2013. gada atskats #3: Rihards T. Endriksons

Skaņu Meža rīkotāja un žurnālista Riharda Endriksona aizgājušā gada veiksmīgāko ierakstu atskats.


RED Trio – Rebento (NoBusiness Records)
Ir pamats domāt, ka portugālis Hernāni Faustīno (Hernani Faustino) ir viens no spilgtākajiem mūsdienu brīvās improvizācijas kontrabasistiem. Šo apgalvojumu pastiprina vairāki šī gada ieraksti ar viņa piedalīšanos: Džona Irabagona (Jon Irabagon) „Absolute Zero”, Lotes Ankeres (Lotte Anker) „Birthmark” un šis lietuviešu leibla NoBusiness izdotais RED Trio albums, kurā, kā ierasts, ar Faustino spēlē pianists Rodrīgo Pineiro (Rodrigo Pinheiro) un bundzinieks Gabriels Ferandīnī (Gabriel Ferrandini). Ierakstā ir maz melodramatiskas, un pārsteidz tas, ka, neskatoties uz ilgumu (teju pusotra stunda, kas parasti šajā mūzikā nozīmē neizbēgamu pārēšanās sajūtu) un nepiekāpīgo abstraktumu, tas nemaz nenogurdina. Līdzās šī gada Sofijas Agnelas (Sophie Agnel) ierakstam „Meteo” ar Džonu Edvardsu (John Edwards) un Stīvu Noublu (Steve Noble), tas lieliski izvērš otrādi ierasto klavieru un ritma sekcijas ansambli, prezentējot to svaigu skanējumu virknē ar apgrieztām hierarhijām, kurās, zaudējot savu arhetipisko lomu, instrumenti viens otru medī un iedzen arvien jaunās akrobātiskās, taču ne neveiklās pozās, atstājot mūs gana nodarbinātus līdz pat ieraksta pārsātinātajam nobeigumam. >>


Joe McPhee – Sonic Elements (Clean Feed)
Pēc dalības Pētera Brocmana (Peter Brotzmann) pērn izjukušajā Čikāgas tentetā un tam kontrastējošas virknes dažādās sadarbības ierakstītu albumu, kurus pēdējos gados viņš lielākoties aizpildīja ar salkanām un labskanīgām atsaucēm uz meinstrīma džeza vēsturi, kā arī savu stulbo, pīkstošo soprānsaksofonu, Džo Makfī atkal ierakstīja solo albumu, pie tam tādu, kas ir visai pirmatnējā un izmisīgi bezkaunīgā veidā savāds un skaists. Un, lai gan Makfī vēl joprojām jūt vajadzību piesaukt Ornetu Koulmenu (Ornette Coleman) vai Donu Čeriju (Don Cherry) – katrs no diviem ieraksta gabaliem ir veltīts vienam no diviem minētajiem klasiķiem – albums maratona skrējienā, taču bez paviršības „izdzen cauri” neskaitāmas trompetes un saksofona netradicionālās spēles tehnikas, liekot nojaust, ka 74 gadus vecais mūziķis nu jau gan ir liekams pie lielmeistariem un ka radikāli improvizētāji kā Neits Vūlijs (Nate Wooley) vai Seimūrs Raits (Seymour Wright) neradās no zila gaisa. >>


Pat Thomas – Al Khwarizmi Variations (Fataka)
Uzzinot par Petu Tomasu (Pat Thomas), gribas jautāt, kur viņš visu šo laiku ir bijis, vai arī paliek neērti, ka par viņu līdz šim nekas nav dzirdēts, jo viņa mūzika, lai gan labi informēta par Džona Tilburija (John Tilbury) vai Sesila Teilora (Cecil Taylor) proponētajām tradīcijām, patiešām izklausās atšķirīgi no lielākās daļas improvizētās klaviermūzikas, kas tikusi radīta pēdējo desmit gadu laikā. Ne jau nu tas, ka tā būtu anti- vai post-; patiesību sakot, tā visai labi ierakstās šīs subkultūras kontekstā, taču to raksturo zināma tīrība no pārblīvējumiem un neatslābstošas mērķtiecības sajūta. Varbūt viņš vienkārši nedara daudzas lietas, ko dara citi, vai arī varbūt ir dažas lietas, ko viņš dara labāk, taču viens no drošākajiem minējumiem ir, ka viņš prasmīgi balansē starp askētiskas improvizācijas un 60. gados aizsvilināta ekspresīva frīdžeza estētiskām. Vēl kāds brīdis, kad mums bija iespēja par viņu sadzirdēt, bija, kad pērn viņš Lielbritānijā lasīja lekciju par improvizētās mūzikas saskarsmes punktiem ar Islāmu. Nu, ja Al-Khwarizmi, tad Al-Khwarizmi. >>


Russell Haswell & Yasunao Tone – Convulsive Threshold (Editions Mego)
Gan Hasvela, gan Tones daiļradē pētnieciskais un tehniski orientētais aspekts vienmēr ir ticis izvirzīts priekšplānā, iespējams, lai atgādinātu par iracionālo un mulsinošo gala produktu konceptuālajiem un racionālajiem cēloņiem, taču īstie prieki vienmēr sākas, kad mēs atceramies, ka Hasvels sen atpakaļ sev pārgrieza rīkli ar saplēstu pudeli un izlēca pa logu, brīnumaini izdzīvojot, vai jūtūbā redzam videoierakstu no uzstāšanās, kurā viņš apskaņotājiem lūdz uzgriezt maksimālu skaļumu ar piebildi, ka cilvēkiem no tā būtu jāvemj. Un, galu galā, nenoliegsim, ka Tones „savainotā kompaktdiska” ideja ir pirmām kārtām asprātīga, un tikai pēc tam konceptuāli attapīga attiecībā pret cilvēka/tehnoloģijas mūžīgo konfliktu. Līdzīgi kā Ksenaka mūzikā tehniskais un transformatīvais aspekts nekad neatcēla veco, labo cilvēciski emocionālo pieredzi, kalpojot daudziem klausītājiem par traģisku un ekspresīvu sava laikmeta spoguli, arī šī mūzika nav tikai kārtējā dāvana analogo dzelžu vai digitālās programmatūras speciālistiem – tā ir arī himna, kas varētu skanēt galvā kokaīnu pāršņaukušam policistam, kas pilnā priekā un pilnā ātrumā uz lielceļa notriec piecgadīgu bērnu. Pat ieraksta noformējums (kompaktdisks vinilplates izmēra iepakojumā) no vienas puses rosina pārdomas par pēkšņi „uzpeldējušo” mediju savstarpējo neaizstājamību, taču no otras – vienkārši liek pasmieties, iedomājoties, cik daudziem cilvēkiem tas neielīdis disku plauktiņā. >>


Zs – Grain (Northern Spy)
Kā jau visi Ņujorkas „jaunās mūzikas” ansambļa Zs albumi, arī šis ieraksts nav īsti Zs albums. Turpinot savu nemitīgas pārdefinēšanās tradīciju, Zs nesen atvadījās no Aiena Antonio (Ian Antonio) un Bena Grīnberga (Ben Greenberg), kas abi ansambļa sastāvā uzturējušies vairāk kā sešus gadus. Sekojot Zs darbinātāja – ne līdera, bet „pieskatītāja”, kā viņš pats sevi sauc – Sema Hilmera (Sam Hillmer) aicinājumam, grupai pievienojies velns-viņu-zina-no-kurienes izvilkts laikmetīgās mūzikas ģitārists Patriks Higinss (Patrick Higgins) un bijušais internetā nīstākās grupas Liturgy bundzinieks Gregs Fokss (Greg Fox). Tiesa, tā vietā, lai ierakstītu jaunu materiālu (kas acīmredzot jau tiek atskaņots koncertos) jaunais sastāvs „Grain” ietvaros drupina, plēš un lipina veco sastāvu – albums ir veidots no bezjēdzīgas, taču priekpilnas ķēpāšanās apkārt ar līdzšinējā Zs formējuma ierakstiem, rezultējot visai toksiskā un konvulsīvā apstrādātu mūzikas fragmentu masā, ko citādāk kā par perversiem remiksiem, godīgi sakot, nenosauksi. Albums ir nefokusēts, haotisks un pat veselīgā ziņā nepabeigts vienkārši tāpēc, ka tā bija jautrāk. Vai arī, protams, mēs varam nodarbināt sevi ar pārdomām par masas nezūdamības simboliku un citiem ezotēriskiem priekiem, kas pēdējā laikā pamanās iezagties grupas daiļradē. Savukārt, skatoties tam pāri, atliek tikai ievērot zināmu vieglumu, kas tik dažādās pakāpēs samocītai mūzikai allaž ir prasījies. >>


John Edwards & Okkyung Lee – White Cable, Black Wires (Fataka)
Džons Edvardss, kas sāka spēlēt kontrabasu 1987. gadā, Eiropas brīvās improvizācijas apritē jau ir kļuvis tā kā pašsaprotams, un tā ir riskanta pozīcija zinātkāram un eksperimentālam mūziķim (viens piemērs ir kaut vai tas, kā pēdējos gados „izbalējis” Viljams Pārkers), un tāpēc ir lietderīgi, ka pērn jaundibinātais Trevora Brenta leibls Fataka publicējis „White Cable, Black Wires” – ierakstu, kurā Edvardss iegūst iespēju ne tikai nostāties mūzikas priekšplānā, bet arī apstrīdēt un dekonstruēt paša senāk veidotās un nostiprinātās perspektīvas. Pateicoties Cafe OTO, improvizētās mūzikas avangards ir vairāk sācis cirkulēt ap Lielbritānijas scēnu, un – gribi, negribi – Edvardss tajā ir teju vadošais kontrabasists – protams, gan pastāvot līdzās tādiem meistariem kā Berijs Gajs (Barry Guy) vai jaunpienācējiem kā Dominiks Lešs (Dominic Lash). Iemesls, kāpēc viņu ne ar vienu, ne ar otru negribas salīdzināt varētu būt tāds, ka viņš savam instrumentam liek runāt ar Londonas kolēģu abstrakto un amorfo estētiku saskanošā, taču visai tradicionāli nepārprotamā dobjumā; neskaitāmajos Eiropas un ASV improvizētāju saietos viņš tiek pieaicināts nepieciešamo uzsvaru un neapejamā līdzsvara dēļ. Šajā ierakstā savukārt, nebūdams noslogots ar citu mūziķu klātieni, kā vien tikai ar Ņujorkas Okjungu Lī (Okkyung Lee), kas šogad ar savu solo ierakstu „Ghil” jau ir paviesojusies ne mazums gada noslēguma apskatos, Edvardss ļaujas daudz plašākām skaņu ainavām, izvairoties no tā „Ļutoslavska stīgu kvarteta iespaida”, kas visbiežāk okupē improvizētu stīgu mūziku. Un savukārt tie, kam ieraksta nosaukuma dēļ prātā iešaujas līdzība ar Velvet Underground („White Light/White Heat”), var īpaši neiespringt, jo kopēja abiem ir tikai vienā vārdā nenosaucama karstuma, drudžainības un dzīves sajūta. >>


Evol – Proper Headshrinker (Editions Mego)
Šajā gadījumā albuma nosaukums samērā precīzi – ne pielikt, ne atņemt – raksturo tajā ietverto mūziku: tā liek tavai galvai sarauties kā balonam, kas nebeidzami nopūšas, taču līdz galam nekad neizzūd. Mans salīdzinājums nav nejaušs – „Proper Headshrinker” materiāls pirmo reizi tika atskaņots kādā izstādē Stokholmā, pavadīts ar uz sienas lasāmo sekojošo tekstu: „Like a balloon producing balloons, producing balloons.” Tas ir citāts no Stenfordas teorētiskās fizikas profesora Andreja Lindes mēģinājumiem izskaidrot paša izstrādāto mūžīgās haotiskās inflācijas teoriju, un visai ātri kļūst saskatāma līdzība starp ieraksta nebeidzamajām nopūšanās (vai uzpūšanās?) cilpām un universiem, kas arvien uzpūš jaunus universus kā balonus, lai tie savukārt uzpūstu vēl un tad vēl. Tomēr no, neliegsimies, vērienīgās ieraksta tēmas necik daudz bīties nenākas, jo patiesībā taču šī nebeidzamības un nepārtrauktības sajūta allaž mūs pavadījusi gan ikdienišķos, gan radošas pieredzes brīžos, spēdama savā dabiskajā vienaldzīgumā pielāgoties gan mūsu eksistenciālajai klaustrofobijai (ierakstā tādas nav maz), gan, ja ļoti sagribas, tramīgai paļāvībai uz pasauli. Kas savukārt attiecas uz Evol „reiva dekonstrukciju”, šeit tā ir ieņēmusi mazliet citādāku formu nekā nesenākajos projekta ierakstos vai pat pērnajā Skaņu Meža koncertā – lai gan saglabājies ir repetīcijas fetišs un pārsteidzoša prasme ar minimālu kompozīcijas elementu daudzumu mūzikā atstāt žņaudzoši maz brīvas „telpas”, klāt nākusi ir klusuma paužu vai pieturpunktu neklātiene, rezultējot mūzikā, kas ir savā ziņā biedējoši nebeidzama un tikpat viegla savā neapzinātībā. >>


Rashad Becker – Traditional Music of Notional Species Vol. 1 (PAN)
Berlīnietis Rašads Bekers ir bijis skaņu inženieris, iespējams, lielākajai daļai avangarda mūzikas vinilplašu, kas atrodas Jūsu mājās, tāpēc, kad izplatījās ziņa, ka Bila Kuligas vadītais leibls PAN grasās publicēt viņa jauno albumu, mēs Skaņu Mežā, godīgi sakot, sasmējāmies, jo tas ir tāpat kā, ja koncertu apskaņotāji brāļi Cintiņi tagad ņemtu un dibinātu paši savu vokālo ansambli, paļaujoties, ka viņu reputācija mūzikas sfērā nodrošinās tiešu ceļu uz atzinību. Lieki piebilst, pēc šīs skepses bija vēl lielāks izbrīns atklāt, ka Bekera albums ne tikai nav slikts, bet arī paver vienu no oriģinālākajām skaņu pasaulēm, kas pēdējo gadu laikā radītas elektroniskajā mūzikā. Albuma nosaukums, kas principā nozīmē „izdomātas cilts tradicionālā mūzika”, līdzās faktam, ka liela daļa ieraksta izejmateriālu bijusi ģenerēta ar cilvēka balsi (balsīm?) un vēlāk elektroniski apstrādāta, ierosina domāt, ka šoreiz (pretstatā lielai daļai ierakstu, ko šogad esmu dzirdējis) koncepts veicināja mūziku, nevis otrādi. Un tieši tādēļ man- atšķirībā no, piemēram, Andrē Vidas, kas žurnālam Electronic Beats uzrakstīja nesliktu apcerējumu par ierakstu – šķiet, ka kavēties pie politiskiem vai sociāli aktuāliem lasījumiem šī ieraksta gadījumā nav vērts, ja nu vienīgi mums labpatiktos fantazēt par šādas civilizācijas iespējamību un eksistenci tāpat kā maziem bērniem patīk izdomāt pašiem savas, jaunas pasaules. Albums ir valdzinošs un draudīgi iespaidīgs tieši savā abstraktumā un gatavībā iestāties par mūsu solipsismu – klausoties to, gan šī izdomātā civilizācija, gan tā, ko pārstāvam mēs paši, ir tieši tik tāla no realitātes, cik mums sagribas. >>


Powell – Fizz (Liberation Technologies)
Powell pirmais minialbums „Untitled” tika izdots 2013. gada sākumā interneta veikalam Boomkat.com piesaistītajā leiblā „The Death of Rave” un kļuva par pirmo šīs izdevniecības produktu. Tam sekojošais ieraksts „Fizz” gan ļāva pieņemt, ka reiva nāve (vai tikpat labi dzīve) šo producentu nemaz neinteresē; arī apmeklējot kādu no viņa diskotēkām, Jūs biežāk dzirdēsiet EBM vai ritmisku post-panku nekā kaut ko radniecīgāku reiva kultūrai, un tas samērā labi raksturo Powell intereses un skaņu pasauli – īpaši precīzi mūzikas izejmateriālus atpazīt neizdosies, taču visi sempli un citāti izklausās gluži kā nākuši no kādas CDr izdotas hc izlases, alus pārsūcinātas studentu radiostacijas vai mazbudžeta TV filmām no deviņdesmitajiem. No šādiem gabaliem kopā sašūtas mūzikas ritms, ja uzmanīgi ieklausās, liekas ne tikai daudzslāņains un sarežģīts (lai gan no estētiska viedokļa pirmatnējs), bet arī nelīdzens un līdz tādai pakāpei neloģisks, ka mēs vispār paliekam brīnīties par šīs mūzikas nenoliedzamo dejojamību, respektīvi, ka tā tomēr darbojas. Ir interesanti redzēt, ka nesot līdzi savus, pavisam citas pagrīdes mūzikas kodus un no-wave radniecīgo apbružātību, šis mūziķis spēj uz saviem nosacījumiem pastāvēt deju mūzikas pasaulē – kontekstā, kas citkārt visu zem sevis pakļauj un unificē. >>


Stave – Reform (Flingco Sound System)
Stave ir advancētas ritmiskās mūzikas projekts, kura dibinātājs ir Čikāgā dzīvojošais Džonatans Krons, kas līdz šim darbojies grupā Male (Jūs visdrīzāk neesat dzirdējuši par šo apvienību, bet tas nekas, jo es arī). Viņa jaunais (pirmais) ieraksts „Reform” izvairās no Demdike Stare eklektikas, Ancient Methods industriālisma vai Semjuela Keridža (Samuel Kerridge) smagnējības, taču tajā pašā laikā ar individuālu metodiku izpilda visus tumšās ritmiskās mūzikas (šeit neceļas roka teikt „tumšā tehno”) lielos solījumus, un, manuprāt, tas tieši tāpēc, ka ieraksts ir vienos toņos ieturēts, taču ne viendabīgs, kā arī tāpēc, ka tas ir izcili „smērēts” – tas šķiet tik pārblīvēts ar saturu un vienlaicīgi arī skaidri neuztverams savā miglainībā un sapņainajā telpiskumā, ka atkārtotas noklausīšanās ir neizbēgamas. Šādai mūzikai allaž piedāvātais „tumšums” savukārt patiešām saglabā savu iespējamību un intuitīvi uztveramu klātbūtni, jo tas mūzikas duļķainības dēļ nekad nav uztverams perfekti artikulētā formā, tiekot iedzīvināts ne tikai skaniskas, bet arī kompozicionālas noslēpumainības rezultātā. Uz labas aparatūras albums izklausās kā nesaprotams, ar pilošu darvu apliets zobratu mehānisms, kas tricina tavas mājas sienas un liek pat visdziļāk skapjos sagrūstajiem porcelāna traukiem dziedāt kaut kādu nešķīstu dziesmu. >>


Ken Vandermark & Mats Gustafsson – Verses (Corbett v.s. Dempsey)
Man tā arī neizdevās savu topu ieturēt „desmitnieka” rāmjos – 31. decembra vakarā, kad šķita, ka mans atskats jau ir pabeigts un nevienu ievērojamu ierakstu 2013. gada atlikušajās stundās vairs nenoklausīšos, manās mājās noskanēja šīs „Vārsmas”. Lai gan Gustavsons (jāpiebilst, 2012. gada Skaņu Meža viesis) un Kens Vandermarks ir spēlējuši kopā jau vairumā apvienību, ieskaitot Sonore un Brocmana tentetu, šis 2013. gada martā ierakstītais koncerts iezīmēja pirmo reizi, kad abi spēlējuši duetā. Un interesanti, ka, kad abi saspēlējas, viņu mūzika mainās – izzūd Vandermarka salkanā „iegrūvošana” uz fanka robežas un izzūd Gustavsona konjunktūras piesūcinātās tendences uz rokmūziku vai mačo tipa izrādīšanos priekšnesumu ietvaros. Paliek tikai raupji artikulēta – pat histēriska – spontāna dzīvīguma enerģija, kas neizzūd arī tad, kad ieraksts nolaižas uz smalkākām teritorijām; nekas šajā ierakstā nav manierīgs, trausls vai lieks, un albums noslēdzas ar klusinātu improvizāciju, kas vēlāk nodēvēta „We Turn The Page”: tieši šī spēja pārgriezt jaunu lapaspusi un ar dažiem muzikāliem žestiem nosvītrot lielu daļu iepriekš padarītā, lai sāktu no nulles, liek domāt, ka brīvā improvizācija – radikāla vai ne ļoti – sevī nes cerību kļūt par vismazāk korumpējamo vai ekspektāciju kropļojamo mūzikas formu mūsdienās. >>

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *