Ūsaino māsu pelēkdziļās skumjas

CocoRosie
Grey Oceans
[Sub Pop; 2010]

Un tā – beidzot sagaidīts freak folk ikonu „CocoRosie” ceturtais pilnmetrāžas albums „Grey Oceans” uz Sub Pop leibla. Šīs New Weird America zvaigznes, māsas Bianca „Coco” un Sierra „Rosie” Casady, kā (Bruklinas) tilts starp mākslinieciski influentīvo rajonu Viljamsburgu Ņujorkā un nemazāk māksliniecisko Parīzi savā leftfieldiskajā daiļradē jauc lo-fi, popu, kabarē stilizācijas un hiphopa detaļas, viszīmīgāk izmantojot rotaļlietu, bērnu mūzikas instrumentu un dažādu citu priekšmetu skaņas, liriskā ziņā svārstoties no frivolām rindām līdz visnotaļ spēcīgai dzejai. Kā arī, protams, neatņemama sastāvdaļa ir „Coco” rūsaini čīkstošie, pusizrunātie vokāli un abu dāmu kičīgi ekstravagantais, greizi karnevāliskais un dzimumlomas saļodzošais, infantili trauslais, bet arī nedaudz dīvaini seksuālais tēls.

Īpatnējā „CocoRosie” mūzika vienmēr ir bijis kā regejs – it kā jestra, saulaina un krāsaina, taču milzīgu skumīgumu saturoša. Tagad iekš „Grey Oceans” šis skumīgums ir izģērbts kails, proti, „vaina” ir klasiskotajā instrumentārijā (tendencē, kas aizsākusies ar 2008. gada singlu „God Has A Voice, She Speaks Through Me”) – galvenokārt jau visu albumu caurvij melodramatiska klavierspēle (džeza pianista Gael Rakotondrable rokudarbs), kā arī dzirdama basklarnete, sintētiskas piespēles, vokoderu piedevas un citas nebijušas lietas. „Grey Oceans” materiāls skan savā ziņā nevajadzīgi inteliģenti, nopietni un neierasti kvalitatīvi. Taču šīm apcerīgajām balādēm ir vēl nekad nebijis skaniski-psihisks dziļums un gaisīgums.

Jau ar pirmo gabalu „Trinity`s Crying” ieskanas „CocoRosie” pazīšanās zīmes, abām māsām savīterojoties dzidri jo dzidri. Tālāk sekojošais „Smokey Taboo” nedaudz pārsteidz ar atsvaidzinošu džambju bītu, nākot komplektā ar orientālu melo-apakšu un Rouzijas opertipa dziedājumiem. Savukārt „Hopscotch” pat satur atvasinātu drum`n`bass ritmu. Turpretī kompozīcijas pilnībā bez ritma sekcijas ir tituldziesma, tīrākā klavierkompozīcija ar Rouzijas gluži vai baznīcas fona dziedājumiem, un „Gallows” ar visizteiktākajām konkrētajām skaņām (klaboņu, vēju, putnu čivināšanu un attāliem kaķu brēcieniem) un Joanna Newsom (kurai šogad, starp citu, iznācis jauns trīs disku albums „Have One On Me” ) tipa arfošanu.

Visperfektākais gabals ir „Lemonade” – triphop bungmašīnas bīts, akcentīvas klavieres, siņķika piebildes un maigas trompetes bazūnes, un tad ātruma paātrinājums uz pusi piedziedājumu laikā ar sirdi plosošu vokālu. Bet vislielākais pārsteigums ir ievelkošā tech-house transīgā dziesma „Fairy Paradise” – līdzīgs izlēciens no profila kā „Niobei” pērnā gada „Blackbird`s Echo” gabalā „Cadillac Night”. Toties noslēdzošā „Here I Come” sastāv no sagraizīta vokāla ritmsampla, blūzīgām klavierēm, netipiski augsta „Coco” dziedājuma un pazemināti pitchshiftētā Rouzijas vokāla kā savulaik graujošajā, raudamajā un no dvēseliskas zosādas neizbēgamajā gabalā „Beautiful Boyz”.

„CocoRosie” joprojām ir tikpat sinkrētiskas kā vienmēr, sagādājot jokainu starpfāzes klausīšanās efektu un liekot iemīlēties sevī atkal no jauna. Aizkustinājuma ziņā gan visspēcīgākais tomēr ir un paliek otrais, 2005. gada albums „Noah`s Ark”, taču „Grey Oceans” ir lieliskas, neapnīkošas kompozīcijas un aranžējumi. Vienīgais albuma vāciņš gan ir drausmīgs! Ar to nudien „CocoRosie” ir sasniegušas savu bezgaumīguma spēļu maksimumu.

Rihards Bražinskis
http://www.myspace.com/cocorosie

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *