Pagājušo piektdien, 5. martā, ķecerīgi seksapīlajā fabrikā „Elektra” norisinājās jau otrais dark ambient mūzikas pasākums „Leduspuksti”. Iepriekšējais pasākums ar šādu nosaukumu notika 2008. gada 18. janvārī klubā „Melnā Piektdiena”, un tajā bija veseli trīs ārzemju viesi – zviedrs „Kammarheit” un norvēģi „Northaunt” un „Svartsinn”. Šoreiz gan bija tikai divi hedlaineri – tas pats „Svartsinn” un vācietis „Phelios”. Savukārt kā vietējais atbalsts bija mazāk atbilstošs pasākuma pamattēmai – (jau iepriekšējā pasākumā pievienotie) „Claustrum” un galīgi ne dark ambientīgie vai industriālie, taču ne mazāk lieliskie – skaņas objektu un akusmātikas ekspromta kolektīvs „Bērnu Rīts”.
Deminutīvu spēļlaukums un poharonkas
Bija izveidotas tādas kā divas nometnes – vietējie izpildītāji bāzējās „kino” telpā, bet ārzemnieki performēja uz „lielās” skatuves, mājinieku un viesu uzstāšanām noritot pamīšus. Kā pirmie uzstājās Maksima Šenteļeva vadītais, meža folkloras apdvestais „Bērnu Rīts”, kuru priekšnesuma laikā apmeklētāju skaits pamatīgi piebrieda. Nefiksētais sastāvs šoreiz bija trio – Maksims, Krišjānis Katans un, „Bērnu Rīta” sadarbības partneris jau gandrīz gadu, Toms Šiklovs jeb Mega.
„Bērnu Rītam” ļoti piestāv uzstāties „Elektras” „kino” zālē – gan vienkārši tīri skata dēļ, gan arī tāpēc, ka „Bērnu Rīta” darbību iespējams saukt par kinetofoniju, jo viņu spēlētās skaņas nav atdalāmas no priekšmetu būtības, un klausītājs animē kustīgos priekšmetus caur to izraisītās skaņas personisko interpretāciju. „Bērnu Rīta” rituālveida uzstāšanās gandrīz nekad netiek samēģinātas – tikai iepriekš apspriestas un pierakstītas bērnišķīgu zīmējumu tipa shēmās jeb plānveida rāmī, kas piepildīts tiek uz vietas kolektīvi improvizējot. „Leduspukstu” uzstāšanās tika iesākta (un arī nobeigta), apstaigājot zāli un pieklusināti dauzot metāla gongus jeb vākus vai panniņas, bet tad, kompānijai nobāzējoties savā smalko skaņu spēļlaukumā, sekoja trīs koka pūšaminstrumentu partija, ko Maksims ļoti labi un pilnībā nemanāmi sapludināja ar ierakstītu cikāžu sisināšanu, uz kuras tālāk tika būvēta visa programma. Skalojošos pamatfonu uzturēja Krišjāņa pārziņā esošā cigāru kaste jeb kontrolpanelis deviņu voltu motoriņiem, kas mainīgos ātrumos spēlēja kokles un uz spaiņa uzvilktas gumijas stīgas. Centrālais objekts bija ar kontaktmikrofoniem apskaņots galdiņš ar pielīmētiem dažāda rupjuma „ķērpīšiem”, kas tika skrapšķināti ar zariņu buntīti, bet pats galdiņš skrāpēts ar dažādām birstītēm. Tāpat arī tika pielietotas ar lociņu spēlētas atsperes, toņatslēgas jeb skaņošanas dakšas vibrācijas, augļu kauliņu ripināšana pītā groziņā, kā arī fotosensoru seškājis un pašdarinātais instruments – mate tējas trauciņš, uz kura uzvilktas gumijas, kas spēlētas ar pirkstiem, un vēl daudz kas. Taču viskreativitākais elements, kas arī tika pielietots pirmo reizi, bija uz pašdarināta lociņa uzvilkta kasetes lenta, ko Maksims spēlēja kā stīgu instrumentu pret atsevišķu lasītājgalviņu. To pašu arī darīja Mega, tikai viņa pārziņā bija vairākas lentas, kas ielīmētas planšetē, un tās tika nolasītas ar kasešu pleijeri ar izvirītu galviņu. Savukārt viens no skaistākajiem posmiem bija Toma uz vietas iesamplētā un caur efektu (pamatā dīleja) pedāļiem manipulētā lentas melodijatlūza kā sapņaina atbalss. Visā padarīšanā neiederīgi bija vienīgi 8-bit „šāvieni”, un vienu brīdi beigu pusē pat radās ne pārāk harmonisks salikums ar atkārtoti pūstu stabuli, taču kopumā „Bērnu Rīts” nelika vilties, kā jau ierasts, radot ļoti bagātīgu un skatienu piesaistošu veikumu.
Bet kā otrie vietējie (pēc kārtas trešie) bija lokālās underground leģendas „Claustrum”, šoreiz piedāvājot tīrākās poharonkas jeb bēru dziesmas tikai brīžiem iekačājot aptuvenā industrial garā. Priekšnesums iesākās ar lietus un pērkona skaņām (kas pēcāk starp dziesmām arī atkārtojās), kam pievienojās maršveidīgs meldiņš un „Hitlera”(?) runas. Principā tāds arī bija viss priekšnesums – orķestrāls, lēna tempa, ar lētām sintezatorskaņām un mazliet pašķībiem skaitāmdziedājumiem latīņu valodā, ko pāris reizes papildināja arī visai patizli, kautrīgi un neveikli trompetista iznācieni. Projekcijās – bilžu slaidšovs ar koku, kristietisku ikonu un depresijas tematiku, ar to visu, protams, radot lielisku grotesku.
Kosmiskā ilgošanās
Pirmais (jeb otrais pēc kārtas pašā pasākumā) ārzemnieks bija īpašnieks vienam no neaizmirstamākajiem dziesmas nosaukumiem, „Misanthropic Odyssey”. Un tas ir norvēģis „Svartsinn” jeb Jan Roger Petterson, kurš, pludinot tikko jaušamas melodijas ar vides ierakstiem, veido skumjas, īpaši tumšas iekšējības noskaņ-ainas. Par godu mākslinieka darbības desmitgadei, pērnā gada nogalē iznācis jauns albums (dubultdisks) „Elegies For The End” uz, kā jau ierasts, Cyclic Law leibla. Pirmo disku sastāda četras jaunas autora oriģinālkompozīcijas, savukārt otro – dažādu viņa kompozīciju remiksi, kurus veidojuši tādi meistari kā „Kammarheit”, „Letum”, Gustaf Hildebrand u.c.
Jaunais materiāls gan vairs nav tik ilgošanās pilns kā agrāk, bet gan skanīgāks, taču ne mazāk abstrakts. Priekšnesuma laikā gan nevarēja saprast vai bija pārgriezts bass, vai arī Rodžers speciāli veido izteiktu drone gabalu – tā bija tikpat kā nemainīga, drūma dūkšana, turklāt papildināta ar galīgi neizdevušos (neatbilstošu) video projekciju ar kara kroplībām un pašsakropļošanos, kas ik pa laikam papildināta ar apcerīgiem, vispārfilozofiskiem pantiņiem, piemēram, „nekas tā nepiesaista cilvēka uzmanību kā cilvēka traģēdija”, „cerība ir sliktākais no ļaunumiem, jo tā paildzina cilvēka ciešanas” un tamlīdzīgi. „Svartsinn” jau iepriekš ir izcēlies ar šādu tekstiņu izmantošanu, piemēram, sava iepriekšējā, 2005. gada albuma „Traces of Nothingness” bukletā citējot pašu Žanu Polu Sartru. Taču, lai arī cik banālas un emocionāli uzbāzīgas šādas rindiņas neliktos, šoreiz tās vismaz attaisnoja vizualizāciju un lielā mērā izglāba visu priekšnesumu.
Bet kopš 2002. gada aktīvais „Phelios” jeb Martin Stutzer, lai arī uzstājās pēdējais un visai pavēlu naktī, spēja noturēt publiku ar visai garu uzstāšanos. Un, lai arī strādādams tik ļoti atstrādātā estētikā (atmosfērisks dark (space) ambient ar martial piesitienu), „Phelios” nebija nedz garlaicīgs, nedz pliekans. Gluži pretēji – aptvēra ar ļoti meditatīvu un uzrunājošu materiālu, turklāt ar ļoti atbilstošu projekciju – lēni slīdošām planētām, zvaigžņu skatiem un kosmoskuģiem. Izturēta un gribētos teikt vakara labākā uzstāšanās. Gaidām viņa jauno albumu „Astral Unity” tūlīt pavasarī!
Nevajadzētu arī piemirst „Antarktīdas” instalāciju-prezentāciju jaunajam diskam „Antarktīdai un Brīvībai”, kas izpaudās kā diska vāciņa noformējuma projekcija uz rotējoša Jēkaba Voļatovska darinātā motora-propellera ar tā saucamo „buržuiku” smagnēji piekurinātajā „gala” telpā. Jauks objekts. Turklāt patīkami, ka fonā skanošās „Antarktīdas” skaņas nebija kāds iecilpēts sempls vai konkrētas projekta dziesmas, bet gan dažāda vieda lauka ieraksti, kuriem bija iespējams „pieslēgties” visdažādākajos brīžos.
Par spīti aukstumam telpās visnotaļ labs pasākums. Garu mūžu ziemīgajiem „Leduspukstiem”!
Rihards Bražinskis
