2012. gada atskats #2: Toms Auniņš

Patīkami nodoties atmiņām par aizvadītā gada simpātiskākajiem mūzikas ierakstiem, klausoties kolēģa, šajā gadījumā – Ilmāra Šlāpina – izcelto Storm Corrosion albumu, kura plašā, gaišā un elpojošā skaņu telpā kompensē, vai, pareizāk sakot, turpina manis ļoti iecienīto Ulver skanējumu un muzikālo domāšanu, kuri tomēr pievīla ar savu šā gada albumu.

Runājot par gada gaitā šķietami daudzsološiem mūzikas izdevumiem, beigās nācās secināt, ka man personīgi šis ir bijis gads, kad konstatēju, ka daudzi, kas agrāk bijuši mani favorīti, vairs nesniedz to gandarījumu, kādu esmu guvis līdz šim, tāpēc šo gadu varu saukt par pārejas posmu, kurā dominē intuīcija, nevis ārišķības vai pārliecības.

The Gaslamp Killer – Breakthrough (Brainfeeder) The Gaslamp Killer – Breakthrough

Klausoties šo ierakstu, rodas sajūta, ka Gaslamp Killers kā mūzikas autors (jo kā DJ viņš jau labu laiku ir viens no pasaules paraugzēniem) tieši ar Breakthrough ir nonācis pie pilnīgi pabeigta, pilnvērtīga un nobrieduša materiāla. Albumā ir dzirdami daudzi jau dzirdēti Gaslamp’a paņēmieni. Arī šoreiz tiek izmantotas Sci-Fi filmu cienīgas skaņu kompozīcijas, stilizēti tuvo austrumu motīvi, remiksēti un iemiksēti svešas mūzikas fragmenti vai veselas dziesmas un, protams, albumā ir daudz un dažādu smagu un sulīgu bītu gabalu. Par svešu gabalu iesaistīšanu savos albumos un citreiz pat pārdēvēšanu par savējiem varu tikai teikt, ka viņš ir liels viltnieks un gudrinieks, taču, kamēr viņam piemīt tā enerģija, ar kādu viņš sevi un savu darbu pasniedz, man ne silts, ne auksts, ko viņš tur padara par savu vai ne savu, lai par to cīnās Akā sēdošie un La noti dziedošie. Gaslamp Killer savā būtībā ir dzīvi apliecinošs un ļoti stimulējošs mūziķis. Esmu pilnīgi drošs, ka rakstot šo albumu, Gaslamp Killer ir izjutis augstāko baudu, gan remiksējot dziesmas, gan rakstot instrumentālos gabalus, gan arī nododoties orģijām ar dažādiem sintezatoriem, jo tas, ko viņš šā albuma ietvaros dabon gatavu ar dažādiem sintezatoriem, ir kas ārkārtīgi burvīgs. Sievasmāti nepārliecināsiet, ka šis ir ģeniāls ieraksts, tomēr iesaku lietot jebkuros apstākļos, jo tā ietvaros piedzīvosiet dažādu laiku, kultūru un stilu sajaukumu, kas radīs pilnvērtīgu un krāsainu dialogu ar šo ekspresīvo čali – Gaslamp Killer.

Burzum – Umskiptar (Byelobog) Burzum – Umskiptar

Viens no retajiem vecās paaudzes metālistiem, kurš, manuprāt, iet līdzi laikam un transformē savu mūzikas valodu atbilstoši pasaules elpai. Burzum mūzika ir kļuvusi vēl personiskāka, dziļāka, pārdomas rosinošāka un vietām arī skaistāka kāda tā jebkad bijusi. Protams, nevaram salīdzināt šo ierakstu ar agrīnajiem Aske vai Filosofem, tomēr šķiet, ka arī autors nevēlas, lai mēs to darītu. Grāfa Grišnaka mūzika ir ļoti personiska un savā būtībā vienkārša, varbūt pareizāk būtu teikt, lakoniska, kas ir īpašība, kas tomēr nav tik izplatīta mūsdienu pasaulē. Umskiptar nav ideoloģiju un kaislību pārņemts jaunietis. Umskiptar ir vientuļš stāstnieks, kurš ieraksta gaitā (norvēģu valodā!) spēj klausītāju aizvest tālu no ikdienības un brīžiem nospiedošās virsmas, pa kuru mums bez gala jāpārvietojas.
Šajā gadījumā neviens nav jāpārliecina, vienkārši jāatdodas. Personīgai un intīmai lietošanai.
Starp citu, Pitchfork.com albumu novērtēja ar 3.3. Viedokļi dalās.

Ceephax Acid Crew – Capsule In Space / Mediterranean Acid (Waltzer) Ceephax Acid Crew - Capsule In Space__Mediterranean Acid

Viens no maniem gada atklājumiem – Ceephax acid crew! Deviņdesmito gadu acid house ir atdzimis šī džeka vadībā. Vintage ritm-mašīnu un sintezatoru frīks, kurš ar savu pašironisko un humorpilno tēlu un mūziku balansē kaut kur uz robežas starp šlāgeri, anarhismu, Madonas visjaunākā viļņa kustību un, protams, acid house. Divas albumā iekļautās dziesmas ir lielisks materiāls, caur kuru uzsākt veidot attiecības ar šo mūziķi – tās abas ir hiti (varat noklausīties iekš bandcamp). Ceephax’s ir jautrs un viegli cinisks čalis, tomēr viņa radītā mūzika var klausītājus sagrābt savā varā uz ilgu laiku, jo tomēr pašlaik, vismaz man, nav zināms daudz šādu elektroniskās hardware mūzikas entuziastu, kāds ir viņš, protams, savienojumā ar aizraujošu, dzīvespriecīgu un bagātu muzikālo rokrakstu.

Evian Christ – Kings And Them (Triangle Records) Evian Christ – Kings And Them

Pieņemot, ka 2012 gads visauglīgākais un interesantākais ir bijis tieši hip hop un witch house žanros, var droši apgalvot, ka Evian Christ ir viens no tiem, ko noteikti gribētos izcelt, jo viņš šos abus žanrus apvieno ļoti jutīgā un respektējamā formā, saglabājot tā dēvētā witch house virziena aktualitāti, jo, manuprāt, witch house diezgan ātri sevi izsmēla. Šo mūziku ir grūti raksturot. Pēc visām pazīmēm tas ir hip hops, tomēr tās pamatiedarbība ir relaksējoša, hipnotiska un tikai tad stāstoša un uzmundrinoša. Interesants stāsts! Ilgu laiku viņš esot bijis čalis, kas savu mūziku rādīja tikai saviem čomiem. Kad viņš saprata, ka Soundcloud formāts viņam ir apnicis, viņš pārgāja uz Youtube, un, kad iemeta youtub’ā savu gabalu, nākamajā dienā saņēma 30 dažādu leiblu un koncertorganizatoru piedāvājumus, uz ko pats mūziķis neesot varējis atbildēt, jo esot bijis pilnīgi apmulsis no šādas ieinteresētības par viņa mūziku. Kad pāris dienu vēlāk viņam uzrakstīja Triangle records vadītājs Robins, Evian Christ’s pateica paldies un tikai vēlāk, pārbaudot, kas tas īsti ir par leiblu, pamanīja, ka viņi ir izdevuši Clams Casino. 22 gadus jaunais Evian Christ saprata: ”Oh shit, I’d better email this guy back!” Varbūt tieši šajā nepiespiestībā un veselīgā ambīciju trūkumā izgaismojas daļa mūziķa noslēpumainā skanējuma?

Flying Lotus – Until The Quiet Comes (Warp Records) Flying Lotus - Until The Quiet Comes

Viens no pašlaik labākajiem mūzikas producentiem, kurš ar katru albumu kļūst arvien spēcīgāks. Flying Lotus stils ir atkārtojams, ko šad tad var novērot, bet mūziķa žanru un noskaņu dažādība, ar kādu viņš bliež pa skaļruņiem visā pasaulē, ir fenomenāla. Viņa darbībā tiek apvienotas trīs no, manuprāt, būtiskākajām īpašībām, kuras mūziķiem (šad tad) noder – muzikalitāte, novatorisms, produktivitāte un aizraujoša dažādība, un tās visas viņš savā darbībā iemieso ar rotaļīgu vieglumu un pacilātību. Nav jau arī nekāds brīnums. Viņš ir Coltrane ģimenes radinieks, konkrētāk John Coltrane brāļa vai māsas mazdēls! Noteikti iesaku – māksla pieder tautai!
Šoreiz varat mēģināt pārliecināt omīti, ka šis ir foršs muzons, iespējams, jūsu gaumes sakritīs un šis paradokss liks novērtēt Flying Lotus vēl augstāk.

KTL – V (Editions Mego) KTL – V

Absolūti burvīgs ieraksts. V ir pilnvērtīgs vecās pasaules epilogs. 2012. gads paliks atmiņā kā laiks, kas sevī iemiesojis lielākās Rietumu pasaules alkas pēc kolektīvām (jo pašnāvība ir gļēvs grēks) beigām. Ja man kāds piedāvātu izvēlēties ierakstu, kas raksturos Rietumu pasaules beigas, tad es bez šaubām izvēlētos V. Elektroniski ģenerēts drone iezīmē mūsu budisma lūgšanu interpretāciju, instrumentālie (stīgu) skaņdarbi sevī iemieso vecās pasaules aizgājušo godību – klasicismu un renesansi un tumšās post – post metāla paliekas, ar kurām KTL ir visvairāk pazīstami, veido veselu trīsstūri šajā vēsturiski un jēdzieniski kompleksajā darbā, kuru grupa ir nodēvējusi par V. Nevis burtu “v”, bet gan romiešu ciparu 5. Romas impērija ir pirmā Rietumu pasaules vēsturē, kas plašākā mērogā izcēlās ar materiālisma un mantkārības radītu nelokāmu nežēlību un izvirtību, un, kā šķiet, ir absolūti likumsakarīgi, ka šīs civilizācijas beigas raksturos tieši tās zīmes, ar kurām viss stāsts sākās. Skatoties kritiskāk uz šādu albuma interpretāciju, mēs šādās zīmēs saskatīsim neko vairāk kā tikai bērnišķīgu rotaļāšanos semiotikas un numeroloģijas smilšu kastē. Tomēr šī bērnišķība ir mūsu laika raksturiezīme. Mēs esam naivi, pārgudri bērni, kuru pusnopietnā spēlēšanās ar dažādu ciparu un zīmju tulkošanu (apokalipsei par labu), dod mums klātesamības sajūtu, ka mēs esam Šeit un mums Šeit ir jābūt. Tematiski, mākslinieciski un vēsturiski aktuāls darbs.
Turklāt vēlos atzīmēt, ka KTL jau vairākus gadus raksta mūziku Gisele Vienne izrādēm Parīzes teātri Kindertotenlieder (Bērnu slaktēšanas dziesmas), kas lieliski apliecina faktu, ka integrējot jaunākās mūzikas tendences šķietami konservatīvajā skatuves mākslā, darbu var padarīt aktuālu pasaules mērogā viselitārākajās aprindās.

Swans – The Seer (Young God Records) Swans – The Seer

No vecākas paaudzes mūziķiem Swans ir, manuprāt, vieni no retajiem, kuru sniegums liek izjust ar šausmām piejaucētas sajūsmu trīsas vēl joprojām – šodien. Viņu vienlaikus letāli nihilistiskā un maskulīni romantiskā klātbūtne var būt vienīgais glābiņš mūsdienu urbānās pasaules jēriem. No literatūras pasaules pirmais, ar ko vēlos vilkt paralēles, ir nežēlīgi novazātais Nīče, kura Zaratustra ar savu sociālās askēzes mācību sniedz līdzīgu patvērumu kā Swans. Ļoti iespējams, ka The Seer nav viņu spožākais albums, tomēr viņu klātbūtne uz mūsdienu skatuves nozīmē gana daudz, pirmkārt – metafiziski. Daudz dod apziņa vien, ka viņi ir tepat, un nodarbojas ar savu lietu tieši tā, kā to uzskata par pareizu, un tikai tad seko mūzika. Tomēr arī albums ir spēcīgs – jau ar pirmajiem akordiem dziesmā Lunacy Swans apstiprina savu neaizvietojamo vietu mūsdienu mūzikas pasaulē. Episks, laikmetu raksturojošs sniegums.
Ja ir iespēja redzēt dzīvajā, iesaku – līdzekļus nežēlojot.

TNGHT – TNGHT (Warp Records) TNGHT – TNGHT

Ok, TNGHT ir TNGHT. Viņi ir vieni no tiem, kuri Trap žanru padarīja par hype štelli ātri un efektīgi. Viņu mūzika var pēkšņi pazust no playlistes tikpat ātri, cik izcīnīja tajā vienu no visbiežāk lietotajām vietām. TNGHT ir piecu dziesmu ep, kuru Pitchfork izdevniecība veikli paguva nodēvēt par vienu no 2012. gada labākajiem izdevumiem. Tomēr ir pāris būtisku lietu, kas viņus izceļ ārkārtīgi blīvā mūzikas tirgū. Pirmkārt, viņi ir ar milzīgu pieredzi un talantu apveltīti čali – katrs no savas vides, katrs ar savu specifisku rokrakstu, katrs ar savu pieeju gan mūzikas producēšanā, gan arī tās pasniegšanā. Daudz ko nozīmē fakts, ka viņi ir divi, un tas, kā viņi sadala skatuvi dzīvajos priekšnesumos, vien ir ko vērts. Kamēr Hudson Mohawke diezgan rezervēti un intraverti nodarbojas ar mūzikas spēlēšanu, Lunice paralēli taisa šovu, gan repojot, gan dejojot, tādējādi interaktīvi iedarbojoties uz publiku, kam bieži ir liela nozīme. Visu saliekot kopā, tiek piedzīvots neaizmirstams milzīgu, pumpējošu bītu uzlādēts numurs. Vienkārši, bet efektīgi un galvenokārt novatoriski – viņu gadījumā tieši tik, cik bija nepieciešams, lai izcīnītu sev drošu un komfortablu vietu.

Mona de Bo – Pag Pag (I Love You Records) Mona de Bo

Dziļa, maiga, nedaudz slinka un tomēr neapturama mērķtiecība. Autentisks skanējums, nevainojams izpildījums un neuzbāzīgs cēlums. Protams, grūti ignorēt faktu, ka Mona de Bo ir latviešu ansamblis un šajā gadījumā pat gribas izcelt to, ka šis kolektīvs ir, iespējams, vienīgais, kuru klausoties, nav jāpieņem kompromiss, ka klausies vietējo mūziku. Mūsdienu mūzika tomēr ārkārtīgi strauji virzās uz priekšu, un bieži šķiet, ka dažāda profila darboņiem mūsu valstī ir maza interese par ārpusē notiekošo. Rezultātā, kamēr pasaulē viss notiek, mūsējie berzē omītes dīvānu. Tomēr par Edgaru duetu un Co neko tamlīdzīgu nevar teikt, viņi, manuprāt, veido pasaules mūzikas valodu, un man ir prieks, ka tas notiek tepat blakus. Sēžu pie pēdējiem pieciem vārdiem, klausos un priecājos.

Death Grips – Exmilitary un NO LOVE DEEP WEB (Publicēti pašu mājaslapā) NO LOVE DEEP WEB

Mežoņi atbrīvotāji!

Šobrīd tam ko dara Death Grips, nav alternatīvu. Pat nevēlos runāt par atsevišķiem albumiem, jo savā īsajā darbības laikā šie Sacramento bāzētie čaļi katrā veiktā gājienā demonstrē tieši to, ko cilvēki sagaida no šāda formāta mūziķiem – unikālu seju, maksimālu atdevi, absolūtu profesionalitāti, spēju bezbudžeta apstākļos līdz klausītājiem nodot savu darbu bez mazākajiem kompleksiem (jo īpaši runāju par agrīnajiem video), nobriedušus tekstus un mūzikas pasniegšanas manieri, jo viņi tomēr nav vairs nekādi jauniņie, un viņu līdzšinējā muzikālā pieredze arī ir visnotaļ respektējama, ar neordināru, netveramu skanējumu un izpildījumu (bieži viņi izmanto visādas brāķu skaņas) un, beigu beigās, konfliktus ar Lielajām Zivīm, konkrēti – Epic Records. “Uzmetot” Epic un dodot priekšroku bezmaksas lejupielādes piedāvājumam gan savā mājaslapā, gan arī Utorrent tīklā, viņi nonāca vēl tuvāk “mums”, jo reāli mēs esam šeit – Utorrent pusē – nevis tur – pie Sony. Death Grips ar abām kājām stabili stāv uz zemes, un neizskatās, ka Lukašenko, Ķīna, 21.12.2012. vai jebkas cits varētu ko izmainīt. Džeki ir “īstajā vietā un laikā” vistiešākajā nozīmē. Ļoti ceru un novēlu, lai viss labākais Nāves Tvērienam vēl ir priekšā!

Portal – Curtain (Profound Lore) portal

Ar nelielu Sci – Fi piešprici ielūkosimies tuvā nākotnē. Man ir aizdomas, ka Portal spēs iepriecināt tos ekstrēmās mūzikas fanus, kas labprāt atdodas noiza, melnmetāla un drone žanru sajaukumam. Varat novērtēt vienīgo līdz šim publicēto skaņdarbu–kacekli no topošā albuma – Curtain. Negribu apgalvot, ka šādas mūzikas ir maz, tomēr tādas, kas spēj sniegt nopietnus un paliekošus pārdzīvojumus, nav daudz, un šajā izdevumā es saskatu lielu potenciālu. Varu tikai piebilst, ka, manuprāt, šī vairs nav metāla mūzika tās elementārajā izpratnē, bet gan, pirmkārt – skaņu māksla. Rotaļājoties, var vilkt paralēles ar 20. gs avangarda komponistu daiļradi. Tā ir it kā elitārāka, jo to atskaņo orķestri, lielākoties smalkos interjeros, un tiem ir prāvs konceptuāls segums, tomēr bieži viņu darbi skan ļoti līdzīgi tam, ko dara kolektīvi kā Portal, un es pat pieļauju, ka ir bijuši komponisti, kas ko līdzīgu ir gribējuši panākt. Vienīgā lieta, kas viņus atšķir, ir tā, ka tādu ekstrēmo ģitārmūziku spēlējoši džeki apzinās – šādu skanējumu var panākt tikai ar elektriskām ģitārām, pareizajiem pedāļiem un bungām. Portal lieliski izdodas panākt to, uz ko viņi tiecas, ko varat novērtēt, sekojot saitei uz minēto skaņdarbu.

Mika Vainio – Life (…it eats you up) (Editions Mego) Life...it eats you up

“Zemestrīce ir pēkšņa enerģijas atbrīvošanās Zemes garozā, kā rezultātā veidojas seismiskie viļņi. Zemestrīces parasti rodas litosfēras plātņu sadursmes vietās. Spriegums palielinās, līdz viena no plātnēm gūst virsroku. Tad notiek straujš trieciens, kas izraisa zemestrīci.” Zemestrīču rašanās raksturojums precīzi ataino Mika Vainio mūzikas, it sevišķi šī albuma dabu. Atsevišķi skaņu risinājumi ko piedāvā Vainio tiešām spēj radīt seismisku triecienu efektu. Albuma gaitā mēs dzirdam daudzus no mūziķa gandrīz 20 gadus garajā darbībā izmantotajiem paņēmieniem, kā arī iezīmes no Pan Sonic. Life…it eats you up klausīšanās laikā mūzika mūs ved tieši zem seismiskajām plātnēm, un atsevišķi šī albuma orgasmiski seismiskie kliedzieni mūs izrauj ārā līdz ar zemes dzīlēs mītošo enerģiju tieši okeāna virspusē.Mēs sēžam kāda draudīga cunami viļņa augšgalā un tuvojamies sauszemei! Albums izdots pagājušā gada beigās.

Gas of Latvia – Compressor  (Pašizdots) Cover

Ja Kompresors būtu iznācis svaigs un neviena nedzirdēts, esmu pārliecināts – tā izraisītā rezonanse būtu pilnīgi savādāka, ne tāda, kāda tā ir tagad. Albuma materiāls jau bija apžļembāts dažādos pasākumos, tai skaitā iespaidīgajā Katrīnas Neiburgas instalācijā Prese Nams, dažādos klubos un pasākumos pirms albuma iznākšanas, tomēr, ja paskatāmies uz to kā svaigu materiālu, top skaidrs, ka Gas of Latvia arī ar šo ierakstu apliecina savu neaizvietojamību vietējās mūzikas vidē. Albumā kārtējo reizi tiek apspēlētas sociālvēsturiskas tēmas, tā gaitā klausītāji piedzīvo nelielu ceļojumu apmēram 20 gadu garā elektroniskās mūzikas vēsturē. Albumā ir dziesmas, piemēram, Preses Nams un Freedom Lights, kuru kompozīciju risinājums un skanējums liek domāt, ka šajā valstī ir tikai viens elektroniskās mūzikas producents, kurš pašlaik spēj ko tādu dabūt gatavu, vismaz alternatīvajā vidē… Starp citu, dīvaini, ka Latvijā šie jēdzienijoprojām pastāv – alternatīvs un meinstrīms. Man šķiet, ka pasaulē jebkura alternatīva, sasniedzot zināmu līmeni, kļūst par meinstrīmu, ne vārda sliktākajā nozīmē – tas taču ir likumsakarīgs spēcīga, laba un nobrieduša organisma/materiāla ceļš, bet nu, lai jau paliek. Albuma skanējums vietām var šķist vecmodīgs, tā teikt, out of date, tomēr šeit arī ir tā sāls, ka gan autoram, gan mums kā nelielai valstij šis albums ir eklektisks elektroniskās mūzikas ceļojums, kuru Andžons kautkādā veidā ir radījis tādu, ka es jūtu, ka tas attiecas arī uz mani. Pārliecinošs, augstvērtīgs sniegums – meistara marka.

Container – LP (Spectrum Spools) Container - LP

Container skanējums ir kā hiperaktīvs, nepieradināms un no dabas dumpīgs divpadsmit gadīgs jauneklis. Iedomājieties Tomu Sojeru skrienam pa pamestām industriālām rūpnīcām, vicinot metāla nūju, kliedzot neizprotamus saucienus, varbūt dzenājot kādus paklīdušus suņus, un kopaina Jums sniegs to sajūtu, kādu rada Container mūzika. Ok, varbūt šeit trūkst kāds elements, piemēram, ritmiska ceļamkrānu un kravas vilcienu trokšņu sekvence, skrienošo puiku pavadot ar industriālu techno pavadījumu. Par spīti mūzikas organizētajam raksturam tā ir mežonīga, savā būtībā dumpinieciska, asa un ārkārtīgi dzīvelīga. Brīnišķīgs techno, industrial un acid house sajaukums. Hipnotiska un sagrābjoša mūzika – labais!

Gribu izcelt vēl pāris parādību mūzikas pasaulē, kuru eksistencei ir nozīme.

Pirmkārt, tā ir vietējā bītu un elektroniskās mūzikas izdevniecība un kolektīvs Dirty Deal Dirty Deal AudioAudio, kas savā neilgā pastāvēšanas laikāir spējusi apvienot daudzus no pašlaik labākajiem Latvijas ritmmūzikas izpildītājiem un producentiem, rodot stimulu kvalitatīvas un daudzveidīgas mūzikas tapšanai un nodošanai publiskajā telpā. Ilgu laiku Latvijā bija nepieciešams vietējais mūzikas leibls un brīdī, kad Dirty Deal Audio uzsāka savu darbību, vietējās alternatīvās mūzikas vide jau bija gana nobriedusi un gatava sevi prezentēt plašākā un nopietnākā mērogā. Uzskatu, ka šim formējumam viss vēl ir priekšā. Kolektīvā ir daudz jaunu un talantīgu čaļu, kuri alkst sevi pierādīt starptautiskā mērogā, un izskatās, ka viņiem ir visas iespējas to izdarīt, turpinot strādāt tikpat neatlaidīgi, kā tas tika darīts līdz šim. Vairāki noizdevniecības izdotiem ierakstiemuzmanības vērti ir, piemēram, Dirty Deal Audio izlase, Oriole The Mushroom Music Vol . 2 (izdots pagājušajā gadā), Niklāvz – Slazds.

Shecock Barracuda Recordings.

Daudzpusīgā mūziķa Andreja Zālīša pašās gada beigās dibināta, internetā bāzēta Shecock Barracuda Recordings izdevniecība sevi piesaka ar, manuprāt, unikālu un ļoti interesantu Lo – Fi izdevniecības konceptu. Ieraksti tiek izdoti kasetēs un bezmaksas interneta lejupielādes formātā un daži no pirmajiem izdevniecības ierakstiem tiks izdoti no materiāla, kas oriģināli tika rakstīts grupas 1/2H 1/2W vajadzībām, taču izdevniecības runner’s izdos katru celiņu atsevišķi, tādējādi sākotnēji orientētais kolektīvais darbs tiks pārvērsts par katra atsevišķā mūziķa personību atbruņojošu skaņu kolāžu. Šādā veidā ieraksts kļūst par antropoloģisku un socioloģisku faktu, kurā uzdurties tam, ko neviens nekad nespētu atklāt, jo materiāls ir radies kolektīvā improvizācijas ceļā. Pirmajiem pieciem katra mūziķa audioportretiem sekos sērija dažādu pasaules mūziķu ierakstu, kuri katrs izcelsies ar savu eksotisko un netveramo izcelsmi un dabu. Atliek vien sekot līdzi Shecock Barracuda aktivitātēm un baudīt visdažādākos mūsu civilizācijas dīvaiņu muzikālos veikumus.

Raster Noton.

Ārkārtīgi interesants un daudzpusīgs vācu techno/idm un minimal mūzikas leibls, kura Raster Noton paspārnē mūziku izdod vairāki lieliski elektroniskās mūzikas autori kā Grischa Lichtenberger, Beytone, Frank Bretshneider, Alva Noto, Vladislav Delay, Robert Lippok un daudzi citi. Raster Noton ir parādība, kas jau vairākus gadus ieņem milzīgu lomu manā mūzikas pasaulē, šis gads nav bijis izņēmums. Iepriekšējā gadu tūkstoša izskaņā elektroniskās mūzikas flagmaņi bija Warp Records, kuri ar angļu elektroniskās mūzikas palīdzību kļuva par pasaules mērogā nozīmīgiem spēlētājiem, taču tagad līdzīgā situācijā ir Raster Noton, izdodot ļoti kvalitatīvu, lielākoties vācu, bet ne tikai, mūziķu mūziku.

T. Auniņš

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *