2012. gada atskats #9: Heinrihs Puciriuss

Kā jau pienākas, gadu sākšu ar grēksūdzi, ka pērn dažādu iemeslu dēļ nemaz tik cītīgi nesekoju līdzi muzikālajiem jaunumiem, bet, protams, galīgi bez tās iztikt nevarēju. Šķita, nebija daudz tādu ierakstu, kurus varēja saukt par pārsteidzošiem, kas skanēja absolūti svaigi, kas uzrunāja un saviļņoja no pirmās klausīšanās reizes. Tomēr gada beigās atskatoties uz klausīto un iepazīstoties arī ar dažādu mūzikas apskatnieku un kompetentu paziņu topiem, jāsecina, ka muzikāli šis gads (kā jau parasti) bija labs un ievērības cienīgu ierakstu netrūka visdažādākajos žanros. Zemāk par dažiem no tiem.

Eksperimenti ar elektroniskās deju mūzikas formu

Aizvadītajā gadā viena no man personiski interesantākajām tendencēm bija elektroniskās deju mūzikas (ar to pārsvarā saprotot tehno un house mūzikas) standartu (lai neteiktu klišeju) izmantošana eksperimentālākā kontekstā, bagātinot tos ar pienesumiem no citiem žanriem – galvenokārt, drone, trokšņu un industriālās mūzikas, arī no r’n’b un hiphopa. Šķiet, ka reiz salīdzinoši novatoriskā elektroniskā deju mūzika pati kļuvusi par atsauču avotu jauniem metažanriem, kas vairs neaprobežojas ar deju mūzikas funkcionalitāti un nav domāta primāri klubu un dīdžeju vajadzībām, bet drīzāk baudāma, klausoties mierīgākos apstākļos. Zīmīgi, ka šāda veida mūzikas autori nevairās iepīt ambientīgas atkāpes un pat atsevišķus, pilnvērtīgus skaņdarbus, kas pilnībā iztiek bez bītiem. Šādā aspektā gribētu pieminēt sekojošus ierakstus, tikai piebildīšu, ka atsevišķus gabalus no šie ierakstiem varat dzirdēt arī manā retrospektīvajā miksā: http://soundcloud.com/heincha/heincha-tech-no-limit-mix

Madteo – Noi No (Sähkö Recordings) Madteo – Noi No

Itāļu izcelsmes ņujorkietim Matteo Ruzzon ir savdabīgs muzikāls rokraksts. Lai gan viņa ierakstus ir izdevušas tādas house mūzikas izdevniecības kā Meakusma, Workshop, Hinge Finger, Morphine, viņa skanējums neatbilst tradicionālajam priekšstatam par elektronisko deju mūziku. Viņa darbos manāmas ietekmes no amerikāņu underground house mūzikas, hiphopa, r’n’b, džeza, taču tās sakausētas abstraktā skaņplūsmā, kas nepakļaujas konvencionālām definīcijām. Ja tomēr vajadzētu salīdzināt, pirmais, kas nāk prātā, ir atsevišķi Jan Jelinek darbi. Ne velti par Madteo jaunākā albuma izdošanu parūpējusies somu izdevniecība Sähkö – somu elektroniskā minimālisma citadele, kuras skanējumu nereti asociē ar Mikas Vainio un Pan(a)sonic darbiem. Kā izteicies autors, gatavojot materiālu šim albumam, galvenais izaicinājums bijis savienot viņa digitālo, uz sempliem balstīto producēšanas stilu ar Sähkö analogā skanējuma estētiku. Tas, manuprāt, viņam labi izdevies, un šajā albumā atsevišķi fragmenti un to kolāžas veido vienotu noskaņas bildi – tādu neuzkrītoši hipnotizējošu, kas klausītāju pārņem savā varā pamazām, bez piespiešanas.

video 1;  video 2;

Austin Cesear – Cruise Forever (Public Information) 

