Zeme, kuras nav

Tim Hecker. Ģertrūdes ielas teātris. 26.05.2010

Aizverot acis, var redzēt skaņu. Nevis identificējot to ar kādu objektu vai notikumu, bet vienkārši redzēt. Kā tā kustas, kā tās impulsi nonāk mūsu smadzenēs un rada tēlus, kurus nevar aprakstīt. Tikpat eksistējoša, bet neaptaustāma un neaprakstāma ir Tima Hekera (Tim Hecker) pasaule. Tāda pati kā viņa jaunais albums “An Imaginary Country”. Balāde par zemi, kuru meklēt nevis atrast. Kantāte iztēles kailumam ar neeksistējošām ērģelēm. Viņa radītās skaņas vienmēr bijušas dabīgas un īstas, lai arī radītas tikai un vienīgi sintētiskā veidā. Hekeram ir prasme apvienot masīvas dabas norises ar sēruma, patiesības smaržas un salta rīta sajūtu tik ļoti, ka dažreiz liekas, skaņa nesvārsta gaisu, bet palsu rudens miglu, kas nosēžas uz mūsu augšdelmiem, radot zosādu.

Taču, lai nokļūtu līdz šādam emocionālam izvirdumam, nācās noiet diezgan garu un varbūt pat kaitinošu ceļu. Un šis ceļš vilkās visas Timu Hekeru iesildošā Kaspara Groševa performances laikā. Vainojams nebūt nav “Ksprs” jeb Groševs – šī bija patiešām lieliska viņa uzstāšanās. Rūpnīcas aktu zāles kubiska piepildīšana ar līganu maiga drone ambient rakstura skaņu, palīdzot vecajam labajam “Mаяк” lentiniekam, un šad tad uzdodot sienu graboņu un vieglu deguna kņudēšanu. Varēja redzēt, ka viņam vēl ir iekšās, tikai varbūt pie vainas situācija, ka, kā pats mākslinieks atzinās, viņš pārsvarā neko nav dzirdējis pienācīgi, tāpēc baidījies, vai nebūs jau par skaļu. Nebija, jo to pierādīja dažu tēlu atrašanās zālē, kas, Groševam performējot, atļāvās skaļi čalot un “sist klačiņu”, tādējādi lieliski sabojājot noskaņu daudziem citiem, kuri nebija ieradušies “pasauļoties Andrejsalā un pasildīt kādu alēnu”. Tāpat noskaņu bojāja arī patstāvīgā klausītāju cirkulācija iekšā un ārā. Ne velti uzsvars tika likts uz to, ka pasākums sākas astoņos nevis pusotru stundu vēlāk, jo tas nav klubs un un brīvdienas vakars. Taču nevarēja manīt, ka Groševs to vispār ņemtu vērā, un slīpēti izpildīja aptuveni piecdesmit minūšu programmu bez nekādas aizķeršanās un vienā mierā.

Ja Ksprs izpildījuma laikā aiz viņa vīdēja vien maza nakts lampiņa, tad Hekera performanci pavadīja gandrīz pilnīga tumsa, t.i. neskaties, ko es daru, svarīgi ir tas, ko tu dzirdi. Un tad arī varēja aizvērt acis un gaidīt. Gaidīt kaut ko, kas nepienāks. Un pēc tam, pieceļoties braši saprast, ka ilgi gaidītais un mīļotais skaņdarbs “Borderlands” vai “Radio Spiricom” ir izskanējis, un laimīgi var doties mājup, taču tad apjēgt, ka vel aizvien iekšā ir kāds rūgtums, kas kaut kā nesaprotami spiež, un rodas arī neliels izmisums. Sajūta, kad meklējot dimantu, esi atradis milzum daudz dažādu dārgakmeņu, kas lepni nosit apetīti un rada sāta sajūtu, taču tad, dzīves nogalē, ārā pavisam sīki, bet īdoši spraucas nerealizētais sapnis par to mazo spīdīgo laimes mirkli. Sajūta, kad viss uz pasaules ir perfekti, bet tomēr kaut kas nezināms trūkst.

Hekera mūzika jau vairākkārt ir nosaukta kā “tektoniska”. Skaņa, kas tikai sev raksturīgi telpā svārstās tieši tāpat, kā to dara zemes litosfēra. Plātņu tuvība rada caurvēju, kas izklausās kā elektriskas zemūdens ērģeles un orkānā pamestu māju virpuļojošās vēja stabules, saskaršanās trīsas dreb un šņāc kā cunami vilnis, un triecieni vienai ar otru atbalsojas dziļā drone un mākslīgā zemestrīcē, līdz beidzot notiek subdukcija, un viena plātne palien zem citas, atbrīvojot vietu jaunām, vēl nedzirdētām skaņām. Liekas, ka Hekers to nepārvalda, viņš tikai kontrolē un nedaudz koriģē dabas elementus, kas kustas, saskaras un reaģē neatkarīgi no blakus apstākļiem. Tāpat, ja Groševs Ģertrūdes ielas teātri pielej kā milzīgu akvāriju, tad Tims skaņai liek radīt trīsdimensionālu vidi, kur tā nevis ko piepilda, bet ko aptver. Nevis iedarbojas tieši, bet apskauj katru apmeklētāju, tādā veidā nodibinot ciešu un intīmu saikni. Kā atzinis pats mākslinieks, piemēram, esot Anglijā, visi apmeklētāji pārsvarā ir bārdaini čaļi, kurus vairāk interesē fizikas izmantošana un tas, cik ļoti tu pats vari radīt mazu zemestrīci, taču šeit, Latvijā skatītāju rindās ir daudz meiteņu. Varbūt tāpēc uzstāšanās izklausās vēl personiskāka.

Jā, varētu runāt par to, cik melodiju no pēdējā albuma vai arī no iepriekšējā, kritiķu slavētā “Harmony In Ultraviolet” tovakar izpilda Hekers, cik garš ir koncerts un, kā atkal tiek izmantots Makbuks. Taču 26. maija vakars atkal atgādina to, kas ir skaņas un reizē visa pamatā. Dabas zinātnes. Tieši tās pašas teorēmas, kas definē mūs un visu dabu mums apkārt. Ģeoloģiju un Bioloģiju. Kas uztur pie dzīvības, kas nobaida, kas iepriecina, silda, vai sarūgtina. Un pa reizei definē beigas un dzīvības izsīkumu. Tieši ar tādiem pašiem elementiem spēlējas arī Bens Frosts, Orens Ambarči un Barn Owl, kā arī vecmeistari Keits Rovs un Final un ambient personības, piemēram, Stars of the Lid vai Ričards Skeltons. Tās ir skaņas, kuras tiešām neprasa ilustrācijas, un katrs to pavadībā var izdzīvot tikai sev zināmus, intīmus pārdzīvojumus. Iztēloties un uzbūvēt tikai sev zināmu zemi, kuras nav. Tieši tāpat, kā to dara Hekers jau vairāk kā desmit gadus.

Eņģelis

Share Button

2 thoughts on “Zeme, kuras nav

  1. Punktu virs “i” šim apskatam pieliktu kāds Māras Zālītes dzejolis. Piemēram šis:

    …cik maigi prot nolīt lietus, mīļais,
    kaut tavas lūpas pār mani tā ietu, kaut
    tavas rokas pār mani tā ietu, cik līksmi
    prot nolīt lietus, mīļais, kaut tavas acis
    tā smietu, kaut tavas acis tā smietu, cik
    līksmi prot nolīt lietus, mīļais, cik maigi
    prot nolīt lietus, kaut tavas lūpas pār
    mani tā ietu, kaut tavas rokas pār mani
    tā ietu, mīļais, cik maigi prot nolīt lietus,
    mīļais, cik maigi prot nolīt lietus…

    Māra Zālīte, “Bezgalība”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *