Rīgā uzstāsies brīvās improvizācijas pionieris Otomo Jošihide

27. oktobrī, 18:00 Kaņepes Kultūras centrā koncertu sniegs japāņu improvizētās un elektro-akustiskās mūzikas pionieris Otomo Jošihide (Otomo Yosihide). Šis būs nepieradinātās mūzikas festivāla Skaņu Mežs’2013 noslēguma koncerts. Koncerts ir daļa no festivāla programmas “Eksperimentālā mūzika no Japānas’’, un to atbalsta Japan Foundation, kā arī Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Otomo_YoshihideOtomo Jošihide ir pazīstams gan ar elektriskās ģitāras improvizācijām, šādā ampluā sadarbodamies ar tādiem mūziķiem kā Džonu Zornu (John Zorn) un Matsu Gustavsonu (Mats Gustafsson), gan kā elektro-akustiskās improvizācijas žanra veicinātājs līdzās Sachiko M un Kītam Rovam (Keith Rowe). Kontrastējot ar elektro-akustiskās improvizācijas ieturēto minimālismu un brīvās improvizācijas izvērsto un savdabīgo romantiku, Jošihide piekopj arī agresīvākus priekšnesumus, kas robežojas ar trokšņu mūziku un tā saucamo ‘’Japanoise’’ – trokšņmūzikas žanru, kas cita starpā tiek piedēvēts arī tādiem projektiem kā Merzbow un Masonna. Par kādu no mūziķa priekšnesumiem izdevums „The New York Times” raksta šādi: „Tas nebija kā jūsmot par mežu, tas drīzāk bija kā aplūkot koka mizas šķembu zem mikroskopa.” Neatkarīgās mūzikas interneta medijs „Tiny Mix Tapes” savukārt apgalvo, ka „pēdējo trīsdesmit gadu laikā Otomo Jošihide ir nostiprinājis savu reputāciju kā viena no prominentākajām un daudzpusīgākajām figūrām japāņu avangarda mūzikā.”

Līdzvērtīgi vēl kādam šī gada Skaņu Meža viesim – Keidži Haino (Keiji Haino) – Otomo Jošihide ir uzskatāms par, iespējams, Eiropā visatpazīstamāko Japāņu eksperimentālo mūziķi. Jošihide ir dzimis 1959. gadā Jokohamā, un viņa tēvs bija inženieris – iespējams tieši no tēva mūziķis iemantoja zinātkāri par elektroniskām ierīcēm, skolas gados pats uzbūvēdams oscilatoru un radio uztvērēju. Vidusskolas gados viņš iesaistījās vairumā konvencionālu rokgrupu, taču, ietekmējoties no vētraini dzīvojošā frīdžeza saksofonista Koru Abe (Kaoru Abe), ar laiku pārfokusējās uz improvizēto un elektronisko mūziku, izvēlēdamies Japānas avangarda mūzikas scēnu par savu mājvietu. Jošihide ir pazīstams arī kā grupas Gound Zero dibinātājs – kādā brīdī pat lepojoties ar 13 mūziķu sastāvu, astoņu savas pastāvēšanas gadu laikā tā ieguva zināmu popularitāti mūzikas entuziastu vidū, un ar savu ieguldījumu pasvītroja 90. gadu eksperimentālā roka vilni. Sekojot grupas izjukšanai, Jošihide turpināja strādāt ar vairumu žanriski atšķirīgu projektu, piemēram, minimālistiskās elektroniskās mūzikas duetu „Filament” vai relatīvi harmonisko un ekspresīvo grupu „Otomo Yoshihide New Jazz Orchestra”, kā arī, protams, savām solo improvizācijām, kas līdz šim arī palicis par viņa populārāko projektu.

Jošihide ir sadarbojies ar tādiem mūziķiem kā Džims O’Rurks (Jim O’Rourke), Pāls Nilsens-Lovs (Paa Nilssen-Love), The Thing, Merzbow, Pēteru Brocmanu (Peter Brotzmann), Luku Ferrari (Luc Ferrari) un Jazzkamer, kā arī daudziem citiem.

Koncertu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un Japan Foundation.

Šis ir viens no diviem festivāla Skaņu Mežs’2013 noslēguma koncertiem: otrs notiks 26. oktobrī kultūras pilī „Ziemeļblāzma”, un tajā uzstāsies amerikāņu avant-popa dziedātāja Džūlija Holtere.

Biļetes uz koncertu būs nopērkamas pie ieejas, un to cena ir 5 Ls.

 

Video:

Otomo Yoshihide – Guitar Solo – Lonely Woman

Otomo Yoshihide, Sachiko M, and Jim O’Rourke

The Many Moods Of Otomo Yoshihide

Share Button

2 thoughts on “Rīgā uzstāsies brīvās improvizācijas pionieris Otomo Jošihide

  1. Sachiko M jau nu galīgi nav elektro-akustika. Un kas gan romantisks ir brīvajā improvizācijā?

  2. Dārgais “lietpratēj”,
    Šķiet, abi piesauktie jautājumi jau vienreiz no Jūsu puses tikai minēti tvnet.lv, tāpēc, atvainojoties, ka ar novēlošanos, atbildam Jums arī šeit.
    Par brīvās improvizācijas romantiku. Jošihides daiļrades gadījumā tā tieši tāda arī ir – lai gan viņa diskogrāfijā ir abstraktas un minimālistiskas EAI mūzikas paraugi, lielā daļā gadījumu viņš improvizē, paļaujoties uz savu muzikālo žestu melodramatisko spēku, par ko var pārliecināties, noklausoties tādus ierakstus kā 2010. gada “Lonely Woman”, 2013. gada “Sextet/Quintet” vai arī jebkuru viņa solo ģitāras improvizāciju apkopojumu, kā arī, protams, atskatoties uz viņa uzstāšanos Rīgā (īpaši noslēdzošo daļu). Šīs viņa mūzikas īpašības tika pieminētas arī muzikologa Armanda Znotiņa satori.lv lasāmajā apskatā par Skaņu Mežu’2013.
    Par Sachiko M un elektro-akustisko improvizāciju. Pirmkārt, elektro-akustiskā mūzika, liekot uzsvaru uz tās agrīnākajām tradīcijām, un elektro-akustiskā improvizācija (EAI, kā to dēvē) ir divas dažādas lietas, un, iespējams, Jūs esat šajā ziņā ko pārpratis, neņemot vērā, ka Kīta Rova un viņa kolēģu proponētajai pieejai ir mazliet atšķirīgāki nosacījumi, un spekulēt par elektrību vai akustiku tās sakarā ir sauss un no prakses attālināti teorētisks jautājums. Taču, atgriežoties pie elektro-akustiskās mūzikas kā tādas un Sachiko M tukšo sampleri tās kontekstā, atminamies, ka savā aizrautīgajā komentārā tvnet.lv minējāt Filu Nibloku par labu elektro-akustiskās mūzikas paraugu. Filam Niblokam tad arī nolēmām pajautāt, skaitās galu galā Sachiko M elektro-akustika, vai neskaitās. Viņš atbildēja apstiprinoši, piebilstot šo: ”i’m not so theoretical. if it makes sound it is acoustic, and if you plug it into an electric socket, it’s electric. what else can you want?”. Filmu mūzikas komponists un Skaņu Meža draugs Mārtins Vīlers savukārt piebilda sekojošo: ” ” no input ” stuff, well actually how it sounds, in any case it’s not a digital phenomenon … it’s about the sound of the analog electronic circuits and their feedback characteristics, and to me that is most definitely an electro-acoustic concern … the acoustic properties of electronic circuits ”.
    Iespējams, pārpratums Jūsu piedāvātajā veidā definējot elektro-akustiku, ir domāt, ka definīcija sevī ietver tikai akustiskus instrumentus, lai gan patiesībā tas būtu jāuztver attiecībā uz jebkuru akustisku skaņu fenomenu elektronisku apstrādāšanu kā tādu. Un tādā gādījumā, ja elektrība, tad elektrība.
    Pie tam Sachiko M tiek uzskatīta par nozīmīgu mūziķi minētajā EAI žanrā. Fila Nibloka un Ala Margolisa sadarbībās iesaistītais mūziķis un improvizētājs Dens Varburtons savā rakstā žurnālam The Wire min Sachiko M kā neatņemamu šīs subkultūras/mūzikas žanra daļu, uzskatot viņas daiļradi par likumsakarīgu šī žanra nosacījumu un praktisku pieeju attīstības rezultātu. Iesakām ar rakstu iepazīties šeit: http://thewire.co.uk/in-writing/essays/the-wire-300_dan-warburton-on-the-sound-sorcerors-of-eai
    Uz saziņu,
    Jūsu Skaņu Mežs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *