2012. gada atskats #1: Ilmārs Šlāpins

Arī šogad savos iespaidos par aizejošā gada ierakstiem un ne tikai dalīsies vairāk vai mazāk ar mūziku saistīti cilvēki. Kā pirmo jūsu uzmanībai piedāvājam latviešu publicista, filozofa, rakstnieka, tulkotāja un dīdžeja Ilmāra Šlāpina atskatu:

Mona de Bo
Pag Pag
2012, I Love You Records 

Centrā joprojām ir ģitāras vienmērīgā elpošana, kas apšļāc klausītāju kā vētras šļakatas jūrā, un ārkārtīgi precīzā bungu partija, kas palēnina sirdi un droši vien arī nervu impulsu ātrumu. Klausītājs, kas grib pārtraukt savu ierasto ikdienas steigu un nepabeigto darbu gūzmu, var izmantot viņu jaunāko albumu tieši šādiem mērķiem – nomierināties un saprast, ka visu var paspēt. Ja vien ir kaut kas tāds, ko ir vērts paspēt. Lietot uzmanīgi – normālai sirdsdarbībai ar astoņpadsmit sitieniem minūtē varētu būt par maz.

Pēteris Vasks
Plainscapes
2012, Ondine

Citur, pat pavisam netālu, bet jo īpaši citās, eksotiskās un krāšņās zemēs, viss izskatās pavisam citādi. Ir kalni, ir aizas, ir ūdenskritumi un debesis pavisam citā krāsā. Bet līdzenā, taisnā mežu līnija pie apvāršņa ir kaut kas tāds, kas pieder tikai man. Šķiet, tieši par to ir šī mūzika. Par neatkārtojamo un vienīgo līdzenuma ainavu, kurā mēs jūtamies kā mājās, jo te esam piedzimuši un te vēlamies nomirt.

Portico Quartet
Portico Quartet
2012, Real World Records


Portico Quartet ir atrasts Londonā, uz ielas, viņi vairākus gadus spēlēja pie Nacionālā teātra ieejas, taču, kā jau tas mūsdienu kosmopolītiskajās metropolēs ierasts, nav bijuši tipiski ielu mūziķi. Savienojot tradicionālas un akustiskas muzicēšanas pamatprincipus ar mūsdienīgiem un ultramoderniem paņēmieniem, iekļaujot savā instrumentu lokā elektroniku un hangu, kas tiek dēvēts par 21. gadsimta sitaminstrumentu, viņi rada ambientu, dzidru, asprātīgu un lirisku instrumentālo mūziku.

Bonga
Hora Kota
2011, Lusafrica

Vienkāršs, pat līksms ritms, lipīga melodija, vārdi, kuros ieliktas visas pasaules skumjas un aizvainojums, senu romanču un tautas balāžu harmoniskie risinājumi, taču tam visam pa virsu kā sejai pieaugusi maska – ņirdzīgā intonācija, kādā zeks sarunājas ar mentu, nesalaužamā brīvības mīlestība un aristokrātiski izaicinošais smīniņš, ar kādu droši vien tiesas priekšā stāvēja Oskars Vailds, Josifs Brodskis un pretvalstiskie komiķi Ūsainie brāļi no Birmas. Šo pašu intonāciju var saklausīt Angolas mūziķa Bongas dziesmās – brīžiem šermuļus izraisošā līdzībā ar krievu lēģeru folkloru.

E.S.T.
301
2012, ACT Music

Viens no mūsdienu ietekmīgākajiem džeza mūziķiem, kas joprojām virza uz priekšu šī žanra avangardu, ir miris. Esbjerns Svensons ir zviedru pianists, kas laikā no 1999. gada ir radījis vairāk, nekā pasaule spēja paņemt. Viņš gāja bojā 44 gadu vecumā tehniskā negadījumā niršanas laikā pirms trim gadiem, bet šī gada svarīgākais džeza mūzikas ieraksts ir tapis vēl divus gadus iepriekš. Tā ir jauna, nekad iepriekš nedzirdēta mūzika, kas turpina dzīvot un kalpo par acīmredzamu pierādījumu tam, ka nekas nebeidzas vienkārši tāpat.

Jens Thomas & Verneri Pohjola
Speed of Grace (A Tribute to AC/DC)
2012, ACT

Pateikt, ka šajā albumā rokgrupas AC/DC dziesmas tiek izpildītas džeza interpretācijā, nozīmētu maldināt iespējamo klausītāju. Lai arī vārdi un melodija ir ņemti no stadionu grāvēju repertuāra un izpildīti skumjā vīrieša balsī ar klavieru un trompetes pavadījumu, rezultāts ir vienlīdz tāls gan no roka, gan no džeza, aizvedot dziesmas izmisumu un sāpi kaut kur pavisam citur. Tur, kur cilvēks noveco, kļūst vientuļš un mirst.

Patti Smith
Banga
2012, Columbia Records

Ir pagājis atkal zīmīgais astoņu gadu periods un Smita ir atgriezusies ar jaunām dziesmām, kas, šķiet, ir spēcīgākas par visu, ko viņa ir darījusi iepriekš. Poētisks, dziļš, sociāli aktīvs, literāru alūziju un atsauču pilns, albums, kas nosaukts Poncija Pilāta suņa Bangas vārdā (Bulgakova versijā), stāsta par Amerikas atklājēju Amerigo Vespuči, par Eimiju Vainhausu, Seneku, Tarkovski un vēl citiem. Pārsvarā par cilvēkiem.

Ingrid Michaelson
Human Again
2012, Cabin 24 Records

Ingrīda Mihaelsone ir romantiska, liriska, meitenīga un mīļa. Kļuvusi par tādu kā mīļuma etalonu (internetā atrodams joks: “Ja tevi pasūta pat Ingrīda Mihaelsone, tad šī tiešām nav tava veiksmīgā diena.”), viņa ir arī populāra un mīlēta indie folka dziedātāja. Ir vēl kāda anekdote par viņas īpašo statusu – Ingrīda ienāk sava rajona pārtikas veikaliņā, iepērkas un pienāk pie kases, pasniedz kredītkarti, kasieris to aplūko un piepeši saka: “Vai jūs zinājāt, ka ir arī viena slavena dziedātāja, ko sauc tieši tāpat kā jūs?”

Saucējas
Dziediet, meitas, vokorā
2012, Lauska

Lai cik nopietns un zinātniski pamatots būtu folkloras vākšanas un saglabāšanas darbs, lai cik profesionāls un augstvērtīgs būtu tehniskais izpildījums, mūsdienu folkloristos joprojām ir jūtama sazvērnieciska dzirksts, kas arī šo ierakstu padara par personisku piedzīvojumu. Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” ir izdevusi mazu grāmatiņu un izcilu albumu, kas izsit no sliedēm ar spēcīgu Sēlpils un Vārnavas novadu folkloras lādiņu.

Bill Fay
Life Is People
2012, Dead Oceans

Jaunībā var dziedāt par to, ka viss ir slikti, par to, ka vajadzīgas pārmaiņas, var dziedāt par skumjām, cerību un mīlestību. Brīdi padomājot un nomierinoties, var dziedāt par to, cik viss ir labi, par to, ka Dievs mūs mīl, bet pasauli ir iespējams mainīt, var dziedāt ar skumjām, cerību un mīlestību. Pēc četrdesmit gadu nogaidīšanas Bils Fejs ir atgriezies ar jaunu dziesmu albumu, kurš gluži kā balzams dziedē mūsu brūces un ielīksmo prātus.

David Byrne & St. Vincent
Love This Giant
2012, 4AD

Deivida Bērna īpašā, ne ar ko nesajaucamā intonācija, kādā viņš dzied jau kopš 70. gadu vidus, viņa skatuves tēls ar paši ieplestajām acīm un “kas, pie velna, te notiek?” sejas izteiksmi, asociāli nervozās kustības un, pats galvenais, sociāli ironiskie dziesmu teksti visai precīzi iekļaujas senajā ironizēšanas tradīcijā vai pat tās avangardā. Būdams skotu izcelsmes amerikānis, Bērns ir viens no “britiskākajiem” amerikāņu postpanka ciltstēviem.

Storm Corrosion
Storm Corrosion
2012, Roadrunner Records

Dažkārt ir tā, ka tu pamosties no rīta, pasaule ir pretīga un auksta, kaut kāda svarīga sapulce vai tikšanās ir nokavēta vai vispār aizmirsta, ledusskapī nav nekā tāda, kas varētu kaut uz brīdi samazināt aizgūtnēm augšup kāpjošo nelabuma sajūtu, bet, pats galvenais, – tu labi zini, ka visa šī cēlonis nav vis vakardien izdzertais alkohols vai pirms nedēļas saņemtais paziņojums par algas samazināšanu, šī nelabuma cēlonis esi tu pats un neviens cits. Un dažkārt vienīgais, kas var palīdzēt šādā situācijā, ir iejūtīga un domīga mūzika.

Sam Lee
Ground of Its Own
2012, The Nest Collective Records

Sems Lī bijis avantūrists jau kopš sākta gala – strādājis par treneri tiem, kas vēlas iemācīties izdzīvot mežonīgos apstākļos, dejojis burleskas teātrī, bijis mākslas skolotājs un koncertu producents. Pirms pāris gadiem viņš nolēma kļūt par dziedātāju un devās meklēt jaunas, nevienam nezināmas dziesmas. Lielāko daļu no tām atradis klejojošo čigānu apmetnēs, viņš atgriezās ierakstu studijā ar paštaisītu vijoli, hangu, Alpu ragu, cimbalu un citiem jocīgiem mūzikas instrumentiem, lai ierakstītu savu debijas albumu, kas jau spējis pārsteigt kritiķu aprindas

Scott Walker
Bish Bosch
2012, 4ad

Salīdzinājums ar Orfeja pieredzēto mirušo valstībā varētu būt vietā – izkropļotas harmonijas, neticamas skaņdarbu struktūras, pārdabisku skaņu un tembru izmantojums padara šo mūziku neklausāmu un vilinošu. Taču galvenais joprojām bija viņa vokāls – skumja citplanētiešu briesmoņa kaukšana un gaudošana. Joprojām noslēpumains un savu privāto dzīvi slēpjošs, Skots Vokers ir iznācis no ierakstu studijas, lai dāvinātu mums vēl vienu pļauku vispārpieņemtās muzikālās gaumes sejā. Iespējams, šādi izpaužas viņa mīlestība un cieņa.

 I. Šlāpins

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *