Šogad kaut kā biju izslīdējis no jaunās mūzikas meklēšanas un uzrakšanas cikla, šogad sanācis vairāk koncentrēties uz senākiem un klasiskākiem ierakstiem, taču šis gads ir bijis ražens ar daudziem interesantiem ierakstiem par daudziem no kuriem varu teikt tikai to labāko.
Protams, šeit varētu minēt vēl ļoti daudz mūzikas un izpildītāju, taču šie seši mākslas darbi ir kā esence tam, ko no jaunās mūzikas esmu paņēmis savā datorā šogad.
Kreayshawn – Something Bout Kreay
Kreayshawn ir kā amfetamīns uz marihuānas, klausosties albumu pārņem sajūta, ka Nataša stāv blakus un ar āmuru dauza klausītāja galvu. Ar lāzeru skaņām piesātinātā mūzika, ko papildina Kreayshawn putniņa balss, kas izkliedz nicinājumu mietpilsoņiem un stāsta, kā pārdod aderālu koledžu studentiem. Kausoties šajos tekstos, nāk prātā Latvijas Hip-Hopa zelta laikmets, kad uz skatuves valdīja Ozols, Gustavo, S’T’A un Armands, laiks kad notika Gustavo un Ozola šķiršanās, pirms šie Latvijas hiphopa celmlauži bija izšķīduši kā cukurs rīta kafijā.
Viņas teksti ir tik ļoti tuvi Ozola “Cieņa un Mīlestība” albuma tekstuālajām noskaņām, ka gluži vai gribas raudāt. Protams, muzikāli un vizuāli Kreayshawn ir kaut kas ļoti atšķirīgs no Latviešu Hip Hopa pirmsākumiem, taču, kad ieklausos, ko viņa man saka, uzreiz jūtu, kā sirdī ietrīsas tās pašas stīgas, ko Gustavo, Ozols, Kurts un Žaks tik aktīvi spēlēja no 2001. līdz 2004. gadam.
Kool A.D. – 51
Brīžiem viņš vienkārši pamet ritmu un skaita savstarpēji nesakarīgus vārdus, kam tikai tos dzirdot, vairākas reizes var atrast pielietojumu dziesmas kontekstā. Kool A.D. ir viena puse no Ņujorkas repa dueta “Das Racist”. Viņš runā daudz un par visu, bet pārsvarā par popkultūru, ironiski par rasismu Amerikā un balto cilvēku vērtībām. Un par Oaklendu, no kurienes viņš nāk. Interesants reps kuru ir interesanti klausīties.
Retartedfaggot
Retarted Faggot ir solo projekts, kas ir absolūti bezjēdzīgs un savā bezjēdzībā tik ļoti saistošs, ka uzduroties tam soundcloud.com, es nespēju pārstāt klausīties šīs amerikāņu pavāres dzīves atziņās un retajās dziesmās uz ukuleles. Viennozīmīgi Retarted Faggot ir mana šī gada atklājumu spožākā zvaigzne, un ne tikai tāpēc, ka ir viena no retajiem mūziķiem, ko tikai šogad esmu atklājis.
Burzum – Umskiptar
Albumu klausoties, ir vienkārši nonākt Tolkīna Silmarilionā, kur elfi kauj elfus, un Viduszeme ir tiešām tumšā miglā ieskauta. Burzums šajā albumā izklausās skaists un noteikts, varbūt mūzikā ir mazāk uguns, taču noteikti ir vairāk dzelzs. Albums ir kā skaista pasaka, kas aizved uz dziļu mežu un ļauj aizmirsties. Ļauj atdalīties no šīs pasaules un ikdienas un ienirt skaistā, dziļā skaņas mežā.
Kodek – Offline Synthwave
Madonas princis pašās gada beigās atsūta mums kaut ko no dziļajiem Madonas mežiem. Albumā ir maz pārsteigumu un jaunumu, taču Kodeks vienkārši un īsi pastāsta, kas tagad notiek visuma centrā – Madonā. Protams, albums nav salīdzināms ar Kodeka dzīvajiem priekšnesumiem, taču tas noteikti palīdzēs pārdzīvot laiku līdz kārtējai Madonas barona iznākšanai publikā.
Oyaars – Smaida greizi nākamība
Klausoties Oyaaru, es nevaru nedomāt par Bausku. Tāpat kā “Bads” Oyaars skan tumši un dziļi. Klausos un patīkamās trīsās gremdējos atmiņās par pazudušo pieminekli aiz Nestes, pilskalnu un ugunsgrēkiem dārziņos. Bet klausoties, jāpatur prātā ka galvenais ir nezabiesitis, kā Baba saka.
K. Biķernieks
