Vientuļā skatuve

Aizpagājušo svētdien, 14. novembrī, „Ulve Agency” rīkotā pasākumā „Nabaklab” viesojās grieķu skaņu mākslinieks „Ilios” kopā ar „Antireality” un Jēkabu Voļatovski kā pirmo iesildītāju.

Lai piedod visi svētie, bet par spīti cieņai un patikai pret Voļatovski, viņa priekšnesums bija vienkārši katastrofāls. Sen nekas tik slikts nebija redzēts. Izņemot varbūt Daniel Malinsky uzstāšanos šīgada 24. augustā šī paša kluba telpās. Lai gan arī Malinskis gluži vienkārši bija par smalku „Nabaklab” robustumam.

Voļatovskis uzstājās ar muguru pret skatītājiem, stāvot kājas pie skatuves un darbojoties uz tās malas. Viss iesākās ar skaņu sitieniem, kas visi bija pārbliezti un tādi arī turpinājās viscaur, tad pa virsu tika palaista sīcoņdūkoņa (kas līdzīgs drone`am), tad mākslinieka pašdarinātās ģitāras (kas gan ir ļoti jauks veidojums) izmantojums uzsākās ar nenoregulētu skaļumu un turpinājās saraustītā efektu pedāļu spaidīšanā, un pats lielākais trumpis bija pēkšņais, neloģiskais ekspresijas mēģinājums – ģitāras dauzīšana vēl kaklā iekārta, tad ģitāras noņemšana ar aizķeršanos un tad vēl nedaudz ģitāras pabukņīšana pa skatuves virsmu. Šāda „agresija” bija īpaši tizla, jo skaniski nekas agresīvāks nekļuva. Un pašās beigās vēl tīrs ģitāras strinkšķis, kas tikpat ātri tika arī nogriezts. Respektīvi, tas viss bija izteikti neveikli, neizjusti un lēti. Tāpat arī ģitāras skaņas un elektronika nevienā brīdī nesamiksējās, bet gan visu laiku skanēja paralēli. Snieguma garums ap 15 minūtēm, kas citos gadījumos būtu pat ļoti labi, taču šajā gaidījumā tikai pastiprināja neizstrādāta materiāla paskatu.

Kā nākamais bija dzirdams vietējais trokšņu mūzikas estēts un performatīvs retums „Antirelaity” jeb Gints Birznieks, kurš, atrodoties zāles kreisajā malā pirms skaņotāja pults, radīja patiešām krutu, brutālu un masīvi izkoptu noizu, vienīgais diskutablā skaļuma robežā, proti, liekot baidīties par ausu drošību. Autora nodoms gan neesot nevienu traumēt, bet gan sasniegt tādu līmeni, lai skaņa sāktu kļūt taktila jeb taustāma, un, viņaprāt, tieši šoreiz skaļums ir bijis perfekts. Šī uzstāšanās kā jau arī citas iepriekš bija spēle ar bezapzināto, kļūstot arī par instrumentu pašiem klausītājiem, lai piedzīvotu bezformu.

Savukārt vakara galvenais viesis spēlēja pie atsevišķa galda zāles beigās. Testēdams telpas rezonanses, “Ilios” sāka ar dabas skaņu apakšām, tālāk pieaudzējot vidējo frekvenču modulācijas biezā vatē un nobeidzot ar augšējo frekvenču ekstraktu, totāli saļodzot dzirdi un panākot pašas auss ģenerētus toņus.

„Ilios” daiļrade dzīvajā nav diezko aizraujoša, tā vairāk ir ierakstu mūzika. Un arī vispār „Ilios” ir vairāk respektējams sava leibla „Antifrost”, uz kā izdoti tādi mākslinieki kā Daniel Menche, Sachiko M, Marc Behrens, Mattin un citi, nevis radošās darbības dēļ. Lauka ieraksti viņa daiļradē ir visnotaļ nosacīti. Tās pat nav abstrakcijas, bet gan tādi vides ierakstu aspekti, ko īsti nav jēgas afišēt kā field recording`us, jo tādas pašas skaņas iespējams ģenerēt arī elektroniski. Un elektronikas mimēze arī nav viņa uzstādījums.

Pasākuma pēcgarša tomēr ir jauka, jo prieks par šāda satura koncerta notikšanu kā tādu. Patīkami, ka skatuve tā arī palika ignorēta un, ka visas uzstāšanās notika gandrīz pilnīgā tumsā. Īstens, mazapmeklēts radikālas mūzikas vakars, kas gan būtu bijis piemērotāks mazākām un mājīgākām telpām. Arī krēsli būtu bijuši svētīgi šādam neatraktīvam skaņu baudījumam. Bet konkrēti „Nabaklab” vispār jau labu laiku derētu smagi pārdomāt dzīvi un ieviest dvēseliskumu savās sterili drēgnajās telpās, sākot ar, piemēram, siltāku toņu gaismām bāra sektorā.

Rihards Bražinskis

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *