Moonface – Dreamland EP: marimbas and shit-drums
[Jagjaguwar Records]
2010
Kad kanādietis Spensers Krūgs (Spencer Krug) kāda sava projekta “Sunset Rubdown” ietvaros pagājušogad izlaida albumu ar nosaukumu “Introducing Moonface”, nez vai kāds nodomāja, ka šis mazais projekts un arī ieraksts, kas sastāvēja no divām dziesmām un izklausījās nekā savādāk kā SR, liks viņam mainīties pa visiem iespējamajiem grādiem, un tad atpakaļ. Pēc tā uz jaunumu dēļa tika piesprausts arī blices pagaidām pēdējais pilnais albums “Dragonslayer”, Swan Lake sastāvā ierakstītais indīavangardiskais un psihodēliskais “Enemy Mine” (zinātājiem, skan līdzīgi tā paša stila un gandrīz tā paša sastāva blicei Frog Eyes), un vēl pirms gada izlaists pagaidām pēdējais (varbūt arī uz visiem laikiem) Krūga supergrupas Wolf Parade “At Mount Zoomer”.
Un tad, tik pat pēkšņi kā Spensers tālajā 2003. gadā formēja pēdējo bandu, pasaule atkal tika pārsteigta ar kaut ko pilnīgi krasi atšķirīgu no tā, ko varētu no viņa sagaidīt. Kas tad ir Krūgs? Lielisks muzikālās daudzveidības paraugs, ap kuru griežas visa Kvebekas un droši vien arī Austrumkanādas muzikālā skatuve, vienkārša melodiskā indīroka, psihodēlijas, nedaudz avantgarda, smagā roka, nedaudz elektro un tā tālāk spēlētājs un sapņaini dīvainu tekstu un aizmakušas, it kā nenoskaņotas balss īpašnieks. Viņa dziesmām parasti raksturīgas putekļainas ģitāras, liekas, sarūsējušu stīgu skaņas (līdzīgi kā Queens of The Stone Age), kā arī nemitīgi pārsteidzošu bungu ritmika un jaukas sintizatoru melodijas. Bet kas tagad?
Ieraugot MOONFACE jauno plati Jagjaguwar mājaslapā (ieraksts taustāmā formā pieejams tikai un vienīgi vinilā, bet iespēja iegūt arī Mp3), sejā neizmainās ne vaibsts. Ja nu vienīgi nedaudz ieintriģē albuma nosaukuma papildinājums “marimbas and shit-drums” un vienīgās dziesmas garums – 20:16. Ne prātā neienāk, ka visu šo laiku uzmanību atraut ne mirkli neļaus tikai un vienīgi kā jau pieminētie perkusiju intrumenti, elektrisko impulsu radītie bungu klaudzieni un fascinējošais Krūga vokāls par sapņu pasauli ar trauslām robežām un formām pa vidu zemei un debesīm un jūras neatņemamo klātbūtni. Viss, ne mirkli neapstājošais skaņdarbs, liekas kā atvasināts un krietni pārveidots “Wolf Parade” laiku atspulgs, ļoti atgādinot 2005. gada labumu “Apologies to the Queen Mary”. Taču vairs nav nevienas pašas stīgas, un pat bungas pieslēdzas ļoti reti, taču tikpat raiti, ritmiski un krāsaini. Kā vienmēr, Krūgam patīk pielietot patskaņu radītās garās skaņas, atkārtot sīkus vārdiņus un reizēm izklausīties kā tukšā, labi skanošā telpā, kur šad tad viņa paša balsij palīdz arī atbalss un citi vokāli.
Kā jau pieminēts, viss EP ilgst divdesmit minūtes, taču tas stratēģiski sadalīts vairākās daļās, kas pāriet no viena uz otru viļnveidīgās marimbu skaņās, palēlinoties tempam, pārklājoties un tad paātrinoties. Klausoties Dreamland, prātā iešaujas, škiet, vienīgais šī sitaminstrumenta lietpratējs tuvākajā apkārtnē – Rihards Zaļupe. Taču, visticamāk ir tā, ka Krūgs no Zaļupes ietekmējies gan nebūs. Ja muzikālā pasaule ir krietni pētīta, tad prātā iešaujas divi lieliski mūsdienu klasiskās mūzikas pionieri Stīvs Reihs (Steve Reich) un Filips Glāss (Philip Glass). Varbūt pēdējais gan vairāk aizraujas ar klavierēm un eksperimentiem, taču sadarbībā ar perkusionistu brigādi “Uakti” ir radījis ļoti skaistu ierakstu “Aguas da Amazonia”. Ja runājam par Stīvu Reihu, tad šajā sakarā viņu pieminēt ir vērts daudz vairāk. Multiinstrumentālists ir pazīstams ar perkusiju simfonijām, kas mijas ar ritmisku daudzintrumentu partijām. Tiesa, kamēr nav noklausīts “Dreamland”, tikmēr salīdzināt visus trīs ķenerus būtu grūti. To apgrūtina arī fakts, ka Moonface garadarbs nav pieejams ne myspace, ne arī youtube, tā kā atliek vien to nopirkt interneta plašumos vai arī nožuļīt no lejupielādes lapām.
Kad izskan pēdējās, Depeche Mode līdzīgās bungu trokšņu skaņas, albums nekavējoties tiek atskaņots vēlreiz – omulīgo ritmu, jauko tekstu, un muzikālās krāsainības dēļ. Tik vienkāršs un reizē sarežģīts tas ir. Neskatoties uz lielo (vai tiešām) plates metrāžu, no tās nenogurst, bet marimbas neatkārtojami maigā (lasīt – sievišķīgā) skaņa, mijoties ar raupjo Moonface vokālu, pozitīvi uzlādē. Šķiet, muzikālā pasaule veiksmīgi ir nogurusi no ģitārām, sešdesmito un astoņdesmito atgremotajām popsām vai arī avantgardiskiem kopētājiem. Līdzās tādiem akmens laikmeta cilvēkiem kā Krūgs, stāv arī Ovens Pallets, Jaga Jazzist un pat Pīters Geibriels, kurš atļāvies izdot kaverversiju albumu bez perkusijām, toties ar simpfonisko orķestri. Bet par to vēlāk. Uzliksim “Dreamland EP”, lai aizmigtu, vai lai pieceltos. Tikai ne tad, kad jāmazgā trauki – skaņdarbs skan tā, it kā grabētu glāzes un paliek bail, ka nesaplīst visa servīze. Tad gan būs pakaļā.
Eņģelis