Tutti frutti

Jaga Jazzist
One-Armed Bandit
[Ninja Tune; 2010]

Svarīgs notikums! Norvēģu novatoriskās mūzikas ģimeniskuma simbols – prominentais, 1994. gadā aizsāktais nu-jazz ansamblis „Jaga Jazzist” pēc piecu gadu pauzes atgriezies ar jaunu albumu Ninja Tune pārstāvniecībā.

„Jaga Jazzist” ir kā britu indie pop grupas „Stereolab”, Amerikas krāsaino postrokeru „Tortoise” (pie kuru bundzinieka John McEntire šis albums nepieciešamības kārtā ir arī ticis miksēts) un britu elektroniskās mūzikas hibrīda „Squarepusher” kvadrātsakne ar saglabātu skandināvisko dzestrumu. Šiem līdz galam netveramajiem harmonijas meistariem perfektas instrumentu un sāntrokšņu kombinācijas vedas kā no rokas. Viņu žilbinošais, nenoliedzamais prasmīgums noteikti būtu jāizbauda dzīvajā. Atskaitot sešus pamatdalībniekus, grupas sastāvs ir bijis mainīgs, taču vienmēr palicis mini-orķestra veidolā – pašlaik deviņu cilvēku apjomā.

„Jaga Jazzist” ir virzījušies no elektronikā apģērbtajiem, laundžīgajiem future jazz (un arī ar gluži vai Blue Note bērna (Tim) „Hagans” intelligent drum`n`bass stila gabaliem apveltītajiem) albumiem „A Livingroom Hush” (2001) un „The Stix” (2002) pie iepriekšējā 2005. gada postrokaini kinematogrāfiskā „What We Must”, tagad piedāvājot progresīvi eklektisko „One-Armed Bandit”.

Šīgada 25. janvāri izdotais (no deviņiem, vidēji sešu minūšu gariem gabaliem sastāvošais) 53 minūtes garais disks noformēts ar klasisko spēļu automātu attēlu stilizācijām, un to arī nozīmē pats nosaukums – žargons agrīnajam, vienas sviras automātam, ko „Jaga Jazzist” arī jau izmantojuši kā skatuves objektu. Un tāds galu galā arī ir pats albums – krāsains un neparedzams, kā spirdzinošs un priekpilns sapnis par pavasari.

Pats sākums gan ir pilnīgi nevajadzīgs – 25 sekunžu intriņs, kas sastāv no gonga un tad uzpeldoša dzežīga (pēc skaņas) sempla. Albums mierīgu būtu varējis sākties uzreiz ar mundro, visu „Jaga”`s paleti atklājošo tituldziesmu, kas kā līkloču pilns rollercoaster`s (jeb, tā saucamie, amerikāņu kalniņi) ar negaidītiem pagriezieniem mētā gan cauri izveicīgiem bungu akcentiem un fancīgu afro apakšu, gan elektrizētām, Zapp`iski roķīgām ģitārām, mirguļojoša sintezatora un kūstoši-piloša dzidra vibrofona sekcijām, gan arī, protams, plaša ranga (trompete, trombons, tūba, klarnete, flauta) pūšaminstrumentu burvīgajiem pieskārieniem. Toties saskaldītā, iekustinošā „Prognissekogen” ar savām dažādajām, iebrūkošajām starpspēlēm skrien gluži vai pa priekšu uztverei. Lielākais pārsteigums – pēkšņs, īss paātrinājums trešās minūtes vidū, kas kulminējas ar „Jaga”`i neraksturīgu klišejiski pārdramatisku (horrortipa) klaviersitienu.

„Banafleur Overalt” aplaimojošā un mīlestības jūtas uzjundījošā pamattēma uzvirmo kā īstens „Jaga Jazzist” ekstrakts. Bet „Jaga”`s raksturam vistipiskākā ir „Book of Glass” – vasarīgs, draudzīgs (no)brauciens. Bet nedaudz skrāpējoši pietrokšņotā „Music! Dance! Drama!” ar tušēto bungu dramenbeisīgo sākumu ir gluži vai nevainojama šī ansambļa gleznainības kompozīcija.

Albuma monotonākā daļa ir divas kompozīcijas: „220 V / Spektral”, kas iesākas ar smalku klavieru un zvanu skaņu ievadu, bet tad pārlec uz pumpējošu, nedaudz tropisku un kosmisku, psihedēlisku ģitāru apvītu šļūdoni, un „Toccata”, kas sastāv no spriņģojošas ritma un melo apakšas un masīviem, trekniem tūbas un mazliet kautrīgākiem trompetes runu ciļņiem. Abas pat savā veidā drusku atsit „Au”. Bet noslēdzošā, lielākoties ar taisno bočku „piespārdītā” „Touch of Evil” vidū gandrīz minūtes garumā pamīšus cīkstas ar dažām griezīgu rokcilpu un dub taktīm. Sākoties un beidzoties ar helikoptera skaņu, savā pamatnoskaņā šī kompozīcija uzdzen nelielu atvadu skumīgumu.

„One-Armed Bandit” nepārprotami ir „Jaga Jazzist” albums. Lai gan tajā dominē progresivitāte, ir saglabātas (at)pazīstamas lietas, un līdz ar to tas joprojām ir tas pats prikolīgais, īpaši gaumīgais džeziņš. Taču patiešām ārkārtīgi veiksmīgie sakausējumu skaņdarbi ir aranžēti (komponēti) pārāk rūpīgi, lai tajos justos līdz galam komfortabli. Kompozīcijām trūkst ierastā maiguma, pie kā klausītājs iepriekš ticis pieradināts. Pretī brēc tāda kā aizvērtība. Un ilgstošās devās šis materiāls kļūst apnicīgs un nogurdinošs. Nav arī vairs tik saistošu dziesmu nosaukumu kā agrāk, piemēram, „Lithuania”, „Soumi Finland”, „Oslo Skyline” vai „I Have a Ghost, Now What”. Bet katrā ziņā prieks ir jebkurā gadījumā. „Jaga Jazzist” nespēj nesasildīt. Šis ir labs (muzikāls) veids kā iesākt gadu.

Rihards Bražinskis

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *