Labāk vēlāk nekā nekad jeb Riharda Bražinska 2011. gada muzikalitāšu atskats

TOP 15

15. vietā tā saucamā dubstep dziedoņa James Blake debijas albums uz vairākiem leibliem. Modernas, askētiskas balādes ar soul vokāliem, to manipulācijām, klavierēm, gaisīgām elektronikām, un attālām postdubstep piešpricēm, pieskaroties Antony Hegarty un Thom Yorke manierēm. Nu, un, protams, kavers Feistas dziesmai „Limit To Your Love” viennozīmīgi ir viena no pērnā gada muzikālajām asociācijām. Tāpat arī patīkams notikums bija teju neticamās balss īpašnieka Zachary Condon balkāniskā indie folk projekta „Beirut” albums „The Rip Tide” uz sava leibla Pompeii Records. Šis veikums gan ir daudz vājāks un mazāk spraigs par viņu fantastisko pirmo albi „Gulag Orkestar”, taču tik un tā tas ir priecīgs notikums, ka pēc četru gadu pauzes beidzot kaut kas no viņiem tiek sagaidīts. Dziesmas „Santa Fe” un „East Harlem” ir īpaši jaukas. Tad vēl arī „Destroyer” – „Kaputt” (Merge Records). Vienkārši izcils izpildītāja un albuma nosaukumu savienojums, kas gan sākotnēji šķita pārlieku formāli darināts pasākums (šķebīgi salda mūzika ar saksofonu), taču pēcāk izsitās valdzinājumā plašās, šablonveidīgās indie mūzikas vidū. Un galu galā arī „Washed Out” – „Within and Without” (Weird World), kas, lai arī visai atsvešināts, tomēr ir spējīgs paņemt. Lielisks gultas muzons, kas arī attiecīgi rezams noformējumā.

http://www.youtube.com/watch?v=DJSjspGcmMU&feature=related

14. vietā četri galvpumpējami materiāli. Ieraksts no Jack Daniel`s burbona štata galvaspilsētas „Container” – „LP”. Būdams visai neslikts noizeris atbilstošā speidonīmā „God Willing” (Troniks, Peasant Magik, Arbor) Ron Schofield uzcepis superīgi dullu minimal acid techno plati. Labākais no Ediotions Mego apakšleibla Spectrum Spools. Tikpat kruti bija dzirdēt nīderlandietes Christelle Gualdi jeb „Stellar Om Source” new age spy-trance 300 kopiju septiņcollnieku „Clarity” uz Big Love Records. Tāpat arī priecīgs notikums bija mana mīļā losandželosieša John Tejada – „Parabolas”. Pirmais viņa izdevums uz Kompakt leibla. Dzestrs IDM un tech-house chillout muzons. Ne tik griezīgs kā senāki viņa veikumi, taču tas nav svarīgi. Un vēl arī ņūdžersieša „Com Truise” abstract hiphop, syth-wave stafs „Galactic Melt” (Ghostly International). Visvairāk jau piedur burvīgais pseidonīms. Nāk prātā līdzība ar „Mickey Mickey Rourke”.

http://www.youtube.com/watch?v=WsxzOQP_tdQ

13. vietā divi norvēģi. Kontrabasa spēles tehnikas novators Hakon Thelin, kurš ir bijis arī Rīgā ar savu trio „POING”. Es Hakonu kā figūru iemīlēju no viņa 2004. gada Ianis Xenakis, Bent Sorensen un Jacob Druckmann darbu interpretāciju albumu ar vienu no memorablākajiem nosaukumiem ever „A P)reference to Other Things”. Bet tagad pēc septiņiem gadiem Hakons beidzot laidis klajā savu pirmo paša skaņdarbu ierakstu „Light” (Atterklang), par ko arī saņēmi norvēģu grammy (Spellemann) balvu par labāko laikmetīgās mūzikas albumu.  Kontrabass ierakstīts ar divpadsmit mikrofoniem, tādējādi fiksējot katru instrumenta unikālās „balss” detaļu komplektā ar telpas reverberāciju. Ierakstā arī dažas instrumentu viespiedalīšanās, tostarp arī balss. Un tad arī dziedātāja „Rockettothesky” savā īstajā vārdā Jenny Hval ar krasi atšķirīgo no saviem iepriekšējiem albumiem „Viscera” (Rune Grammofon), kam kā līdzproducents pieaicināts Helge Sten jeb „Deathprod”. Dženijas folcīgi sirēniskā, Cranberries tipa, Bjorciskā balss komplektā ar spokaini brāzmaino skanisko pavadījumu un ekshibicionistiskajām, dzejiski augstvērtīgajām lirikām skan visnotaļ labi.

12. vietā amerikāņu vokālistes Julianna Barwick darbs „The Magic Place” (Asthmatic Kitty). Viņas ēteriski reverbētās eņģeliskās bezvārdiskās korbalss cilpu slāņi ar dažām klaviernošu un vokālperkusitīvām piedevām feidojas kā viļņi, radot katedrālisku svētuma izjūtu, kurā aizklejot bezlaicībā.

http://www.youtube.com/watch?v=cp6zUAvlEG4&feature=related

Un kaut kādā ziņā līdzās šajā topa iedaļā ir kaliforniešu, latviešu izcelsmes Marielle Jakobsons un Gregg Kowalsky, dueta „Date Palms” plate „Honey Deash”, ko pārsteidzošā kārtā patronējis visnotaļ indie leibls Mexican Summer. Šis albums ir ievērojami sliktāks par viņu iepriekšējo; arī sastāv tas tikai no diviem gabaliem, kas kopumā sastāda tikai precīzi pusstundu. Taču atmosfēra saglabājas – viņu mirāžveidīgā mūzika plūdeni mainās kā tuksneša kāpas karstos vējos. Koncertā Anglikāņos gan tā līdz galam nepavilka – laikam jau vēsās telpas un prastās, spožās baltās gaismas dēļ. Toties noteikti personiskāka saikne ar šo ansambli radās pēc brīnumainās iespējas vasarā Rīgā sastapt Marielli un patērzēt ar viņu Andalūzijas suņa terasē.

11. vietā vairākkārtējā Skaņu Meža viesa, nīderlandiešu saksofonista un elektroniskā mūziķa Thomas Ankersmit un itāļu improvizatora Valerio Tricoli (no tādas jaukas grupas kā „3/4HadBeenEliminated”) kolaborācija „Forma II” uz izcilā Berlīnes leibla Pan. Ārkārtīgi bagātīgs un piesātināts elektroakustikas veikums ar analogi-digitālām frekvenciālām rotaļām, ultraskaņas spēlītēm, gličanu žužināšanu un ņirbošiem skaņu krikumu puteņiem. Šis ir pirmais Pan izdotais kompaktdisks, kas šķiet nesaprotami, taču jāpiekrīt, ka jebkurš vinila sprakšķis šajā ierakstā būtu absolūti nevietā.

10. vietā zviedra Carl Michael von Hauswolff konceptuālais darbs „800 000 Seconds in Harar” (Touch), kura izejas punkts ir soundtracks lugai par 19. gs. franču dzejnieku Arthur Rimbaud. Hauswvolfs devās uz Harāru – mazu pilsētu Etiopijā, kurā Rembo pavadīja savas dzīves pēdējos sešus gadus. Diskā dzirdama pičētas senlaicīga stīgu instrumenta dūkoņas (kas izklausās pēc izstieptas lidmašīnas frekvences un, kas arī lieliski sasaucas/sasauktos ar diska noformējumu), lauka ieraksts, piloša krāna skaņas, ko Hausvolfs sadzirdējis kādā naktī savā vannas istabā, kā arī nopičoti Morzes koda signāli, tekstojot Rembo poēmu „The Sleeper in the Valley”.

9. vietā Masami Akita jeb „Merzbow”, zviedru saksofonista Mats Gustafsson un amerikāņu ģitārista Jim O`Rourke kopveikums „One Bird Two Bird” (Editions Mego). Lielisks freenoise (brīvā džeza un trokšņa improvizācijas krustpunkta) plosis. Turklāt arī kaut kas pārsteidzoši patīkams no „Merzbow” pēdējo gadu laikā. Burvīgs noformējums ar zīmētu gaili un cālīšiem, kas lieliski ievada vispārējo ieraksta obskuritāti, proti, mākslinieku vārdi un plates nosaukums rakstīts tikai uz vāka šaurā sāniņa, kā arī pašas plates abu centru noformējumi ir vienādi, tādējādi apgrūtinot pušu atšķiršanu.

8. vietā postrock, black metal grupa „Altar of Plagues” no Īrijas ar albumu „Mammal” (Profound Lore Records), kas gan pilnmiesīguma ziņā nedaudz atpaliek no pirmā pilnmetrāžas albuma „White Tomb” 2009. gadā, taču sniedz pilnvērtīgu atmosfēriska black metal pārdzīvojumu (šī žanra flagmaņiem „Wolves in The Throne Room” šogad gan ieraksts padevies tāds nedaudz bez olām). Un „Altar of Plagues” koncerts šīmēnēša 24. datumā noteikti būs viens no šīgada Rīgas koncertdzīves notikumiem, jo īpaši vēl arī kopā ar ultralēno doom metal apvienību „Monarch” no Francijas, kas īpaši jauka ar vokālistes rīkles skaņām. Vēl viens pērnā gada inteliģentā blackmetāla izdevums ir Kalifornijas grupas „Ash Borer” pirmais, eponīmais pilnmetrāžas albums – gan vinilā (Pesanta), gan arī kasetē (Psychic Violence). Bet šīs sadaļas gada atklājums viennozīmīgi ir viena cilvēka eko-teroristiskais avangarda projekts „Botanist” no Sanfrancisko ar savu debijas dubultalbumu „I: The Suicide Tree / II: A Rose From The Dead” uz tUMULt leibla, kas starp citu izdevis tādus jaukumus kā „Habsyll” vai savulaik leģendāro blackmetāla ierakstu „Weakling” – „Dead As Dreams”. „Botanist” izmanto tikai balsi, bungas un sitamo stīgu instrumentu cimboli (dulcimer). Savukārt „Burzum” jaunākais albums „Fallen” (Byelobog Productions) ir vienkārši pieminēšanas vērts kā notikums pats par sevi. Taču arī muzikāli tas ir tīri klausāms, pierodot pie „Burzum” jaunā, visai miermīlīgā skanējuma. Albuma vāks gan ir kas pārsteidzoši neburzumisks, proti, romantiska 19. gs. glezna.

http://www.youtube.com/watch?v=49EDuWC_Ylw&feature=related

7. vietā Sanfrancisko ģitārista Bill Orcutt savādais, straujais blūzs ierakstā „How The Thing Sings” (Editions Mego). Nepārspējama, kaislīga, raupja, lo-fi distortēta akustiskās ģitāras improvizācija ar akcidentāliem kliedzieniem un gaudošanu. Ierakstīts mājās.

http://www.youtube.com/watch?v=3C6kUXj72qE

6. vietā „Ducktails” – „III: Arcade Dynamics” (Woodsist). Daudz popsīgāks par iepriekšējiem viņa veikumiem, taču aizvadītajā gadā tas daudzreiz drellēts vasarīgajos rītos bēdīgi slavenajā Skaņu Meža kafejnīcā delīriskā sagurumā pēc dzeršanas visas nakts garumā – stāvoklī kādā šo mūziku arī visatbilstošāk klausīties.

http://www.youtube.com/watch?v=1yfopY8Dwkg

Un vēl arī šitik augstu man uzdienējies nomādiskais aziāts „Dirty Beaches” ar savu ultra lo-fi ierakstu „Badlands” (Zoo Music), kas čerkst kā vecs radio, atskaņojot rockabillīgas dziesmiņas ar elvisīgiem vokāliem, jaucot prātu vai tās ir kaverversijas vai oriģinālkompozīcijas.

http://www.youtube.com/watch?v=pbP-JqBghio

5. vietā Skaņu Meža mīluļa, norvēģa Are Mokkelbost un viņa bērnības drauga Marius von der Fehr agrīno ierakstu kompilācija „Juv” uz (pērnā gada festivāla viesa) „Svarte Greiner” jeb Erik Skodvin leibla Miasmah. Ieraksti veikti kasetēs pirms 14 gadiem, masīvi izmantojot sempleri, semplējot pārsvarā field recordingus un abstraktas ģitārskaņas. Ļoti personīgs un izjusts dark ambient / drone skanējmums, kas slīd kā pievakares ēna. Materiāls ļoti atbilstošs savam nosaukumam, proti, tulkojumā dzelme jeb bezdibenis. Ierakstam arī pievienota ļoti saturīga un izgaismojoša intervija, kurā atklājas, ka Are mazotnē ir dzīvojis kaimiņos ar pašu Burzum. Un noteikti lielākais šī albuma nospiedums ir gabals „Sut”, kurā dzirdamie blackmetālīgie kliedzieni, kas ierakstīti naktī ārpusOslo mežā, skan kā izmisīgas, sāpjpilnas raudas lietū uz ceļiem dubļos. Noskaņā līdzīgs ir arī Erik Skodvin un Otto Totalnd dueta „Deaf Center” albums „Owl Splinters” (Type). Lielisks, uz skumīgām pārdomām raisošs dark ambient un modernās klasikas savijums, kam īpašu šarmu piešķir oranžā vinila versija.

http://www.youtube.com/watch?v=_KwhvmmYRbY

4. vietā Islandes supergrupa „Evil Madness”, kas apvieno „Stilluppsteypa” dalībniekus, „BJNilsen” un Johann Johannsson. Burvīgs stilīgs electro disco rimeiks „Super Great Love” (Editions Mego). Turklāt īpašs prieks par šādai stilistikai netipiskiem personāžiem.

http://www.youtube.com/watch?v=niBG3brGSYg

Tālāk seko britu duets „Hype Williams” ar plati „One Nation” uz Daniel Lopatin leibla Hippos in Tanks. Šis albums gan nav tik labs kā viņu pirmais, taču viņu mazliet skumjais bezjēdzības skaistums ir nevīstošs. Galvenais prieks viņu sakarā ir screw jeb nopičotā vokāla izmantojums, kā gan šajā ierakstā tik pat kā nav. Taču pietiekamā daudzumā tas ir mistiskā projekta „Black Zone Myth Chant” ierakstā „Straight Cassette” uz franču etno-exotic psych-drone ārtista „High Wolf” leibla Winged Sun Records, kuram pašam arī pērn izdots neslikts albums „Atlas Nation” uz lepnā Holy Mountain leibla. Nedaudz screw elementi ieskanas arī psihedēliskā tape noise ārtista Jeffrey Astin tropiskās lentas vilkšanās kasetē „Grasses Only Green” uz viņa paša leibla Housecraft Records. Savukārt viens no šī leibla pērnā gada iepriecinājumiem ir „Royallen” home taping izdevums „Inspirational Tape”.

3. vietā beļģis „Ssaliva” ar debijas kaseti „Thought Has Wings”. Perfekts lo-fi chillwave. Autentiska skaņa un noformējums.

http://www.youtube.com/watch?v=QUgpZ7du5YA&feature=related

Kas līdzīgs rodams zviedra „Sand Circles” kasetē „Midnite Crimes”. Ehoizēti vintāžas sintezatori. Novembra sākumā šamējais bija pavisam netālu, proti, Tallinā. Viens no retajiem eiropiešiem, ko izdevis nostalģiskā stilīguma templis Not Not Fun Records. Tāpat arī paveicies (gan Londonā mītošā) kaimiņienei, igaunietei „Maria Minerva”, ko arī redzējām Skaņu Mežā. Viņai pērn veseli divi izdevumi uz Not Not Fun, par ko reģionāla skaudība. Un kā vēl viens jaukums no šī leibla bija amerikāņu duets „Peaking Lights” ar stilizētu dub albumu „936”. Burvīgs noformējums!

http://www.youtube.com/watch?v=MH-9_ddFKk8

2. vietā Mančesteras witch-house producenta „Holy Other” EP „With U” uz jaunā, attiecīgā žanra priestera – Bruklinas leibla Tri Angle. Melanholiskā postdubstep, abstract hiphop, darkwave, r`n`b un sintīpopa hibrīds noteikta bija viena no izteiktākajām aizvadītā gada muzikālajām iezīmēm. Gabals „Touch” ir absolūts megahīts. Arī „Holy Other” uzstāšanās Rīgā bija īpašs notikums tieši (skaniski atbilstoši rudenīgajā) laikā. Līdzīgi pavilka arī vēl viens izdevums no Tri Angle – „Clams Casino” – „Rainforest”. Šis ar izteiktāku hiphop šķautni. Postrokaino gabalu „Gorilla” iespējams klausīties stundām.

http://www.youtube.com/watch?v=-k3qlkOBd9o

Bet 1. vietā latviešu izcelsmes kanādiešu lesbietes Katie Stelmanis ansambļa „Austra” albums „Feel It Break” (Domino). Hipsterīgais art-pop, syth-goth viennozīmīgi ir 2011. gada treknākais muzikālais zīmogs, un viņu plate ir griezta neskaitāmas reizes. Arī koncerts Palladiumā bija kā gada lielākās iezīmes atskaite. Patīkams 31. decembra satraukums kopā arī ar visiem tiem cilvēkiem, par kuriem nebija skaidrs, ka pēc viņi tur vispār ir.

***

No pērnā gada Latvijas koncertdzīves īpašākā bija zviedru dueta „Sons of God” uzstāšanās Skaņu Meža kafejnīcā 19. jūnijā. Izcils teatrāla ķermeņu dialoga priekšnesums, ko varētu izteikt kā slimu hipnagogiju slāpētas ekspresivitātes veidā, bez šaubām pateicoties viņiem kā tipāžiem.

http://www.youtube.com/watch?v=PunxDlP2vS0

Divi smagsvara notikumi: „Laibach” koncerts Universitātes lielajā aulā 13. martā, un tieši tajā pašā datumā pēc diviem mēnešiem „Swans” koncerts VEF Kultūras pilī. Bet savukārt ievērības cienīgi koncerti, uz kuriem es nebiju – „Beach House” Positivusā un ģitāru dueta „Barn Owl” un leibla „Root Strata” šefa Jefre Cantu-Ledesma uzstāšanās festivālā „Zemlika”.

***

Bet tagad, lai neteiktu, ka tie ir sūdi, es teikšu, ka vienkārši nesaprotu priekš kam kaut kas tāds ir jāizdod.

Ir skaidrs, ka „Korn”iem nevajadzēja izdot vairs nevienu albumu pēc „Issues”, taču šis jau nu ir par daudz – viņu pērnā gada dubstep nu metal murgojums „The Path of Totality” ir izsmiekls, it īpaši vēl pēc vispārpasludināta dubstep norieta.

 „COH” jeb Ivans Pavlovs – „IIRON” (Editions Mego). Par spīti arhivārajai vērtībai, ka šajā izdevumā izmantoti materiāli no viņa darbības vissavienības laikā, tas kas ir dzirdams ir tupas, bezattīstības gičas kačkiņas, tipa glitch bītiņi, kas tiešām arī izklausās pēc defekta un primitīvas elektronikas. Absolūti bezjēdzīgs ieraksts. Vienīgais patīkamais šajā darbā ir Stephan O`Malley veidotais blackmetālīgais noformējums, kas arī tajā pat laikā ir pilnībā maldinošs.

Simon Whetham izdevies uz vairākiem labiem leibliem – Entr`acte, Cronica, Gruenrekorder, Mystery Sea un Dragon`s Eye Recordings, no kuriem pēdējais pērn izdeva viņa veikumu „Prayers Unheard”, kas ir blāvu drūmganu atmosfēru virknējums, kas ierakstīts Kazimežas rajonā Krakovā, tādējādi atainojot pilsētas atbalsis no holokausta laika. Tā ir visai izplatīta problēma field recording žanrā, proti, intersubjektivitātes jautājums – šajā gadījumā kā šis ieraksts spēj atainot ebreju neuzklausītās lūgšanas? Tāpat arī vēl viens Whetham pērnā gada izdevums „Mall Muzak”, kas izdots uz jauna leibla Unfathomless, pilnībā iekļaujoties tā tematikā, proti, fokusēties uz kādas vietas auru, reflektējot par tās atmiņām. Koncepts jau burvīgs, taču „Mall Muzak” ir vienkārši frekvenču ambiences un apkārtnes trokšņi pamestā iepirkšanās centrā. Unfathomless starp citu pērn izdeva arī grupējuma „Revenant” ierakstu „Zeltiņi”, kurā piedalījies arī mūsu pašu Maksims Šenteļevs no „Bērnu rīta”. Puiši stundas garumā grabina dažādus priekšmetus pamestajā kara bāzē. Es saprotu, ka tā ir viņu intīmā mijiedarbība ar vietu, taču ieraksts ir tikai plakana šī ķermeniskā notikuma audiāla dokumentācija.

Pēc sešu gadu klusēšanas seriālslepkavas vārdā nosauktā trio „Ed Gein” jaunais albums „Bad Luck” (Black Market Activities), salīdzot ar to kādi bijuši iepriekš, ir asaraina vilšanās. Jā, šis ieraksts ir enerģisks ārdeklis, taču tas vairs nav komplekss haotiskums. Saceptas vienveidīgas, sakārtotas, hardcorīgas dziesmiņas. Fui.

Tāpat arī nav skaidrs nolūks Alises Jostes debijas albumam (I Love You Records) jeb vārgai pīkstēšana ar dziesmiņām par neko. Piepacelta balss kā dziedāšana un akustiskās ģitāras strinkšķināšana automātiski nenozīmē, ka tas ir skaisti un bezgala aizkustinoši. Tāpat arī kārtīgi izbesīja „jaunā, perspektīvā un talantīgās dziesminiece” Elizabete Balčus no neapšaubāmi „Latvijas mūziku bagātinošā” femīnās apliecināšanās orķestra „Sus Dungo”, kura izdomājusi par labu solo darbībai un ļoti dedzīgi uzsver, ka tieši viņa un neviens cits ir viņas dziesmu (mūzikas un tekstu) autors, taču nav iztikusi bez savu draudzeņu palīdzības. Sava albuma instrumentu uzskaitījumā viņa pieminējusi velosipēda, katlu un citu lietu skanisku izmantojumu, uzskatot visus par idiotiem un arī pati izlikdamies neko nezinām par viņas centieniem stilistiski tik tuvās, slavenās Hannes Hukelbergas identiskām darbībām.

***

Bet runājot par vietējiem izdevumiem uzteicams ir Ingus Baušķenieka roķīgi sintīpopiskais albums „Čūska”(Ingus Baušķenieka ieraksti), kas savu atbilstošo iznākšanu piedzīvoja tieši plates izskatā. Un milzīgs respect viņam par totāli trušno analogo pieeju, proti, pārnešanu uz vinilu no lentām! Ar skaņas gala rezultātu gan pats autors nav apmierināts, taču, tā kā neesmu dzirdējis ieraksta māsteru viņa mājas studijā (noteikti novēlu katram Baušķenieka daiļrades cienītājam nokļūt viņa mājoklī un izjust mākslinieka tīrradnieciskumu), kur tam noteikti ir visatbilstošākā vide, jāteic, ka rezultāts ir ĻOTI labs. Pieverot acis uz noformējuma lažām (deformējušos papīru krāsas nenožūšanas rezultātā, redzamām krāsu skalām iekšējā konverta iekšpusē, prastā kartona izvēli un vēl šādām tādām tipenes fiškām), jāteic, ka šis ir viens no nopietnākajiem izdevumiem brīvvalsts vēsturē.

Un otra foršākā pašmāju relīze ir Latvijas labākā underground repera, baldonieša „AKE” brīvas lejupielādes EP „Vārds”. „AKE” ber ārkārtīgi koncentrētas sociāla skarbuma rīmes ar fantastisku asprātīgu rupjību.

http://www.youtube.com/watch?v=tdK_-5ev6Cs

***

Un nobeigumā nekro ziņas. Kā zināms, aizvadītais gads paņēmis viņsaulē ļoti daudzas radošas personības, sākot ar visiem Freimaņiem un Vainhausām, turpinot ar Cesaria Evora un „Jackass” personāžu Ryan Dunn, beidzot ar organizētās reliģijas kritiķa, dzērāja un pīpmaņa Christopher Hitchens nāvi 15. Decembrī. Manu rakstu par Rolf Julius un George Landow varat lasīt šeit http://www.arterritory.com/lv/dzivesstils/kino/616-divi_no_melnajiem_ramjiem_2011._gada_galerija/

Bet negaidītākā pērnā gada nāve savukārt ir noisegrindcore leģendas „Anal Cunt” sirds un dvēseles Seth Putnam nāve. Viņš nomira 11. jūnijā no sirdstrieka 43. gadu vecumā.

http://www.youtube.com/watch?v=XoGb2_E-eg8

Rihards Bražinskis

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *