka videoinstalāciju saskaņotība ar melodisko saturu, ģeometriski hipnotiskas parādības nomainot ar dažādiem ikdienišķiem video sampliem, taču, tas atkal lika aizvērt acis un ieklausīties tajā, kas skan, nevis tajā ko rāda. Tajā mirklī sajūtas varēja kļūt pat neparakstāmas. Dunian cērt tur kur jācērt, un, kas to lai zina, iespējams jau nākošgad viņš kļūs par lieliskāko Latvijas alternatīvās elektronikas eksportpreci ne tikai tuvākajās valstīs un Eiropā, bet arī visā pasaulē. Un tu, turi īkšķi!

Tas čalis no devītās klases, kas visiem patīk

Mirklī, kad Pīters Broderiks kā pavisam parasts puika uzkāpa uz skatuves, pateica “Čau, šī ir mana pirmā reize Rīgā, paldies, ka atnācāt!” un sāka spēlēt pēdējā ieraksta “How they are”’ievaddziesmu “Sideline”, pasaule pilnīgi pārvērtās. Pēkšņi lielā Ģertrūdes ielas zāle kļuva par Broderika vai kāda cita “es” guļamistabu, kurā romantiski nakts tumsā Pīters dungo šupuļmeldiņu par smagām dienām un mirkļiem, kad zeme pazūd zem kājām un virs galvas zibeņo mākoņi.

Un viss neredzami ietinas miglā, kurā neko nevar saskatīt, un, ja arī var, tas izrādās maznozīmīgs. Intensivitāti, ko “uzkačājis” Rubenis un Dunian, Broderiks pārvērš eksplodējošā, emocionālā vulkānā, kas izvirst tikai mūsu pašu iekšējās planētās. Un nekas neiznāk uz āru. Ne basi, ne čīkstoņa, ne kosmiska erotika.

Tomēr jau ar nākošajām dziesmām gandrīz katrs klausītājs sāk justies kā Saule. Pēc nākošās un nākošās meldijas viss iekšējais saasinājums izplūst no apmeklētājiem kā sadedzis hēlijs un, nevis pārvēršas gaismā, bet siltā un pozitīvā pakļautībā māksliniekam. Samplu ievadi, kuri pārvēršas daudzbalsīgās vijolēs kā Silvainam Šavū (Sylvain Chauveau) un Hose Gonzalesam (Jose Gonzales) līdzīgos arpeggio strinkšķīšos dziesmās “And it’s all right” un “Below it”. Maigās, organiskās un pieticīgās klavieres spēlē “Pulling the rain” un “There’s Storm Outside, While I’m sleeping” kā Filips Glāss (Philip Glass) un ņemšanās ap pedāļiem un skaņām atgādina noskaņu radītāju “Leyland Kirby”. Tomēr reizē viņš nav neviens no šiem māksliniekiem, un tas ir fakts.

Visu laiku Broderiks izskatās kā puika no izlaiduma klases, kurš visiem džekiem ir draugs, jo viņa bēniņos dzīvo sirseņi un mētājas kara laika štrunti un šķūnī ir vectēva “Iž” ar blaķeni. Bet meitenes dievina viņu sabučot un pabužināt matus, jo nevar laist garām izdevību to izdarīt tādam mīlulītim. Tomēr, lai arī savā brūnajā, ikdienišķajā ampluā ar rūtainu kreklu un auduma armijas zābakiem Broderiks vieš cerību, ka, ienākot jebkurā mājā, viņš uzreiz pajautās, vai gadījumā nav jāsaremontē santehnika, izrādās, ka Pīters pats atzīst sevi kā pilnīgi nesaimniecisku tipu.

Tomēr pūlis aplaudē, Broderiks iekāpj skatītāju vidū, atkāpjas no savas pēļu romantikas un uzrauj kādu americana meldiņu ar vijoli, tad atlec atpakaļ, izpilda skaņdarbu savam tēvam un vēl citas melodijas, kamēr nozūd, lai atgrieztos divas reizes. Tā viņam gadās izcili reti. Būt kur pašu pirmo reizi un uzreiz – ar diviem “atkārtot”. Un tad skatītājus sasniedz arī diezgan savdabīga privāta sektora intīmā kompozīcija, kurai beigās sanāk pavicināt rociņas un nedaudz notraukt asariņu – “Hello to Nils”.

Mēģinot atcerēties, kā Broderiks izturējās uz skatuves, atmiņas sagādā vilšanos. Lai arī viņš spaidīja cilpiņpedāļus un ierakstīja samplus kā it kā nenozīmīgu skaņu un melodiju albumā “Ten Duets”. Vai nomainīja ģitāru pret vijoli un atkal pret ģitāru un tad pēdējo kopā ar klavierēm. Tomēr skaņa bija apbūrusi gandrīz katru apmeklētāju tā, ka vēl pēc koncerta beigām vai nu kads nerunāja, jo vairs nebija ko teikt, vai arī nevarēja aizvērties, jo katram, ko pazina, bija jāpavēsta labās ziņas – pēdējo gadu emocionālākais pārdzīvojums ir noticis! Taču nekas no tā nenorāda uz neko negatīvu, tieši otrādi. Rīga ir ieguvusi patstāvīgu ieceļotāju, jo šo apbrīnojamo meldiņplēsēju ļaudis šajā valstī vēl gaidīs un gaidīs.

Tiesa, tas viss ir noticis pirātisko ierakstu lejupielādēšanas dēļ, jo vairāk nekā puse Pītera meistardarbu ir limitētos, pārsimt eksemplāros, tātad – krietni nepieejami. Tomēr, Broderiks atzīst, ja nebūtu pirātisma, nebūtu arī viņa lielākā šīgada pārsteiguma un sajūsmas. Jā, nākotne vairs nav ierakstu pārdošanas rādītājos. Nākotne ir koncertos un vienīgi koncertos. Divdesmit pirmais gadsimts, redziet.

Eņģelis

Skaņu mežs newsletter

Please enter a valid email address
That address is already in use
The security code entered was incorrect
Thanks for signing up