Supersilent 9

Supersilent
9
[Rune Grammofon; 2009]

Un tā – regulāri kā biennāles – ik pēc diviem gadiem katrs jauns „Supersilent” albums patiesi ir gaidīts un īpašs notikums. Šoreiz izdoti šīgada 5. oktobrī bez šaubām nemainīgi kā jau leibla goda viesi („Supersilent” debijas trīsstundīgais triptihdisks „1-3” bija pats pirmais „Rune Grammofon” izdevums 1998. gadā) ar „Rune Grammofon” prieku un baudu. Tāpat arī, kā ierasts, albums noformēts atturīgi-minimāli (bez vārdiskiem kompozīciju nosaukumiem vai kur nu vēl personīgiem aprakstiem) ar tīri vienkrāsainu vāku – šoreiz tirkīz/ciānzilā krāsā un apzīmēts secīgi ar kārtas ciparu 9.

„Supersilent” ir īstenākais improvizācijas iemiesojums, jo, tā teikt, ārpus grupas viņi (savu) mūziku neapspriež, neplāno un pat nemēģina; nedz pirms ierakstiem, nedz performancēm. Tādējādi katrreiz vistiešākajā veidā saduroties ar aktuāli esošo (tīrāko Tagad) un pārvarot to bez nekādas iepriekšējas gatavošanās. Šajā ziņā „Supersilent” ir augstākajā mērā profesionāli un apbrīnojami savstarpēji jutekliski. Un turklāt nevis obskūri, bet gan vienkārši nekonvencionāli – bez kompromisiem uzstājot uz jaunu ceļu meklējumiem, tādējādi rodot skaistumu, it kā nemaz nemeklējot to.

Tagad gan vienīgi četrotne pārtapusi par trio – palikuši: taustiņnieks Ståle Storløkken (dzirdams arī „Elephant9” un „Humcrush”), ambientais noizeris, ģitārists un producents Helge Sten jeb „Deathprod” (dalībnieks arī grupā „Motorpsycho”) un (arī solo mākslinieks) trompetists un falsetvokālists Arve Henriksen. Prieks, ka pēc bundzinieka Jarle Vespestal dezertēšanas pagājušā gada nogalē pārējie džeki nav padevušies, pasludinot savu izjukšanu, jeb arī meklējušu kādu vietā, bet gan iztikuši ar to, kas ir.

Šī „Supersilent” ieraksta burvīgums slēpjas mazāk tā formā kā pašu mūziķu pieejas talantā. Un tātad – (nemainīgi īstenojot savu neparedzamību, reizē sevi arī atsaitējot no jebkāda veida džezīguma) šoreiz „Supersilent” piesēdušies tikai un vienīgi pie trim Hammond organ`iem jeb elektriskajām ērģelēm, kārtējoreiz plešot savas un šoreiz arī instrumenta ie-spējas, jo pastiprinātie hammondi tik ļoti atšķiras no sava ierastā skanējuma, ka nezinošs klausītājs diez vai varētu tā uzreiz tos atpazīt.

Par spīti tam, ka tiek spēlēts viens un tas pats instruments, albums nebūt nav monotons – drīzāk pat subtili dinamisks. Skaļumā reljefās kompozīcijas ir daudzveidīgas bez-motīvu tekstūras kā slāpētas atblāzmas miglainā dobumā. Perējošais „9.1” ar virsējām (tādām kā) zvanu skaņu svārstībām jau no paša sākuma iegriežas kā ritmiska spektrāla skalošanās līdz vidusdaļā atslābstot pārtop stieptāku atsevišķu toņu kārtojumā, atgādinot kaut ko no „Oöphoi” un „Tau Ceti” space music noskaņām. Pārējie trīs gabali saplūst nonstopā. „9.2” – visatšķirīgākais skaņdarbs, jo visskaļākais un arī tāpēc, ka uzbūvēts no griezīgākiem, smagākiem toņiem, biedējošas dūkoņas un dažādām atonālām figūrām. Bet totāli bez-spraigais „9.3” un iztvaikojošā „9.4” skan kā iebiedētas būtnes, kas caur tumsu rāpus taustītos pēc melodijas, vietumis atgādinot tipiskas old-school šausmeņu skaņas.

Šoreiz „Supersilent” visprecīzāk īstenojuši savu intenci izšķīdināt indivīdu anonīmā kopdarbā, jo patiešām nav ne jausmas kurš ko spēlē. Un beidzot arī „Supersilent” pilnībā attaisnojuši savu nosaukumu un ir patiešām superklusi, tādējādi izceļot (arī) pašu klausīšanās aktu. Savā (šķietami) blāvajā neizteiksmīgumā/neuzbāzīgumā un neveiklajā amorfumā šis ieraksts iegūst savu krāšņumu un ir delikāti iemiesots tukšums. Un pēc skaņas patiešām zils (kā albuma noformējums), vienīgi ar nelielu pelēcīguma pieskaņu – lielisks ziemas (jeb mūsu ieilgušā kailā rudens) audiālais ietērps un vientulības materiāls.

Un nobeigumā gribētos teikt, ka, lai gan šāds izteiksmes solis no „Supersilent” puses varētu šķist pat šokējošs, tajā pat laikā, ansamblim ar katru albumu pakāpeniski kļūstot arvien rezervētākam un mīkstākam, tas ir tikai visnotaļ loģisks. Šis disks varētu būt grupas hiāts un nospēlētā bēru dziesma. Ja nu vienīgi nākamo albumu viņi neuztaisītu kā totālu mircro glitch vai ko tamlīdzīgu, tādējādi pilnībā izdziestot. Uzbangošana pēc šāda albuma būtu viņu nemitīgās dialektiskās pašnoliegšanās sekvences nodevība.

Rihards Bražinskis, 09. 12. 2009