Labākās plates:
“Xiu Xiu” ar prozaisku “Dear God, I Hate Myself”. Jamie Stewart joprojām ir melodisks, skaļš un tiešs arī savā 7. albumā. Tas ir pirmais albums ar Angelo Seo, kas ir atbildīga par klavierēm, sintezatoru un bungām. Grupa izmanto vēl vismaz desmit instrumentus, kas ir raksturīgi tikai viņu īpašajam skanējumam. Ironisks albums, nebūt ne sliktāks par iepriekšējiem, nemaz tik radikāli citādāks, kā varētu šķist pirmajā mirklī, ritmiskāks par iepriekšējiem taču, nekādā ziņā nav komerciāls vai garlaicīgs. Šogad grupa tika redzēta dzīvajā uz Londonas mazajām skatuvēm divas reizes, jo ar vienu gluži vienkārši nepietiek. Divatā viņi taisa tādu troksni, ka blakus pagalmā seceļas visi putekļi.
Protams,“CocoRosie” – “Grey Oceans”. Māsas dīvainās princeses, pasakainas, bet caurās drēbēs, kā no meža izkāpušas dzied brīnumainajās balsīs; brīžiem tas ir bērnu koris, brīžiem Bjanka lasa repu, bet visvairāk atmiņā paliek Sierra un viņas operas balss. Katrs viņu albums ir kā rotaļlieta, krāsains un trokšņains. Šajā platē var pamanīt elektronisko dominanci, līdz ar to ritmi ir maigāki. Melanholiskā “Lemonade” ir kā rīta dūmaka, lēna un klusa. Jāatzīst, ka arī klips ir mustsee – tumšs un mistisks, meža briesmas un maģija ienāk pilī, kur dzīvo jaunas meitenes ar bārdām (http://www.youtube.com/watch?v=tu3EcAHdHlE).
Londonā abi šovi bija izpārdoti, tāpēc lidoju uz Amsterdamu. Pirmo reizi meitenes esmu redzējusi Belģiija “Pukkelpop” festivālā 2007. gadā; jau toreiz, stāvot ar atvērtu muti, es secināju, ka abas māsas ir bezgala talantīgas, un viņu imidžs ir visai savdabīgs, jo pat ekstravagants nav pietiekošs īpašības vārds, lai raksturotu viņu īpatnējo mākslas izjūtu. Viņas ir gluži kā pasaku burves, bez dzimuma un savtīguma dzīvojošas dziļi koku dzīlēs. Tas bija viens no dārgākajiem koncertiem Amsterdamā, neizpārdots, kas nīderlandiešu ziņā ir labi, jo tas nozīmē, ka grupa ir kvalitatīva, un publika būs atbilstoša. Pirms paša koncerta tiku brīdināta, ka amsterdamieši nedejo.
Koncerts bija elpu aizraujošs, viņu impulsīvās dziesmas tika godam izpildītas, manipulējot ar balsi un bērnu instrumentiem. Jāatzīst, ka arī klusie nīderlandieši kustējās, un atkārtot sauca ne pa jokam. Sierra pateicās ar seksīgo deju, lecot pa skatuvi, skudriņas skrēja pa visu ķermeni, baudu nevar aprakstīt. Bet arī tas nebija viss, pēc koncerta smaidīga Sierra parakstīja vairākas fanu afišas.
Albums nr. 3 pieder dāņu post rock kolektīvam ar Katrīnu Stokholmu priekšgala “Under Byen”– “Alt ErTabt” (tulkojumā – Viss tika pazaudēts). Grupa kļuva slavena Dānijā un blakus valstīs pec unikālās Samme stof som stof. Grupā ir vairāki cilvēki, kas spēlē ermoņikas, akordeonu, čellu, zāģi un vijoli. Un šoreiz valodas nezināšana spēlē pozitivo lomu – tamdēļ mūzika šķiet dievīga. Kompozīciju dinamiskums sit kā sirds puksti, var just katru instrumentu.
“Unoder” klips koncentrējas uz estētiskām detaļām, kas ir sirreālas vides piepildījums, kā arī divi iepriekšējie, skatīt un jūsmot var šeit http://www.youtube.com/watch?v=-s0BhaQiyTE
Klipa režisors Manyar I. Parwani:
“Music is always my first inspiration when I work with movie scripts. How music moves me in body and soul is so seductive that it takes me places, I can only otherwise experience in dreams. Under Byens “Unoder” expresses that XX that I have longed for. Now the song has marked me to such a degree that I´m able to move without any sense of melody but give in to undescribable beauty. Why I chose to write and direct the video for “Unoder” is quite simple. I had no choice.”
Vēl runājot par skandināviem – “The Knife” sadarbība ar “Planningtorock” – “Tomorror, In A Year” ir uzmanības vērta!
2010. gada personīgie atklājumi:
Šogad mani stipri ietekmēja arī Berlīne, kur valda atmosfēra, kuru Anglijā man neizdosies sasniegt laikam nekad. Vācieši atšķirībā no angļiem iet ballēties pusnaktī, un turpina dejot citreiz lidz dienas vidum, kad daži citi jau sen sēž ofisos. Berlīnē esmu tikusi uz vienu no populārākajiem elektroniskās mūzikas klubiem – “Watergate”. Tas atrodas uz ūdens, un tur nelaiž kuru katru, princips ir tāds – ja esat liela kompanija, lielāko daļu no jums neielaidīs, jo klubs pastāv, lai dejotu, nevis lai pļāpātu uz dīvāna. Tajā vakarā mēs steidzāmies uz “Simian Mobile Disco”. Atnākot klubā divos naktī viss tikai iedegas, 95% cilvēku dejo, pakustēties grūti. Fotografēt stingri aizliegts tieši tā paša iemesla dēļ, ka klubs domāts atpūtai pie labas mūzikas, nevis pozēšanai. Jāatzīst, ka “Simian” bija visai garlaicīgs, taču Tiga DJ set bija brīnumbrīnumains, divas stundas no vietas nevarēja apstāties.
Berlīne ir elektroniskās mūzikas sirds, pēc ceļojuma esmu sev atklājusi dauziem jau sen zināmu minimal electro karalieni “Ellen Allien”, kā arī “Extrawelt“, “Stephan Bodzin” un “Minilogue”.