Troksnis kļūst “indie” jeb Latvijas mūzikai – jaunu manifestu!

“Latvijas arhitekti ilgi bija izolēti no ārpasaules un tagad līdz ar internetu un ceļošanu tā ir pilnīgi vaļā. Viņi brauc uz Vāciju, Dāniju, Holandi un visur citur un viņiem rodas iespaidi. Es nepārmetu, bet ir tāds vērojums, ka Latvijas arhitekti ir apmierināti, ja spēj izdarīt tā kā kolēģi ārzemēs. Bet lieta tāda, ka jābūt labākiem, jo tas jau ir novecojis!” – Gunārs Birkerts, arhitekts, intervijā “Dienai”

“Es esmu domājis par to, kāpēc Latvijas mākslā ir dekoratīvisms, kas ir provinciāla izpausme. Mūsu domāšanai pietrūkst dinamīta. Dzīvojot lielpilsētās ir milzīga sacensība un attiecīgi cita domāšana. Savukārt te tas novitātes vilnis trāpa ar maigāku sitienu. Ir jāgrib, ir jābūt paškritiskiem. Bet, protams, vienkāršāk ir paņemt ideju, kas līdz šejienei vēl nav nonākusi un parādīt sevi kā šīs “jaunās” idejas ieviesējus. “ – Kaspars Zariņš, gleznotājs, intervijā “Dienai”

Edgaru Rubeni, “Mona De Bo” ģitāristu, satiku nejauši uz ielas 8.martā – viņš izskatījās noguris, taču kā allaž gaišs un pozitīvs. Atvēra somu un iedeva divus jaunā albuma “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi” kopijas – vienu man, otru apskatniekam. Noklausījies albumu, sapratu, ka man tiks abi, jo apskatīšu pats – tas albums skar dažas latviešu mūzikas scēnas īpatnības, kas mani dara nervozu. Tādā ziņā albuma nosaukums ir trāpīgs.

Atpakaļ pie Edgara – pazīstot viņu tikai virspusēji, taču vairākus gadus, liekas, ka tā ir viņa viena no spēcīgākajām īpašībām – būt pozitīvam. (Nemēģinot “Mona de Bo” noreducēt līdz Rubenim, apzinos viņa lomu grupā). Ko īsti nozīmē tas vārds – “pozitīvs”? Izpatikšanu? Sentimentālu saplūšanu ar publiku līdz dažam labam “asaras šķīst” (citāts no komentāra par aizvakar, 30.martā, notikušo japāņu postroka grupas “Mono” koncertu)? Labi, es ķengājos par pozitīvismu Latvijas sentimentālās “indie” mūzikas scēnas izpratnē, jo nekā “indie” jeb neatkarīga tur vairs nav, kaifot par saldumiem kā “Muse”, “Radiohead” un “Sigur Ros”, vai labākajā gadījumā par ēteriskajiem “Boards of Canada”, nostalģiskajiem “Fleet Foxes” vai saldskābo postroku. Edgara pozitīvisms ir spējā būt atvērtam, nevis saldam. Un tajā vidē, kur viņš mēģina ielauzties – alternatīvajā mūzikā, savādāk nemaz nevar. Viņa instinkti ir neatkarīgi, talants un apņēmība ir acīmredzama no grupas pirmsākumiem, bet metodes līdz šim bijušas tradicionālas – pirmo albumu (viņa paša vārdi) salīdzināja ar “White Stripes” un Džefu Bakliju. Man pat šķiet, ka savulaik Edgarā saskatīju zināmu diskomfortu – it kā viņš radītu mūziku par kuru viņam īsti pašam nebija pārliecības. Bija acīmredzams, ka “Mona de Bo” meklē savu valodu, ka viņi lielākā mērā grib identificēties ar eksperimentālās mūzikas pasauli, nevis idejiski visai patukšo Latvijas rokmūzikas scēnu. Taču viņi arī nekad nav vēlējušies zaudēt plašākās indie scēnas atzinību.

Ar jauno albumu viņi ir nošāvuši abus zaķus – tehniski apmierina eksperimentāļus un uzrunā skaitliski plašāko “indie”. Viņi spēlē “citu” (lietojot šo nodrāzto aizguvumu no postmodernisma terminoloģijas) mūziku – nevis izklaidējošu un lirisku “feel-good”, kuras mērķis ir acumirklīga emociju ejakulācija un vieta ir ciniskos vasaras festivālos (runājot par vasaras festivāliem – novatoriskajai un spējīgajai, bet nu jau vairs sen neeksistējošajai Latvijas krievu grupai “Yaputhma Sound System”, kā baumo, reiz ceļu uz uzvaru “Liepājas Dzintarā” nogrieza skaudīgie nacionālisti). Tas ir mēģinājums ne vien saplūst ar publiku emocionālā katarsē, bet runāt ar to. Katram, kas puslīdz seko līdzi mūzikai ir skaidrs, ka sentimentālisms, piesardzība un konformisms (attiecīgi, ideju un pārliecības tukšums) ir Latvijas “alternatīvās” mūzikas lielākā kaite. Tikai, lūdzu, neuztvert kā aicinājumu uz pašmērķīgu skarbumu un nihilismu, kas ir otra galējība. Jebkurā gadījumā – kamēr nepāries sentimentālisms un piesardzība, te tiks radīti lielākoties sūdi vai arī ekstrēma reakcija uz to – piemēram, lieliskais, taču savrupais Error un vitāli burleskā, bet tikpat marginālā shit-core scēna.  Un pēdējā laikā sentimentālais piegājiens arī vairs tā īsti nedarbojas, jo auditorija nav nepārtrauktā pusaudžu emocionālās trauksmes stāvoklī. Tātad jāmēģina kas cits – piemēram, inteliģents un tehniski labs mačo piegājiens. To arī dara “Mona de Bo”. Tieši tāpēc, ka viņi ir labi, viņus vajag vērtēt stingri.

Vai jaunā “Mona de Bo” plate būtu bijusi bez drone metālistiem “Earth” un “Sunn O)))” (tālāk tekstā – Sunn) ? Jau pirmie akordi un pūšamie pasaka – nē (vai vēl jo vairāk skaņdarbs “Dejosim”, kur viņi pilnīgi iejūtas “Sunn“ ādā). Nebija pārsteigums, dzirdam pašu Edgaru to atzīstam sarunā ar easyget. Viņi ir darījuši ko līdzīgu kā “Sunn” savā albumā “Monoliths & Dimensions” – pieaicinājuši pūtējus, lai līdzsvarotu metālu ar solīdu, kontemplatīvu skanējumu,  konkrēti, Kasparu Majoru  (trombons), Raiti Rozenfeldu  (mežrags), Staņislavu Judinu (kontrabass). Te atcerēsimies, ka “Sunn” radās kā veltījuma grupa “Earth” un kļuva pielūgtāki par viņiem. To pašu var novēlēt “Mona de Bo” – iziet no savu “elku” orbītas. Tiesa, kad “Sunn” atrada savu valodu, viņi uzņēmās risku – kļuva vēl ekstrēmāki kā “Earth “un aizgāja uz skaņu, kas cilvēkiem pieleca tikai pēc vairākiem gadiem. Šodien “Sunn” ir droši atsauces avoti – vairums cilvēku viņus nesaprot, bet retais atļaujas pateikt par viņiem kaut ko negatīvu. Pat “Mojo” par viņiem raksta. “Mona de Bo” neuzņemas riskus, jo nedara neko galējāku kā “Sunn” (kā lai to vispār izdara?). Turklāt viņi arī labi pasniedz sevi un flirtē ar “indie” scēnas konjunktūru (jo acīmredzot negrib palikt tajā pagrīdē, kur kuļas tādi spēcīgi neatkarīgie kā, teiksim, “Tesa”, “PuseH PuseW” un dažas “Torņa” grupas – kuras, starp citu, reizēm dzirdētas spēlējam savu amatierisko, bet īpatnējo un perspektīvo latvisko “underground” nepārspējamajā Ņūdžersijas radio WFMU.org). Un tādējādi, pateicoties “Monai” te plašāks klausītāju loks ar dažu gadu novēlošanos sāk iepazīt terminu “drone”, kas drīz būs tikpat novalkāts kā  folks vai minimālisms.

Tiesa, lietas nav jāmet ārā tikai tāpēc, ka tās ir vecas – tas būtu pašmērķīgi. Sevišķi ja tās joprojām iespējams izmantot (mūziķis un mākslinieks Kaspars Groševs: “Man likās, ko vēl var izdarīt ar to [drone metāla] skaņu, jo tur viss ir izsmelts, bet labi, ka tai pieķērās “Mona de Bo” un izspieda atlikušo.”). “Mona de Bo” ir pārliecinoši, tāpēc saukt viņus saukt par prasmīgiem atdarinātājiem jaunajā albumā  ir aplami – taču šķiet pagaidām viņi ir vidutāji starp “indie” popmūziku un novatorisko mūziku, jo viņi nāk nevis ar inovācijām, bet kvalitatīvi piesātina alternatīvo popu ar no dažiem pionieriem aizgūtām (tiesa, modificētām) iedvesmām. Tas ir, rada laikmetīgu alternatīvu mūziku. Daži cilvēki ir stāvā sajūsmā (skatīt Andras Manfeldes rakstu “¼ Satori”) un pamatoti – ja viņi nav dzirdējuši neko līdzīgu. Taču “Mona de Bo” ir orientēta uz muzikāli izglītotāku publiku. Bet tie ir dzirdējuši ko līdzīgu un lai arī izsakās atzinīgi par “Mona de Bo” albumu, tomēr atzīst, ka viņiem ir “skumji, ka Latvijā tas notiek tikai tagad” (mūziķis Kaspars Groševs, “Skaņu meža” organizētājs Ernests Ansons). Tas ir pārmetums nevis “Monai” bet nožēla par to, ka tikai viņiem vieniem populārajā “indie” scēnā ir ienācis prātā paplašināt savu apvārsni un tehnisko tvērienu.

Ja neskaita minēto un pamatoto nožēlu, tad pārdomātā, prasmīgā un sarežģītā “Mona de Bo” instrumentācija liecina par inteliģenci, kas Latvijas mūzikā nav pārpārēm. Piemēram piesaucot jau minēto aizvakardienas “Mono” koncertu, “Mona de Bo”neļaujas tādām neapstādināmām emociju atraugām kā japāņi, bet pieraujas, pirms kļūst prognozējami. “Mona de Bo” ir izsvērti un kompozicionāli savā ģitāras, bungu un pūšamo instrumentu organiskajā simbiozē – ir bauda klausīties viņu albumu.

Grupas līdzšinējās estētiskās koordinātas manās ausīs vislabāk izsaka “Vēstījums”, kur  “vaitstraipisks” blūzs apvienojas ar ģitāru rēkoņu – interesanti un nedzirdēti.  Tiesa, klausoties šo dziesmu, es piekrītu Andrejam Zālītim no “PuseH PuseW”, – “Kāpēc Rubenis tik talantīgs esot, neuztaisa kaut ko no sevis, kaut ko ekstrēmāku (lasi, savdabīgāku – V.G.)?” Turpretim daudzšķautņainais un garais “Lielo koku ēna”, kas sākas visai pazīstami, vēlāk jau izvēršas kā tālāki meklējumi (ārā no “lielo koku” kā “Sunn” un “Earth” ēnas). “Mona de Bo” iespējams to arī tā ir plānojuši – ne velti tā ir pēdējā dziesma albumā. Izskanot šim skaņdarbam zūd šaubas, ka viņiem ir savs, brīvs “funktieris”, kas laužas ārā caur aizgūtajām struktūrām un tās gatavs pārmākt. Šķiet “Mona” apzinās, ka Latvijas alternatīvajai mūzikai neatliekami nepieciešams jauns “manifests”, jo pretējā gadījumā mēs turpināsim būt interesanti tikai saviem draugiem un tuviniekiem. Bet vai to apzinās citi mūziķi un  klausītāji?

Viestarts Gailītis, 01.04.2010

Skaņu mežs newsletter

Please enter a valid email address
That address is already in use
The security code entered was incorrect
Thanks for signing up