Man aizvadītais gads bija salīdzinoši ne tas aktīvākais jaunās un aktuālās mūzikas izzināšanā. Šeit minēšu dažādus ierakstus un pāris koncertus ar kuriem saskāros un kas bija spējīgi atstāt iespaidu.

Ingar Zach – M.O.S. (Sofa) 

Norvēģu eksperimentālā perkusionista, dažādu improvizācijas kolektīvu dalībnieka un ierakstu izdevniecības SOFA izveidotāja pirmais solo ieraksts. Zahs izstrādājis ļoti interesantu, gandrīz vai tonālu, perkusiju spēles manieri, izmantoto instrumentu klāstā iekļaujot pašdarinātas bungas, gongus, lociņus, propellerus un indiešu drone instrumentu – Shruti Box.
Mierīgs (bet ne miegains) un krāsains ieraksts no pieredzējuša spēlētāja.

 

Fire! – You Liked Me Five Minutes Ago (Rune Grammofon) 

Mats Gustafsson-a kolektīvs jaunu iespēju izzināšanai mūsdienu improvizācijas mūzikā. Improv un free novirziena aizsācēji pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados jauca un gāza visus iedomājamos ierastās mūzikas valodas paņēmienus, kā rezultātā ‘taisns’ un grūvīgs ritms un puslīdz saskanīgu harmoniju spēlēšana tika izmesta bez maz vai mēslainē, taču ar FIRE! Gustafsons, kurš ļoti pārliecinoši apgruvis improv-a nu jau par tradīciju uzskatāmo haotisko valodu, mēģina iet aizliegtajā teritorijā. Viens no galvenajiem FIRE! izteiksmes līdzekļiem ir superhipnotiski, džeziski un šūpojoši grūvi, kurus ražo lieliski efektīva ritma sekcija, bet visam pāri, apkārt, apakšā un cauri gāž pats maestro ar savām abstraktajām un zvērīgajām raga (no angļu horn ar ko apzīmē saksofonu) balsīm. Man šķiet, ka rezultāts ir ļoti labs. Ieraksts sniedz atsvaidzinošu un interesantu skatījumu uz dzīvo/momentāno mūziku, lielā mērā pateicoties tieši šiem ritmiem.
Rādās, ka FIRE! ir tik spilgti un pamanāmi, ka ap viņiem varētu izvērsties diezgan asu kauju lauks. Šajā laukā tad varētu plūkties tie, kas FIRE! mūzikā ir sadzirdējuši jaunu ēru šim visnotaļ interesantajam, bet brīžiem galēji nepieejamam mūzikas novirzienam, un tie, kas šīs grupas gājienus nesaudzīgi norakstīs kā skumju koķetēriju ar popu un žanra tēvu ideju nodevību.

ELEH – Location Momentum (Touch) 

Nezināmais mūziķis, elektronikas galējās abstrakcijas un minimālisma karognesējs. Analogo sintezatoru tīro, mierīgo toņu un epizodisku trokšņu laikā izvērstas kompozīcijas. Domājot par šo ierakstu, nav iespējams lietot ambientās mūzikas sakarā tik ierasto vārdu ‘ainavas’, jo lai arī šis ir ambients ieraksts, tomēr tajā nav ne miņas no plūstošajiem un gaistošajiem skaņu vāliem. Šis ieraksts ir minimāls. Nemainīgs. ‘Šeit un tagad’ iemiesojums. Skaņas vai nu nepārtraukti turpinās, vai uztverami atkārtojas. Skaņas nebaidās un nekautrējas savas esamības, līdz ar to ierakstā var uzdurties ļoti nesteidzīgām divdesmitminūtīgām trīstoņu epizodēm.

Lama Tashi – Tibetan master chants (Spirit music) 

Šis vīrs ir strādājis (ja tā budismā sauc pienākumu pildīšanu) par galveno Dalai Lamas rituālo dziedātāju. Ierakstā iekļautas dziļās balss tehnikā izpildītas tibetiešu mantras. Vīrs sēž un vīrs dzied.

 
 
 
 

Oren Ambarchi – Sagittarian Domain (Editions Mego) 

Ir interesanti vērot, kā Ambarči, nākdams ārā no savas agrāko gadu galēji abstraktās estētikas, ieved savu ģitāru ar vien dzīvākas spēlēšanas un skanējuma laukā – pretēji viņa pirmajos ierakstos dzirdamajiem, no tradicionālas ģitāras galēji atsvešinātajam toņiem – un kā viņš savieno šīs slāņainās un tagad jau arī neslēpti pulsējošās ģitāru līnijas ar savu tīri pieklājīgo bunguspēli. Šis konkrētais ieraksts ir gandrīz kā piemineklis visam tam, ko labu aiz sevis ir atstājuši krautroka pionieri – vienmērīgs, nerimstošs bungu pulss, rifīgi basģitāras zīmējumi un planējošu, pa gaisu staigājošu ģitārtoņu klājieni.
Ja pareizi atceros, tad šis ieraksts ir radīts vienas dienas laikā. Un tā tas arī skan – svaigs, fokusēts, pārliecināta mākslinieka, pārbaudītu un efektīvu ideju kopojums. Tieši šo pārbaudīto elementu izmantojumā arī parādās Ambarčī spēks – klausoties, ir pilnīgi skaidrs, no kā viņš smeļ un ko viņš vāra. Un šajā situācijā izšķirošais paliek tas, cik foršs un atjautīgs būs viņa jaunradītais vēstures kopojums.
Manās ausīs šis krautroka piemineklis ir ļoti dzīvs.

KTL – V (Editions Mego)

Šim ierakstam uzdūros pavisam nesen, pie paša gada beigām. Liekas ļoti pārliecinošs iepriekšējo kolektīva darbības turpinājums. Uz mani viss galēji nostrādāja caur īslandiešu Johana Johansona orķestrēto un Prāgas Filharmonijas orķestra atskaņoto veltījumu Filam Niblokam. Viens no visu laiku spilgtākajiem blīvās mūzikas skaņdarbiem.

 
 

USSSY 

redzēju šos džekus gan Rīgā pārbāztā bārā Route 66, gan uz lielās skatuves Sanktpēterburgas festivālā SKIF. Ļoti interesants un svaigi skanošs ansamblis, kas savas Krievijas hārdkora un panku scēnā laistās saknes izkrāso ar tuvo austrumu tautas mūzikas ornamentālismu. Patiesībā, ar katru nākamo ierakstu šī hārdkora un austrumnieku ietekmes attiecība griežas uz riņķi – viņu tik tikko publicētais jaunākais ieraksts saucas Afgan Music House Party un tas jau vairs tikai brīžiem skan hārdkoriski smagi. Dominējošā nots ir autentiski un smalki afgāniska.

Ievērojamākie 2012. gada koncerti:

Peter Brotzman & Mats Gustafsson uzstāšanās Skaņu Meža festivālā.

Ļoti tīra, asa un ikdienā pilnībā nelietojama mūzika. Kaut kam tādam ir vērts nodoties tikai dzīvajā izpildījumā, kur pilnībā ir uztverama spēlētās skaņas nozīme un iedarbība. Es patiesībā šo viņu radīto ‘lietu’ neuztveru kā mūziku – kaut kas man iekšā neļauj to vairs tā saukt. Varbūt tādēļ, ka vārdam mūzika jau vairs praktiski nepiemīt pirmatnējas, gandrīz vai graujošas mākslas raksturs. Man viņu radītais asociējas ar superasu tīru mākslu, kas pilnīgi bez iesildīšanās, tieši un uzreiz tevi nostāda kaut kāda absolūta fakta priekšā. Un tur ir tāda kā uz āķa uzduršanās, tirināšanās un neaizbēgšanas sajūta.

Frank Bretschneider uzstāšanās Sound Exchange festivālā Kemnicā, Vācijā
Hipnotiski un aiznesoši. Meistars.

 

E. Rubenis