Austin Cesear – Cruise Forever

Savā ziņā līdzīgs augstāk minētajam Madteo albumam, tikai enerģiskāks un piesātinātāks ar tehno bītiem, izdevies mazpazīstamajam ASV Rietumkrasta producentam Austin Cesear. Un tomēr, neskatoties uz pamanāmo dubtechno un brīžam pat britu dziļo basu estētiku, kopējais noskaņojums ir apcerīgs. Atsevišķu skaņdarbu efekts ir narkotisks, ar to saprotot tādu ārējās pasaules uztveres distorciju, ko var panākt, piemēram, ar trankvilizatoriem (The Groove, In The Depths of The Ocean is Our Capitol). Kopumā, neskatoties uz bītu klātbūtni vairākos gabalos, uzmanību vairāk saista niansētās tekstūras un biezie, disorientējošie skaņu vāli. Vedina nevis ceļot, bet drīzāk pamaldīties trijās piemājas priedēs.

video 1; video 2;

NHK’Koyxeи – Dance Classics Vol.1 & Vol.2 (PAN)

NHK'Koyxeи ‎– Dance Classics VolII

Zem šīs savdabīgās, šķietami krieviskās abreviatūras slēpjas japāņu skaņu mākslinieks Kouhei Matsunaga. Šajos abos albumos viņš piedāvā minimālistiskas skices, kas balstās uz teicami konstruētiem tehno, elektro un hiphopa bītiem, brīžiem avangardiskām arpēdžijām un iespaidīgiem stereo efektiem. Ļoti tīri, nekā lieka, elektronisks avangards ar spēcīgu grūvu, gribi kusties līdzi, gribi klausies un priecājies tāpat.

video 1; video 2;

Ricardo Villalobos – Dependent and Happy (Perlon) 

Ricardo Villalobos ‎– Dependent And Happy - 1

Pēdējā laikā Rikardo bija aizrāvies ar modulāro sintezatoru eksperimentiem un ar neko īpaši nepārsteidza. Tomēr ar savu pēdējo albumu viņš, ja ne gluži pārsteidz, tad vismaz iepriecina un atgādina, ka reducēta, eksperimentāla un abstrakta tehno lauciņā ir joprojām viens no labākajiem. Pulsējoši basi, ausij patīkami, pieklusināti tembri, rotaļīgi perkusiju raksti un vispārēja sempldēlija. Meistara cienīgs darbs.

 video;

Shackleton – Music for the Quiet Hour / The Drawbar Organ EPs (Woe to the Septic Heart) 

Shackleton - Music for the Quiet Hour

Šim vajadzētu būt viskonceptuālākajam un abstraktākajam Šekltona (Shackleton) darbam, īpaši pirmajai daļai — Music For The Quiet Hour. Vēl viens jaunums, kas dominē otrajā daļā, ir ērģeles. Tomēr visumā Šekltons turpina sevis iemīto taku — apokaliptiskas, apcerīgas noskaņas, dīvainu semplu kolāžas, vietumis ieskanas pa kādai magrebu un afrikāņu mūzikas notij, smalkas perkusiju vītnes, skanējumu atsvaidzinošs telpiskums un to visu izceļošas, atvainojos, aiz olām paņemošas zemfrekvenču basa līnijas. Viņa skaņu mežs izskatās tumšs un draudīgs tikai no malas — jo dziļāk tajā iekšā, jo aizraujošāks izvēršas ceļojums, un draudīgās ēnas izrādās patīkami ceļabiedri, kas ik pa brīdim piespēlē pa jaunam pārsteigumam, bet smagnējums izrādās viegls un plūstošs.

video;

Tradicionālāki ritmi lieliskā izpildījumā

Pērn, protams, netrūka arī mazāk eksperimentālu, bet tādēļ ne sliktāku un tikpat klausāmu deju mūzikas ierakstu. Lūk, tikai daži no tiem.

Voices from the Lake – Voices from the Lake (Prologue) Voices From The Lake

Itāļu tehno maestro Donato Dozzy kopdarbā ar Neel radītais projekts Voices from the Lake ir viens no tiem albumiem, kurus var uztvert kā vienotus miksus – atsevišķas tēmas pakāpeniski attīstas, transformējas, nomaina viena otru, veidojot vienu nedalāmu veselumu. Muzikāli nekas pārsteidzošs, taču ļoti patīkams ieraksts, truklāt šāda veida darbos pārtsteigumiem arī nav īsti vietas. Tas ir ideāls ceļabiedrs un laika kavētājs, kas palīdz aizmirst laika plūsmu un telpiskās dimensijas – zogot minūtes un attālumus šķietami padarot īsākus. Visbeidzot, lai jūs nemulsina vārds “tehno” – ierakstā klātesošie bīti ir vien ritmisks pavadījums un strukturāls ietvars atmosfēriskiem ambienta vāliem un tekstūrām, kas, acīmredzot, arī ir minētās balsis no ezera. Patīkamu gremdēšanos!

video;

Barker & Baumecker – Transsektoral (Ostgut Ton) 

Barker & Baumecker – Transsektoral (Ostgut Ton)

Sam Barker un Andreas Baumecker ir izdevies lielisks tehno albums, kas, starp citu, pagājušajā gadā bija vienīgā Berlīnes ierakstu kompānijas Ostgut Ton ilgspēlējošā plate. Abi autori zināmi kā analogās skaņas adepti, kuru rīcībā ir bagātīgs sintezatoru, bungmašīnu un efektu procesoru klāsts, kas jūtams arī šajā albumā. Galarezulāts gan ir rūpīgi noslīpēts, un tam nepiemīt ar hardware instrumentiem radītiem darbiem nereti piemītošais nosacīti primitīvais un raupjais skanējums, turklāt jāatzīmē, ka skaņdarbi vairumā gadījumu sākotnēji radušies kā abu mūziķu savstarpējā improvizācija studijā. Stilistiski ieraksts neseko vienai konkrētai vadlīnijai – tas variē no salīdzinoši abstraktām tēmām līdz pat ritmiski akcentētiem tehno skaņdarbiem, kas vairāk būtu piemērotas masīvām klubu skaņas sistēmām, ik pa brīdim no taisno ritmu takas iemaldas t.s. basu mūzikas teritorijā (īpaši skaņdarbā No Body), un tomēr visvairāk albumā manāma Basic Channel iesāktā dubtehno tradīcija – patiesā berlīniešu garā.

vide 1; video 2;

Christian Löffler – A Forest (Ki Records) 

Christian Löffler – A Forest (Ki Records)

Mūsdienās netrūkst izteikti melodisku un emocionālu ierakstu, kas, lai gan balstās uz deju mūzikas producēšanas paņēmieniem, tikpat lielā mērā ir klausāma mūzika. Šādā aspektā Christian Löffler albums 2012. gadā bija viens no kvalitatīvākajiem, aizkustinošākajiem un interesantākajiem. Klausoties šo ierakstu, domas par tumšajiem vācu mežiem gan vismazāk nāk prātā.

video;

 

Massimiliano Pagliara – Focus For Infinity (Live at Robert Johnson) 

Massimiliano Pagliara – Focus For Infinity (Live at Robert Johnson)

Tehniski šis ir 2011. gada ieraksts, kuru tā pa īstam gan tikai atklāju pagājušajā gadā. Massimiliano rada lēnīgu, melodisku, italo disco radniecīgu house mūziku – kas pats par sevi nebūtu nekas pārāk oriģināls –, taču šajā gadījumā ieraksts izdevies lielisks un droši var pieskaitīt šāda žanra labākajiem un tīrākajiem paraugiem. Izrādās, ka dažkārt perfektam muzikālajam pavadījumam nevajag neko vairāk par Roland TR-808 bungmašīnu, minorīgu sintezatora melodiju, pāris gaisīgu “padu” un šur tur drusku ar vokoderu dehumanizēta vokāla.

video;

21. gadsimta eklektiskais elektropops

Droši vien nebūšu oriģināls, minot šos popmūzikai pieskaitāmos, jau daudz kur apbružātos ierakstus, taču nebūtu godīgi to nedarīt – tie priecēja mani ne vienu vien reizi un, galvenais, nav vēl apnikuši.

Grimes – Visions (4AD) Grimes – Visions

Kanādietes Claire Boucher soloprojekta pēdējais veikums paguvis jau izpelnīties vispārēju atzinību, kam es tikai varu piekrist. Klēras galvenie trumpji ir patīkamā balss, ar kuru viņa nebaidās eksperimentēt un izmantot to kā vēl vienu instrumentu, klājot to uz sava skaņas audekla bagātīgās kārtās un dažādos toņos, kā arī viņas hameleoniskais mākslinieciskais tēls, prasmīgie bīti un lipīgās melodijas. Interesanti, ka albumā starp dziesmām ar izteiktu pophitu potenciālu ir arī dīvaināki gabali, kas tomēr neizklausās pēc papildu balasta, un viss ieraksts kopumā skan kā organisks veselums. Turklāt, kas nav mazsvarīgi šāda veida, nereti bezpersoniskai elektropopa mūzikai, Klēra izklausās patiesa un neviltota. Interesanti, ko mēs no viņas dzirdēsim turpmāk un kurā virzienā viņa turpinās doties.

 video;

Purity Ring – Shrines (4AD) 

Purity Ring – Shrines (4AD)

Purity Ring (Megan James un Corin Roddick) ir vēl viens interesants Kanādas plaukstošās DIY elektropop scēnas projekts (tāpat kā augstāk minētā Grimes, arī D’Eon, Austra u.c.). Viņi neskopojas izmantot no dubstep aizgūtus jaudīgus basus un pazeminētas balss frāzes kā fona elementu, flirtē ar witch-house estētiku un izceļas ar savdabīgiem, dīvainiem dziesmu tekstiem. Iesaku noskatīties arī pieejamos videoklipus, kas ir ne mazāk frīkaini un tādēļ aizraujoši.

video;

Chromatics – Kill for Love (Italians Do It Better) 

Chromatics – Kill for Love (Italians Do It Better)

Disko un melanholija parasti neiederas vienkopus, taču ne Chromatics un viņu izdevniecības Italians Do It Better gadījumā. Viņu jaunākajā platē lēnīgi disko grūvi, minorīgi akordi, saldsērīgas, balāžu cienīgas melodijas un gaisīgs, izjusts vokāls lieliski papildina viens otru. Brīžam ieskanas arī kaut kas no 80. gadu jaunā viļņa un indie roka estētikas. Gaumīgi.

video;

 

 

Tās balsis, kas runā ar tevi…

Julia Holter – Ekstasis (Domino) Julia Holter – Ekstasis (Domino)

Džūlijai izdevies elegants un inteliģents albums. Interesanti nostrādāti dziesmu pavadījumi, kuros dzīvie instrumenti saderīgi sadzīvo ar elektroniskām skaņu ainavām un kas neizklausās samāksloti – tādā nozīmē, ka tā nav māksla mākslas dēļ. Viņas intonācijās joprojām jūtama cienīga rezignācija, tomēr šim albumam atšķirībā no viņas iepriekšējās plates piemīt arī zināma popmūzikas pievilcība. Un tā, manuprāt, jau vien ir māksla popmūzikai raksturīgu muzikālo valodu pasniegt ar netipisiem risinājumiem.

video;

Posthops un bītu māksla

Instrumentālā hiphopa, gličhopa, post-dubstep lauciņš joprojām bija viens no ražīgākajiem un interesantākajiem. Šajā jomā labu ierakstu nudien netrūka, bet es aprobežošos tikai ar pāris autoriem, kas bija mani lielākie jaunatklājumi. Starp citu, priecēja arī Dirty Deal aktivitātes šajā virzienā, un, šķiet, var teikt, ka pēc ilgāka laika Latvija atkal tikusi pie pilnasinīgas mūzikas žanra scēnas.

Shigeto – Lineage (Ghostly International) Shigeto – Lineage (Ghostly International)

Šajā minialbumā Zach Saginaw meistarīgi nojaucis robežas starp dzīvo mūziku un programmētiem bītiem un sempliem. Smalkajās ritma tekstūrās ieaustās džeza harmonijas rada neuzbāzīgu, sapņainu skaņu pasauli. Lineage ir viens no labākajiem mūsdienīgas noskaņas mūzikas paraugiem, piebilstot, ka Shigeto mūzika vēl iespaidīgāka ir viņa dzīvajos priekšnesumos.

video;

Old Apparatus – dažādi EP 

Old Apparatus - Derren

Šis četru cilvēku anonīmais projekts debitēja ar pāris EP formāta ierakstiem uz respektablās britu basu mūzikas izdevniecības Deep Medi Musik jau 2011. gadā, taču tā pa īstam apgriezienus uzņēma tikai pagājušajā gadā, kad Old Apparatus izveidoja savu izdevniecību Sullen Tone un izdeva vēl virkni teicamu maksisinglu, no kuriem īpaši gribētos izcelt Realise. Lai gan OA skanējumā var sazīmēt saikni ar dubstep un tā radiniekiem, tas pamatā ir dažādu ietekmju (cik noprotams no intervijām, katram projekta dalībniekam tās ir atšķirīgas) atspoguļojums elektroniskas mūzikas formā. Turklāt par katra ieraksta muzikālā satura radīšanu primāri atbildīgs ir viens grupas dalībnieks. Viena no interesantākajām OA iezīmēm – gan skaņā, gan vizuālajos noformējumos – ir retrofutūrisms un steam punk estētika (kā arī liecina pats projekta nosaukums). Viņu skaņdarbi līdzinās noputējušu, zirnekļtīklu klātu sienas pulksteņu tikšķiem, kas nepagurušu zobratu mehānismu darbināti meklē zudušo laiku. Un tajā visā ir arī sava misticisma deva, kas šādā ziņā līdzinās Demdike Stare daiļradei. Ievērības cienīgs ir arī OA remikss Shangaan Shake izlasei, kurā atzīti elektroniskās mūzikas producenti remiksējuši Dienvidāfrikas deju mūziku, kas nodēvēta par Shangaan Electro (starp citu, pats par sevi interesants projekts). Iesaku arī iepazīties ar OA Fact Magazine miksu, kas ļauj labāk izprast projekta eklektiskās ietekmes. Visbeidzot, katru viņu muzikālo izdevumu ilustrē oriģināls mākslas darbs, ko var iegādāties arī atsevišķi OA interneta vietnē.

video;

http://oldapparatus.org

Pārbaudītas vērtības

Dead Can Dance – Anastasis (PIAS) Dead Can Dance – Anastasis (PIAS)

Izskrienot cauri vairāku prestižu mūzikas kritiķu izdevumu gada labāko albumu sarakstiem, kuros figurēja, piemēram, Skots Volkers (Scott Walker) un The Swans, kā par brīnumu, nemanīju tajos kulta grupas Dead Can Dance jaunāko ierakstu, kas, manuprāt, noteikti bija ievērības cienīgs ne tikai tāpēc, ka tas bijis Brendana Perija (Brendan Perry) un Līzas Džerardes (Lisa Gerrard) pirmais kopīgais ieraksts pēc 16 gadu pauzes, bet arī tāpēc, ka tā vienkārši ir brīnišķīga mūzika. Neskatoties uz cienīgajiem gadiem, viņi joprojām skan spēcīgi, vietumis pat neatpaliekot no tādiem viņu šedevriem kā Within The Realm of a Dying Sun un Into The Labyrinth. Iespējams, ka šajā albumā ir mazāk eksperimentu un pārsteigumu un tas ir savā ziņā piezemētāks nekā DCD zelta laiku daiļrade, taču, no otras puses, tajā manāms kas tāds, ko laikam varētu saukt par briedumu un pašu reiz iedibinātas tradīcijas turpinājumu, un tas viņiem piestāv. Lai gan savā laikā saistīti ar izdevniecības 4AD skanējumu un 80./90. gadu alternatīvo gotisko roku, ar savu izteikti oriģinālo muzikālo rokrakstu un balss tembriem viņi nekad īsti nav līdzinājušies nevienam. Varu tikai apliecināt, ka Brendans un Līza joprojām skan suģestējoši, arī dzīvajā izpildījumā. DCD mūzika spēj uzburt saikni ar nekad neeksistējošām civilizācijām, un tajā ir kas pārpasaulīgs un pārlaicīgs. Kā ievadgabalā dzied Brendans, “We are ancient, as ancient as the Sun”, pat ja zinām, ka šādam apgalvojuma nav racionāla pamatojuma. Un tomēr – DCD mūzika ir drīzāk okeāniska, nevis kosmiska.

http://www.deadcandance.com

Īsumā par Latvijā tapušajiem ierakstiem 

Dirty Deal Audio

Bez jau augstāk minētās Dirty Deal kūrētās bītmeikeru scēnas, gribētu ar atzinīgu vārdu aizlikt par Andra Indāna jeb Gas of Latvia albumu Compressor, kurā apkopoti un beidzot padarīti pieejami plašākai publikai vairāku gadu garumā tapuši darbi, kas pirms tam bija dzirdami vienīgi projekta uztāšanās reizēs, kā arī par Kirila Lomunova un Maksima Borisova projekta Astrowind albumu Kaidanovsky, kas dienas gaismu ieraudzīja itāļu izdevniecības Greytone paspārnē. Tāpat gribētos minēt projektu, kura saistība ar Latviju ir tikai daļēja, tomēr lieliskās mūzikas dēļ tas vien ir pieminēšanas vērts – runa ir par projektu KETA un viņu nesen izdoto albumu Дерзости. Pamatā tas ir elektroniskās mūzikas producenta Andreja Antoneca un labi zināmās Krievijas poproka grupas Mumiy Troll vokālista Iļjas Lagutenko kopdarbs, kam piepalīdzējuši arī ģitārists Iļja Šapovalovs un Mārtiņš Strautnieks. Turklāt albuma vāciņa noformējumā izmantota Miķeļa Fišera glezna.

Spilgtākie koncerti

Dead Can Dance Frankfurtes Vecajā operā Dead Can Dance

Šis noteikti bija mans gada koncerts. Brendans un Līza bija fascinējoši (viņu lieliskās balsis, nevis izskats, jo sejas no pārpildītās zāles augšējām rindām nevarēja saskatīt, savukārt apskaņošanas kvalitāte bija izcila). Skaņdarbi no viņu pēdējā albuma Anastasis mijās ar viņu klasisko repertuāru, piemēram, Rakim, The Host of Seraphim un Song to the Siren. Ja caur mūziku vispār ir iespējams sajust ausgtāku sfēru pieskārienu, tad tas varētu būt pa spēkam DCD darbiem. Viņus vēl var pagūt redzēt arī šogad – pasaules tūres Eiropas koncertu datumi jau ir izziņoti.

 

Shigeto Luksemburgas klubā Exit Shigeto

Shigeto ar savu organisko mūziku, ko lieliski papildināja ar pirmklasīgu bungu spēlēšanu un semplu manipulēšanu, uzbūra patiesi debešķīgu noskaņu. Kaut kas no džeza, kaut kas no trip/hiphopa, arī dubstep basiem, taču kopā skanot ļoti organiski un – kas ne vienmēr sastopams šāda veida novirzienā – muzikāli.

.

Dzeltenie Pastnieki Palladium koncertzālē 

Dzeltenie Pastnieki

Latvijas mūzikas vēstures kontekstā tas bija īpašs notikums. Kaut vai tāpēc, lai redzētu, kā Dzeltenie Pastnieki uz skatuves divu stundu garumā izpilda savas visu laiku labākās dziesmas, kas dzirdētas tik daudz, bet spēlētas koncertos samērā maz. Tā kā pasākums bija pulcējis daudzus grupas cienītājus ar stāžu, arī kopējais noskaņojums zālē atšķīrās no ikdienišķīgākiem koncertiem. Secinājums – ir dziesmas, kas nenoveco.

H. Puciriuss

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *