Raime – Quarter Turns Over A Living Line (Blackest Ever Black) 

Pirmais Londonas post-dabstepa producentu dueta Raime pilnmetrāžas albums iznāca novembrī un labi saskanēja ar aukstuma tuvošanos, pat savā ziņā pasludināja to. Vienā no pirmajām kritiķu recenzijām albums izpelnījās apgalvojumu, ka ‘’pēc tā noklausīšanās jums var nākties izmisīgi tvert pēc gaisa’’. Es tam gluži nepiekristu: lai gan ieraksts ir, kā jau varētu gaidīt, nepielūdzami tumšs – Raime raksturīgie, no tālienes šurp nākošie ritmiskie veidojumi atgādina uzasināto svārstu, kas Egdara Po stāstā ar katru vēzienu nolaižas arvien zemāk virs pie koka dēļa piesietā cietumnieka, savukārt pus-melodijas un dobjie basu sitieni gan burtiski, gan metaforiski raisa prātā ceļu cauri saltākajām, bīstamākajām un vienaldzīgākajām šīs zemes ainavām – tas tajā pašā laikā satur vienu no Raime mūzikas spilgtākajām īpašībām, pacilājoši novestu līdz lielākai pilnībai. Šī īpašība ir plašums; ieraksts gluži pretēji augstāk minētajai replikai satur ļoti daudz ‘’vietas, kur uzelpot’’. Tam piemītošā skaņu nepārsātinātība un minimālisms kompozīcijas elementu izvēlē ne tikai draudīgajiem vēstījumiem piešķir vēl dziļākas krāsas, bet arī padara vēl labāk sadzirdamus cilvēciskos un, ja ne mierinošos, tad vismaz dzīvību apstiprinošos mūzikas elmentus. ‘’Quarter Turns Over A Living Line’’ savā ziņā atgādina man kādu kvartālu kopumu netālu no mājām, kurās es uzaugu – tas lielākoties sastāvēja no rūpnīcām, garažām un vēl ar cilvēkiem neapaugušām, tumšām jaunceltnēm. Dodoties naktī pa to pastaigāties, bija skaidrs, ka ceļā pavisam noteikti nesastapšu nevienu cilvēku un neieraudzīšu nevienu gaismu tuvāko daudzstāvu māju logos, taču šis cilvēku balsu trūkums naksnīgajās ainavās nebūt nenomāca: tā vietā tas daudz labāk eksistenciāli uzsvēra manējo.

Scott Walker – Bish Bosch (4AD) 

Palasot dažus no tiem pagājušā gadsimta atzītajiem autoriem, kas savos darbos neslēpti pauduši riebumu un nicinājumu pret sabiedrību, jūs pamanīsiet, ka par saturiski veiksmīgiem gribas saukt tikai tos, kas tajā pašā laikā arī apzinājās sevi par daļu no šīs pašas sabiedrības un tādejādi arī par daļu no problēmas, nevis naivi skatījās uz sevi ārpus tās un neizbēgami sāka lasītājam lasīt sprediķus. Šī ir tā viena lieta, kas man nekad nav patikusi – kad man no kinoekrāna, grāmatas lapaspuses vai mūzikas centra tumbām vulgāri māca dzīvot; ja jebkurš radošs darbs ir dialogs, tad ir iespējams arī saprātīgāk parunāt. Skots Volkers laimīgā kārtā tāds neizrādījās, taču, ja izrādītos, šis albums būtu vienkārši nepanesams. Ar savu popmūziku, kas viltīgi visu laiku gan tuvojas linearitātei, gan attālinās no tās, Volkers ne pa jokam laiž žulti gan par pūstošajiem ķermeņiem, gan par pūstošajām kultūrām un impērijām, gan par pūstošo valodu. Tieši tas glābj, ka, hiperbolizēti uzburot mums tās ainas, kas viņu nomāc, Volkers par spoguli izmanto pats sevi un ar tādu pašaizliedzību sevi izmērcē visā riebīgajā, muļķīgajā un iedomīgi senilajā, ka viņu teju gribas pažēlot par pašaizliedzību. Ieraksts ir mazāk ‘’simfonisks’’ nekā ‘’The Drift’’, un Volkera balss bieži ir daudz kailāk dzirdama tukšumā vai uz kā smilšu pilis sabirstošu skaņu fona. Vēl viena interesanta izmaiņa ir tā, ka, ja ‘’The Drift’’ bija sava veida spoku stāstu grāmatiņa, kas parasti runāja no traumētā un šausmas pārcietušā indivīda perspektīvas (pat, ja tas bijis pāridarītājs), tad ‘’Bish Bosch’’ ir klajas cietsirdības izstāde, kurā runājošās balsis bieži vien arī iemieso pašu bezjēdzīgāko destruktīvismu; tas ir albums, īsāk sakot, kas savā šausmīgumā ir vairs ne tik romantiski skaists un pavisam nežēlo sevi. Vai arī varbūt nemaz nav jēgas tam visam pieiet tik nopietni, un tad Volkers vienkārši ir vecs, pa pusei nojūdzies, rūgts vīrs, kam nekas nepatīk. Tas nebūtu mazāk interesanti. ‘’Here’s to a lousy life!’’

Charles Gayle Trio – Streets (Northern Spy) 

Čārlzs Geils ir viens no mūsdienu spilgtākajiem ‘’uguns mūzikas’’ tradīcijas nesējiem, taču tas gan nenozīmē, ka Alberts Ailers, Sems Riverss vai Frenks Raits ir gluži pirmie vārdi, salīdzinājums ar kuriem varētu raksturot Geila stilu. Geils, protams, augstāk minētajiem vārdiem ir ietekmju ziņā ir daudz parādā, taču tikpat daudz viņš ir parādā arī, piemēram, Erikam Dolfijam vai Ārčijam Šepam. Par pavisam savu, lai gan ne mazāk ugunīgu stilu ierakstā ‘’Streets’’ liecina arī savdabīgais frāžu sadalījums un ne vienmēr lineārā izpratne par uzsvariem un vairāku kāpinājumu savstarpējām attiecībām viena gabala ietvaros. Kā zināms, Geils aptuveni divdesmit gadus ir dzīvojis uz ielas un spēlējis saksofonu kā ielas mūziķis, tāpēc būtu pamatoti apgalvot, ka par šī albuma vadošo tēmu Geilam ir īpaši daudz sapratnes un sakāmā. Ielu tematika arī aicina uz savdabīgiem salīdzinājumiem – Geils savu tenorsaksofonu spēlē, vadot savu instrumentu tāpat kā runu veido kāds no katrai lielpilsētai raksturīgajiem vājprātīgajiem: viņš staigā ar noliektu galvu, kaut ko tramīgi murminādams zem deguna, un saspringti, taču šajā spriedzē vienmērīgi zināmu laiku turpina savu gaitu, līdz pavisam negaidīti apstājas un, lūkojoties kādam garāmgājējam acīs, sāk runāt artikulētāk un skaļāk, savukārt tikpat negaidīti zaudē savu pēkšņo tvērienu uz parastiem cilvēkiem saprotamu valodu un izplūst nu jau pavisam kliedzošā un mežonīgā monologā. Šādi izteikumi savā dramaturģijā ir grūti prognozējami, asi un tādi, kas klausītājam neļauj atslābt vai klausīties ierakstu kā fona mūziku. Tas, jāpiezīmē, ir arī pateicoties lieliskajai ritma sekcijai, kas demonstrē dziļu saprašanos mūziķu starpā, radīdama prezīcus un savlaicīgus matračus, uz kuriem Geils var mest savas neizsīkstošās muzikālās idejas, lai tās nesabruktu pārmērīgā haosā vai dissonansē. Kontrabasu ierakstā spēlē dobjais un kontemplatīvais Lerijs Rolands, savukārt par spēkā un izteiksmīgumā ar Viljamu Hukeru salīdzināmo, taču savā kontrolētībā un nosvērtībā Rašidam Ali līdzīgo bungošanu ir atbildīgs Maikls TA Tompsons. Runā savās ‘’Ielās’’ Geils gan par viņa repertuārā vienmēr klātesošām tēmām, proti, reliģioziem meklējumiem uz pamestības fona, līdzjūtību, cerību, agresiju, pārmaiņām un mīlestību, uz ko šajā ierakstā norāda ne tikai ugunīgās sociālās kritikas saksofona ugunsmēles, bet arī negaidīti izkārtotie un dziļdomīgie melodisko atkāpju brīži. Geila ielas beidzas gandrīz nemanot, it kā mūzika kaut kur turpinātos pat tad, kad uz diska vairs nepietiek vietas un tam jāapklust. Viņa emocionālais un aprakstošām detaļām bagātais veltījums tiem, kas uz tām atrodas vēl joprojām, ir saksofonista diskogrāfijā liekams blakus izcilajam albumam ‘’Touchin’ on Trane’’ kā viens no pilnvērtīgākajiem darbiem.

Joe McPhee & Chris Corsano – Scraps and Shadows (Roaratorio) 

Leģendārais free funk ieraksts ‘’Nation Time’’ tika izdots 1971. gadā kā amerikāņu saksofonista Džo Makfī debijas albums, un kopš tā laika ieraksta autors ir tikai paplašinājis savus izteiksmes līdzekļus un daudzpusējos režīmus avantgarda mūzikā, robežojoties no Paulīnes Oliverosas deep listening līdz sadarbībām ar Eiropas brīvās improvizācijas grandiem, minot Pēteru Brocmanu, Evanu Parkeru, Boru Bergmanu un Pālu Nilsenu-Lovu kā piemērus. ‘’Scraps and Shadows’’ ir jau otrais viņa albums duetā ar angļu bundzinieku Krisu Korsano, kurš jau divreiz ir viesojies Rīgā (gan Skaņu Mežā, gan kā mūziķis Bjorkas koncertā). Šajā ierakstā Makfī spēlē tenorsaksofonu, sopransaksofonu un trompeti, savukārt mēles, kurās runā šie viņa instrumenti albumā robežojas no dzīvnieciskām līdz cilvēcīgi reflektīvām un sērīgām, un tad atkal līdz vājprātīgām, piedāvājot gan huligāniskas vokalīzes saksofonā, gan emocionalitātē Aileriskas un pacilātībā Koltreina cienīgas liriskas atkāpes. Intuitīvā saprašanās un uz kopskaņu, bet ne vienmēr detaļām orientētā savdabīgā attieksme, kas pastāv starp abiem mūziķiem, padara šo Makfī ierakstu par labāko no tiem, ko viņš izdevis šogad un patiesībā arī pēdējo gadu laikā, atgādinot par viņa daudzpusējību, kolorīto intonāciju un patvaļīgu draudzību ar brīvu skaņu. Kā papildinājumu šai klausīšanās pieredzei interesntiem iesaku noklausīties arī Džo Makfī duetu ar kontrabasistu no The Thing (Ingerbrigtu Hakeru-Flātenu), ‘’Brooklyn DNA’’.

Peter Brotzmann/Masahiko Satoh/Takeo Moriyama – Yatagarasu (Not Two Records) 

Pēters Brocmans, pagājušā gada Skaņu Meža prominentais viesis, 2012. gadā ir laidis klajā daudz lielisku albumu – gan dažādīgu un dinamisku trio ar angļiem Džonu Edvardsu un Stīvu Noublu, gan power house sintēzi starp Die Like A Dog cienīgu frīdžezu un avant-roku ar savu grupu Hairy Bones, gan pavisam negaidīti dzestru un savādā veidā harmonisku duetu ar vibrafonistu Džeisonu Adaševicu. Par viņa īsto triumfu gan ir nosaucams tieši šis ieraksts, sadarbība ar japāņu džeza un frīdžeza veterāniem, pianistu Masahiko Satoh un bundzinieku Takeo Moriyama. Šāds sastāvs – retos brīžos arī pēc skanējuma – atsauc atmiņā Brocmana agrīnos ierakstus ar Fredu van Hovu un Hanu Beninku, it īpaši, ja pievērst uzmanību tā harmoniskākajiem elementiem. Patiešām: līdzsvarā ar ar Brocmana allaž atpazīstamo toni, kas liriskas noskaņas ‘’sit ārā’’ ar raupju ugunīgumu, un tad būvē atkal no jauna, ir pianista Satoh virtuozā žonglēšana ar izteiksmīgiem citātiem no džeza vēstures (kas, iespējams, nāk no fakta, ka pianists ir izglītots kā akadēmisks komponists) un Moriyama dzīvīgā, neatkāpīgā, taču tikpat plašas teritorijas aptverošā bungošana. Šis tonizējoši enerģiskais koncerts, kas ierakstīts 2011. gada Autumn Jazz Festival un jau tad uzskatīts par vienu no visu trīs mūziķu labākajiem dzīvajiem priekšnesumiem, stāda priekšā Brocmanu, kas organiski iedzīvojies sev neraksturīgā, taču labi saprotamā vidē, un brīžiem pat vairāk atgādina sintēzi starp kādu no Džona Koltreina frīdžeza perioda ierakstiem un septiņdesmito gadu ekstātisku džezu nekā jebkuru citu Brocmana projektu. Tieši šī veiklā saprašanās ar mazliet citas pasaules mūziķiem, nemaz nezaudējot savu balsi, arī piešķir jau ierastajiem Brocmana ‘’gājieniem’’ ceļus uz pavisam negaidītām interpretācijām un spēcīgām, ne-egoistiskām saspēlēm. Šis albums ir stiprs dzēriens, kā jau daudzi varētu gaidīt, taču tā efektu vēl vairāk pastiprina mūzikas plašā perspektīva.

Ivo Perelman/Joe Morris/Gerald Cleaver – Family Ties (Leo Records) 

Ar Ņujorkā dzīvojošo brazīļu avangarda tenorsaksofonistu Ivo Perelmanu pagājušogad kaut kas notika. Izdevniecība Leo Records 2012. gadā laida klajā veselus sešus viņa albumus, tostarp sadarbības ar seno kolēģi, pianistu Metjū Šipu, bundzinieku Vitu Dikiju, ansambli Sirius Quartet un trīs ierakstus ar brīnišķīgu trio, kura sastāvā bungas spēlē Thirsty Ear starpžanru eksperimentos bieži dzirdamais Džeralds Klīvers, bet kontrabasu spēlē multinstrumentālists Džo Moriss, kas, iespējams, vislabāk publikai pazīstams ar savu solo darbu mikrotonālās elektriskās ģitāras improvizācijās. No visiem trim šīs apvienības ierakstiem ‘’Family Ties’’ man šķiet visuzskatāmākais tā izteikti Ņujorkas frīdžezam raksturīgās pozas dēļ un vēl veselas kaudzes citu iemeslu, kuru starpā ir šogad pamatīgi jaušamā Klīvera āfrikānisko ietekmju demonstrēšana, Džo Morisa intensīvais un stoiskais tvēriens uz kontrabasa, kā arī paša Perelmana prasme uzturēt patiešām neapnīkstošu dialogu ar klausītāju. Ivo Perelmanam piemīt oriģināla balss, ko viņš atdzīvina ar savu intrsumentu un savdabīgs, taču baudāms rokraksts – klausīties, kā viņš spēlē, brīžiem ir tikpat mulsinoši kā sarunāties ar sīkstu ciniķi, kuram pie tam vēl ir arī personības dalīšanās problēmas; ir momenti, kad nevar saprast, vai viņš ņirgājas, vai arī patiešām to, ko saka, saka no ‘’tīras sirds’’ un uzskata, ka citādāk to pasniegt nebūtu iespējams, savukārt citos brīžos viņš sāk runāt tik nepārprotami grēksūdzei raksturīgā tonī, ka paliek pat mazliet neērti. Viņa izdomas pilnais un paņēmieniem bagātais sniegums padara šo ierakstu patiešām saistošu un pat izklaidējošu, kas, būsim atklāti, frīdžeza žanrā ir salīdzinošs retums. Ar kabatā paslēptiem trikiem un ‘’B’’ plāniem bagāts un stilīgs ieraksts, kurā ‘’putnu valodā’’ improvizētais vienmēr šķiet emocionāls un pat melodiskais liekas spontāns.

Grouper – Violet Replacement (Yellow Electric) 

Albuma ‘’Violet Replacement’’ aizsākumi, vai vismaz sākotnējās izstrādes stadijas meklējamas 2012. gada Berlīnes CTM festivālā, kur Grouper kopā ar Džefriju Kantu-Ledema sniedza septiņas stundas ilgu ambientas mūzikas peformanci, kurā tumšā zālē, pilnā ar spilveniem, klausītāji tika aicināti gandrīz aizmigt kopā ar mākslinieku veidotajām dūcoši-čukstošajām, nebeidzamajām šūpuļdziesmām. Šajā ierakstā, līdzīgi kā koncertā, kuru viņa šogad sniedza Skaņu Meža ietvaros, projekta Grouper veidotāja Liza Harisa nedzied, nedz arī viņa strādā ar jebkādā veidā ar popmūziku saistāmu skaņdarbu formu. Dziesmu, īsāk sakot, nav, un labi vien ir, jo tieši turēšanās iekšpus folkmūzikas un shoegaze balāžu kanoniem ir tas, kas, manuprāt, atturēja Lizu Harisu no kļūšanas par lielisku ambientas mūzikas komponisti. Tas, kas apvieno abus skaņdarbus šajā gandrīz pusotru stundu garajā ierakstā, veidotā no vides ierakstiem, lenšu cilpām un pavisam retām ēteriskās vokalizēm, ir letarģisms, un tas nav nejaušs epitets. Hipnagogiski stāvokļi, robežas starp teju-teju racionālām domām un pavisam zempaziņas vadītiem sapņiem, kā arī saldi-rūgtais, nepilnīgais mierinājums no reālās pasaules raupjuma, ko sniedz miega aizmiglots prāts, ir tēmas, kas, kā Liza Harisa pati atzinusies kādā intervijā, viņu ir nodarbinājušas vienmēr, vijoties cauri visiem Grouper ierakstiem. Šeit, lai vai kā, vārdi savā trūkumā ir nedaudz attālinājuši šo tematu laicīgo vai subjektīvi personīgo pusi un vairāk likuši pievērsties tieši bezapziņas neartikulētībai un ķermeniskiem – skaņas vai miega – pieredzes aspektiem. Nešķiet nepareizs lēmums šo bez-dziesmu albumu tomēr izdot zem Grouper pseidonīma, jo tematika, noskaņa un intonācija ir tieši šim projektam raksturīga. Es pat teiktu, ka Violet Replacement ir Harisas drosmīgākais, visskrupulozāk uzbūvētais un – ko tur daudz – bez liekām dekorācijām skaistākais mūzikas albums.

Andy Stott – Luxury Problems (Modern Love) 

Ir liels attālums starp Mančesteras Endija Stota debijas albumu ‘’Merciless’’, kas tika izdots 2006. gadā, un ‘’Luxury Problems’’. Klātesošs abos ierakstos, protams, ir viens rokraksts, līdzīgas tendences skaņu un tekstūru izvēlē, taču, ja pirmais ieraksts un visi ap to rotējošie minialbumi ir interesantas intepretācijas un komentāri par visiem mūsu laika deju mūzikas trendiem, tad otrais jau ir apgalvojums, pateikts šķietami oriģinālā valodā vai, ja ne valodā, tad vismaz dialektā. Ir grūti nenovērtēt ieraksta pilnīgo skanējumu, ekscentrisko dramaturģiju un teju enciklopēdisko deju mūzikas kultūrzīmju klāstu. Stota 2011.-2012. gadu ierakstu burvība slēpjas viņa spējā balansēt starp skanējumu un idejām, kas klausītājam varētu šķist novatoriskas un svaigas, un brīžiem, kad šīs pašas idejas tiek sapludinātas ar miglainām un tumšām senas un nesenas pagātnes deju mūzikas atbalsīm. Īsāk sakot, Stots vienlaicīgi gan skatās uz deju mūziku, it jau esot ārpus tās (ar labu gaumi un tehnisku brilianci pārdomājot, veidojot jaunus kontekstus un nozīmes un pat mazliet ielaižoties sirreālā nostaļģijā), gan vēl joprojām tajā kavējoties, un radot mūsdienīgus un introverti-retrospektīvus ritmiskās mūzikas ierakstus. Viņa skaņdarbu tekstūras un perspektīvas var brīžiem šķist neatkārtojamas, taču to burvība ir tieši faktā, ka katra to sekunde ir pārsūcināta ar dziļu sapratni par deju mūziku, kas tikusi radīta līdz šim, pat vairāk – tā ir veidota no tās, un tieši tāpēc Stota mūzika spēj demonstrēt funkcionalitāti (dejojamību, tas ir), tumšumu un post-modernu deju zāļu spiritismu vienlaicīgi.

Morton Feldman – Cryppled Symmetry: At June In Buffalo (Frozen Reeds) 

Vadoties pēc savas subjektīvas pieredzes, es teiktu, ka ir divi veidi, kā parasti izvēršas Mortona Feldmana vēlīnā perioda darbu izpildījumi – ir tie, kas miglaini un patīkami apdullina, un ir tie, kas gluži pretēji rada dzestras skaidrības sajūtu un saasina uztveri. Šis ieraksts prasmīgi un viedi balansē starp abiem. Tik tālu, cik esmu lietas kursā, līdz šim ir bijuši jau divi Feldmana ‘’Crippled Symmetry’’ izpildījumi, kas tikuši izdoti diskos (vienā no tiem, starp citu, dzirdama Skaņu Meža viese Robina Šulkovska), un tie paši no sevis piedāvā brīnišķīgas klausīšanās pieredzes, taču tie vairāk vai mazāk nobāl salīdzinājumā ar šo 2000. gadā ierakstīto, bet 2012. gadā izdoto versiju, kuru izpilda dalībnieki no ‘’Morton Feldman and Solists’’(grupas, ko komponists bija dibinājis vēlinajos septiņdesmitajos). ‘’Cryppled Symmetry’’ ir – kā jau raksturīgi vēlīnajiem Feldmana veikumiem – samērā gara kompozīcija, taču ne tik gara, cik, teiksim, viņa sešstundīgais ‘’Stīgu kvartets II’’ vai ‘’For Philip Guston’’, taču tā, būdama šajā ierakstā meistarīgi intepretēta un apveltīta ar askētisku, taču toņos patīkamu meditativitāti, varētu pavērt acis tiem, kam augstāk minētie darbi līdz šim šķituši pārāk cieti rieksti. Darbs ir aleatorisks; izpildītājiem ir katram sava nošu partija, taču nekādu norādījumu par to, kā skaņdarba 85 minūšu laikā savstarpēji sinhronizēties, kas mūzikai piešķir ļoti cilvēcīgu un skaidri sajūtamu intuitivitāti, līdzīgu tai, ko dažos darbos sasniedzis Bekets. Feldmans, domāju, šādu salīdzinājumu novērtētu, taču man būtu gribējies atrast interesantākus vārdus, lai aprakstītu šo mūziku.

Eli Keszler – Catching Net (PAN) 

Eli Keslers ir improvizētājs no Ņurjorkas. Vai par improvizētāju viņu vismaz sauc, lai gan bundzinieka solo projektos šāds darba režīms ir vai nu reti sastopams, vai neatrodas augstākajā prioritātē. Daži varētu būt pārsteigti, noklausoties Keslera albumu Oxtrin (kas, lai cik savādi nebūtu, izdots ESP Disk) un uzzinot, ka tas ir nevis improvizēts, bet gan skrupulozi sacerēts materiāls. ‘’Oxtrin’’ un tā priekšnācējs ‘’Livingston’’ bija ieraksti, kas – drīzāk padziļināti nekā daudzpusīgi – Keslera solo katalogā sāka attīstīt viņam šobrīd tik raksturīgo skanējumu un iespējas ar to strādāt kompozīcijā. Viņa grabošo dakšiņu atvilktnes kompilācijā ‘’Catching Net’’ gan stādītas pretī idejai par instalāciju ‘’Cold Pin’’, kurā pagarinātas stīgas tiek piestiprinātas pie sienas un motoriski darbinātas. Visi ‘’Catching Net’’ atrodamie skaņdarbi, ieskaitot tituldarbu un izņemot ‘’Collecting Basin’’, ir versijas muzikālam darbam ar ‘’Cold Pin’’. To starpā ir gan relatīvi brīvāka improvizācija uz rezonēto un motorizēto stīgu fona, gan daudz strukturizētāka un brīžiem precīzi komponēta kameransambļu mūzika, kas veidota šīs pašas instalācijas skaņu videi. Tādā veidā ‘’Catching Net’’ kā mūzikas apkopojums ir ļoti interesants, jo patiesībā stāda priekšā vienas un tās pašas idejas visdažādākās realizācijas, un ir pārsteidzošs ar to, cik savstarpēji krasi pretējas klausīšanās pieredzes dažas no tām piedāvā. Keslers redz mūzikas albumu nevis kā statisku artefaktu, bet gan kā aptuvenu dokumentu kaut kam (idejai), kas ir konstanti mainīgs un varbūt pat amorfs savā būtībā. Tā ir patīkami saprātīga pozīcija, kas devusi uzskatāmus rezultātus. Ar ‘’Cold Pin’’ viņš ir nevis kā Džordžs Anteils dzīvo apvienojis ar mehānisko un industriālo, lai paskatītos, kas galu galā gūs virsroku, bet gan dzīvo pretstatījis mehanizētai paša sevis versijai, lai parādītu mums, cik savdabīgi tie jau labu laiku kā sadzīvo viens ar otru.

Wadada Leo Smith – Ten Freedom Summers (Cuneinform Records) 

Trompetists Vadada Leo Smits ir viens no spilgtākajām improvizētās mūzikas un frīdžeza personībām, kam par apliecinājumu var kalpot, piemēram, 2012. gadā izdotais duets ar bundzinieku Luisu Moholo, taču ir iespējams, ka visai maz zina, ka Smits ir arī augstu vērtēts laikmetīgās mūzikas komponists ar oriģinālām tehnikām un drosmīgi koncentrētiem mērķiem. Ar šo viņa šķautni varat iepazīties, noklausoties aptuveni piecas stundas garo kompozīciju ‘’Ten Freedom Summers’’, kurā Smits ar skaņas palīdzību vēlreiz pārstāsta Afroamerikāņu cilvēktiesību kustības vēsturi, sākot ar tās agrākajiem aizmetņiem. Un, nē, tas ne tuvu nav tik garlaicīgi, cik tas varētu izklausīties, spriežot pēc koncepta. Ierakstā dzirdamais ansamblis sastāv no Smita kvarteta ar Sūziju Ibaru, Džonu Lindbergu un Entoniju Deivisu (šie lielākoties atbild par strukturētās improvizācijas brīžiem skaņdarbā), kā arī Southwest Chamber Music Ensemble (stīgu sekcija, perkusija, klarnete un flauta). Mūzika, it īpaši, kad tajā parādās stīgu partijas, ir vistiešākajā un nepretenciozākajā veidā skaista tikpat ļoti, cik tā brīžiem ir kāpināti nemierīga un biedējoša. Cauri četriem albuma diskiem ir neapnīkstoši interesanti sekot Smita metodēm ar mūziku stāstīt stāstu ar visai konkrētu – pat vēsturisku – sižetu. Šī ir sena zinātne, taču tajā, gan mūzikas, gan klausītāju pusē, vēl joprojām ir tik daudz kā pētāma. Kādā savā lugā ‘’vardarbīgi drūmais kovbojs’’ Kormaks Makkārtijs rakstīja, ka ‘’izglītība vēsturi padara personīgu’’. Mūzika to var vēl jo vairāk un, pat, ja šī vēsture nav mūsējā, no Smita, jāatzīst, sanāk neslikts skolotājs.

Swans – The Seer (Young God Records) 

Es kaut kur izlasīju repliku, ka šis albums nav tiem ,kas varētu izskatīt izvēli – klausīties mūziku vai darīt kaut ko citu. Ja atsaukties uz ieraksta nosaukumu, tad Maikla Džirā būtiskākā prasme šajā veikumā ir bijusi spēja saredzēt nozīmīgākos pieturas punktus savā līdzšinējā mūzikas albumu katalogā un apvienot tos savdabīgā almanahā, kurā popmūzika un stingri izplānota, kāpinājumos un atkāpēs kompleksa Glena Brankas tipa laikmetīga rokmūzika pārsteidzoši organiski dzīvo viena otrai līdzi. ‘’The Seer’’ ir jauna materiāla žūksnis, taču tajā pašā laikā arī Swans režīmu un intonāciju enciklopēdija. Tās tematiskā daudzpusība un sižetu daudzums drīzāk atgādina pasaku krājumu, nevis vienotu stāstu, taču tas arī uz labu – lielākā daļa ieraksta divdesmit vai padsmit minūšu garo veikumu paši par sevi ir gana autonomi un daudzpusīgi, ka tajos katrā varētu pazust kā atsevišķā albumā. Pasakas kā jau Maiklam Džirā patīk – par graciozu iziešanu ārpus visa vai arī, ja palikšanu visā, tad caur netīrību uz Nīčeānisku triumfu. ‘’The Seer’’ satur daudz mūzikas.

Thomas Koner – Novaya Zemlya (Touch) 

Eksistenciālisms un psihoģeogrāfija ir vārdi, kas bieži tiek lietoti attiecībā uz Tomasa Konera mūziku. Ja viņa darbu formāts un izejmateriāli ļauj viegli saprast, kāpēc tiek bieži tiek lietots otrais vārds, tad par pirmo man savulaik bijušas zināmas neskaidrības, taču ‘’Novaya Zemlya’’ man atrisināja šo problēmu. Salti zemos un apslāpēti dobjos toņos ieturētais albums satur vides ierakstus no arhipelāga Arktiskajā Okeānā. Tie, kas ierakstā meklēs laicīgu aktualitāti un vides tematiku, to atradīs, saistīdami ar faktiem par visām Aukstā Kara laikā veikto kodoleksperimentu sekām šajā arhipelāgā, kuras līdz ar globālo sasilšanu arvien vairāk sāk draudēt sasniegt arī citas pasaules daļas. Ar sub-melodisku melanholiju izlīdzinātais remdenais nemiers šajā mūzikā pastiprina emocionālu reakciju uz šādiem faktiem. Taču šo Konera darbu varētu saukt arī par izteiksmīgi eksistenciālu, pateicoties tiem veidiem, kuros viņš līdzīgi kā Džozefs Konrads klasiskajā romānā ‘’Tumsas sirds’’ uzdod mūžīgus jautājumus par cilvēku, ļaunumu un dabu. Konrada romānā klātesošas bija šaubas par to, vai tajā aprakstītās teritorijas daba ieguva neaprakstāmu metafizisku draudīgumu tajā notikušo necilvēcību , vai arī tā tāda bijusi allaž. Tieši tāpat arī ‘’Novaya Zemlya’’ raisa līdzīgas pārdomas – Vai ierakstā izmantotās vides skaņas iemantoja tumšu konotāciju, kad nokļuva Konera rokās vai arī tā piemita tām arī līdz šim, tikai to bijis grūtāk atpazīt? Kā arī: Vai arhipelāga teritorija caur savām ainavām sāka runāt tik draudīgos toņos pēc tam kā to apšaubāmi attaisnojamos veidos skāra cilvēka pirksts vai arī dabai kā tādai šāda intonācija piemitusi vienmēr?

John Coxon, Evan Parker, Eddie Prevost – Cinema (Fataka) 

Edijs Prevo, iespējams, vislabāk pazīstams kā perkusionists no AMM, ir improvizētājs, kas ļoti, ļoti nopietni uztver skaņu. Viņš strādā ar to tikpat uzmanīgi, cik tekstilnieki strādā ar audumu. Viņa darbā gan ir vairāk spontanitātes un tūlītēju efektu, taču ne mazāk skaidru vīziju par darba virzību un mērķiem. Šajā ierakstā viņu var dzirdēt kopā ar Eiropas brīvās improvizācijas scēnas leģendu Evanu Pārkeru un Džonu Koksonu no Spring Heel Jack, kurš savā mūziķa karjerā veicis pārsteidzošu metamorfozi no hausmūzikas producenta par improvizētāju ar atpazīstamu intonāciju un smalku spēju demokrātiski ieklausīties kolēģos, ar kuriem viņš saspēlējas, un ar savu skaņu ieguldījumu radīt atbilstošas vides, kurās citu instrumentu balsis kļūst izteiksmīgāk sadzirdamas. Tieši to Koksons dara arī šajā ierakstā: lai arī brīžiem viņš šķietami ‘’vada’’ improvizāciju, viņa citkārt tik reti sastopamie grupas ansambļa līdera žesti nereti tomēr pārtop spilgtos fona skatos, kas saplūst glītās paralēlēs ar Pārkera skaldīti dejojošajām čūskām un Prevo skaņu palagiem. Ja, ticot ieraksta nosaukumam, šī Cafe Oto ierakstītā improvizācija ir saistāmā ar kino, tad šis kino noteikti ir par augsta līmeņa muzikālu komunikāciju.

Aaron Dilloway – Modern Jester (Hanson Records) 

Kā teiktu brīnišķīgs krievu dzejnieks Sergejs Gandļevskis, ‘’Есть в этом мусорном пейзаже какой-то тягостный секрет.’’ Ja arī ir kāds 2012. gada ieraksts, kuru gribētos saukt par – saprotiet, kā gribiet – īsteni transcendentālu, tad tas ir nevis Swans dubultnieks vai viens no Fushitsusha veikumiem, bet gan šis rūpīgi izstrādātais noiza albums, kura no lenšu cilpām veidotie hipnozes seansi patiešām pasaka ko jaunu par žanru, kurā Ārons Dilovejs strādā, un liek domāt, ka tajā ir vēl gaužām daudz neizpētītu teritoriju. ‘’Transcendentāls’’ gan nenozīmē ko obligāti līdzsvarotu un, ja šīs ir meditācijas, tad brīžiem ar stipru vājprāta un panikas sastāvdaļu. Diloveja darbs ar medijiem, ko viņš izmanto savu skaņdarbu radīšanā, ir brutāls un skrupulozs vienlaicīgi, un līdzīgs ir arī kontrasts starp visiem šķietami necilajiem skaņu avotiem, to netīrību un pārdomātības un skaidra nodoma sajūtu, kas piemīt no tiem savītajām kompozīcijām. Šis darbu cikls, kura radīšana Dilovejam prasīja trīs gadus, pārsteidz ar savu spēju nemitīgi pašatjaunoties un radīt pacilāta tramīguma noskaņu, kas pie uzmanīgas klausīšanās var robežoties ar pilnīgu mieru un estētisku baudu. Neviens cits 2012. gada ieraksts uz mani neatstāja tik narkotisku iespaidu un, iespējams, izņemot dažus Neita Janga albumus, nevienu citu noiza ierakstu man nav gribējies tik neskaitāmas reizes noklausīties vēlreiz. Raisa veselīgas pārdomas par to, kas nosaka skaņdarba žanru – līdzekļi vai nolūks.

Drainolith – Fighting! (Spectrum Spools) 

Līdzekļi, ar kuriem Alekss Moskoss rada savas mūzikas skanējumu nav sarežģīti, taču tā ir bagāta noskaņās un intonācijās. Uz nomāktu, bet slimīgi cerīgu skaņu fona viņš uzrunā ar saviem čukstiem un bubināšanu, dažbrīd atstājot iespaidu, ka pie mikrofona nokļuvis, tik tikko pamodies un vēl gluži nesaprot, ko gvelž. Viņa balss un apziņas plūsmas teksti arī neatstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram gribētos uzticēties vai kurš dzīvē varētu būt patīkams kungs, taču sekot viņa tumsonīgajām gaitām tāpat ir ne mazāk kā interesanti. Izklausās, it kā albums būtu ierakstīts kaut kādā guļamistabā ar cauru diennakti aizvilktiem bieziem aizkariem un smagu gaisu vai arī ‘’Fear and Loathing In Las Vegas’’ cienīgā viesnīcas numurā. Līdzīgi kā Fushitsusha otrais 2012. gada albums, ‘’Fighting’’ patīkami atsauc atmiņā tās patvaļīgās dīvainības, kas savulaik raksturoja Ņujorkas no wave virziena mūziku.

Fushitsusha – Mabushii Itazura Na Inori (Aquarius Records) 

Viens no tiem naksnīgajiem, neveselīgi sapņainajiem un untumainajiem ierakstiem, kas atgādina par to, cik rokmūzika galu galā vienmēr bijusi saistīta ar seksuālām un primitīvām cilvēka dziņām. Pieeja pie šiem impulsiem caur samērā bezbailīgi iracionālu mūzikas formu ļauj Keiji Haino un viņa kolēģiem veikt visai uzskatāmu izteikumu par elektriskas rokmūzikas dabu. Dažbrīd, klausoties šo albumu, pārņem savdabīga atskārsme, ka mūzikas sapņainais efekts rodas nevis no tā, ka šāds it kā būtu mūziķu nolūks, bet gan no tā, ka viņi patiešām spēlē gluži kā tādā bezapziņas stāvoklī. Jāpiezīmē, ka šis ir arī viens no savā ziņā ‘’klusākajiem’’ ierakstiem, ko jebkurā kolektīvā radījis Haino kungs.

Piebilde par vietējo mūziku: šogad interesantus ierakstus izdevis gan Andris Indāns ar savu Gas Of Latvia (‘’Compressor’’), gan Stropu Jurka ar savu projektu Runga (‘’Cilvēks pie konveijera’’), gan Edgars Rubenis ar grupu Mona De Bo, arī Mārtiņš Roķis savā leiblā Duh-Noh (tostarp ‘’Pathos’’ un ‘’split’’ kaseti ar Rubenu Patinjo). Atzinību gribētos izteikt arī Andreja Zālīša jaunizveidotajam leiblam ‘’Shecock Barracuda Recordings’’ un vienam no tā pirmajiem trim ierakstiem, Māra Butlera ‘’Ring-100’’. No šī leibla 2013. gadā gaidu arī Auniņa ‘’Piketu un pilsoni’’!

R. T. Endriksons