Muzikāli strukturētas skaņu kopas vienmēr bijušas manu gaitu pavadones, tomēr jāatzīst, ka pagājušajā gadā manī nebija novērojama nepacietīga vēlme iepazīties ar visu jaunāko un pat recenzijas lasīju retāk, piesardzīgāk, biju izvēlīgs vai vienkārši neieinteresēts un vairāk vadījos pēc jau man zināmām atsaucēm un nejaušībām. Drīzāk skatījos pagājušu laiku muzikālajos dārziņos, tur meklējot garām palaistas pērles un mēģinot izprast mūzikas strāvojumu kopsakarības. Jāsaka, ka tā ir mūsu laiku priekšrocība, ka plašās mūzikas pieejamības var iztikt bez paša jaunākā. Kā vienā intervijā izteicās pazīstamais mūzikas kritiķis Saimons Rejnolds (Simon Reynolds), mūsdienās ir pārtraukta mūzikas linearitāte, sniedzot analoģiju ar mākoni, kurā vienlaicīgi ir pieejami visi muzikālie darbi neatkarīgi no to radīšanas laika. Neliegšos, ka, protams, kaut kādas jaunas vēsmas sasniedza arī mani, turklāt gada beigas vienmēr ir pateicīgs laiks, lai iepazītos ar dažādu mūzikas izdevumu gada favorītiem, samērītu tos ar savu gaumi un iedzītu nokavēto.
Francis Harris — Minutes of Sleep (Scissor & Thread)
Frensiss, kurš līdz šim vairāk bijis zināms kā deju mūzikas producents (zem Adultnapper segvārda) pērn nācis klajā ar dziļu, eksistenciālistisku ierakstu, kurā house mūzikai vien palikusi strukturējoša loma. Šajā platē ritmiskais mugurkauls joprojām ir deep- un dub-house raksturīgi bīti un minorīgi akordi, tomēr visādi citādi albums ir izteikti atmosfērisks un pietiekoši abstrakts, lai to nepiesietu kādam konkrētam elektroniskās mūzikas žanram. Un pat elektronikas jēdziens šajā gadījumā ir nosacīts, jo vairumā skaņdarbu iespēlēti arī akustiski instrumenti, piemēram, vijoles, kontrabass, trompete. Ieraksta skaņu ainava ir hipnotiska un sapņaina, drīzāk piederīga zemapziņas sfērai un nakts pasaulei, par ko arī liecina albuma un atsevišķu skaņdarbu nosaukumi. Kā zināms, miegs un nakts ir nāves metaforas — ne velti ieraksts tapis neilgi pēc Frensisa abu vecāku aiziešanas viņsaulē. Lielisks, tomēr ar izteiktāku house mūzikas piesitienu ir arī viņa pagājušā gada kopdarbs ar Entoniju Kolinsu (Anthony Collins) — albums You Go Girl.
Objekt — Flatland (PAN)
Šāda mūzika varētu būt piemērots skaņu celiņš kādai sci-fi filmai, kurā ar žanram tik nepieciešamajiem specefektiem un citiem kinematogrāfa trikiem radītas monumentālas, pārlaicīgas, savā ziņā atsvešinātas, taču elpu aizraujošas ainas. Iespaidīgos zemo frekvenču basus un apokaliptiskās noskaņas būtu ieteicams baudīt uz lielā ekrāna vai labā mājas kinozālē, kas nodrošināta ar kārtīgām zemfrekvenču skandām un visaptverošu, daudzkanālu skaņas sistēmu. Šajā darbā netrūkst arī ritmikas un pat melodiski iestarpinājumi, tomēr, kā jau filmā, dominē skaņas dizains, savdabīgi tembri un skaņu efekti. Visumā jaudīgi, brīžiem draudīgi, tikai neesošā filma pašiem jāuzbur savā iztēlē.
Bing & Ruth — Tomorrow was The Golden Age (Rvng Int.)
Ideja nav jauna un kaut kādā ziņā pat pašsaprotama — klasiskā minimālisma garā ieturētus klavierdarbus papildināt ne tikai ar, teiksim, stīgu instrumentiem, bet arī ar ambientai mūzikai raksturīgajiem skaņu slāņiem, dūcošiem tembriem, vides ierakstiem un dažādām tekstūrām. Pianista Deivida Mūra (David Moore) ansamblis to paveic pamatā tikai ar akustiskiem instrumentiem, ņemot palīgā lentes dīleju, lai, tā teikt, sabiezinātu krāsas. Rezultāts gan tomēr tuvāks elektroniski radītam ambientam nekā akadēmiskai mūzikai. Klavieru un telpiskuma mijiedarbība liek atcerēties par žanra klasiku — Braiena Īno Ambient 1: Music for Airports. Tomēr Bing & Ruth mūzika ir daudzslāņaināka, ko paviršs klausītājs varētu arī neuztvert, jo vairums instrumentu savu darbu veic pavisam neuzbāzīgi un plūstoši, izvirzot priekšplānā klavieres un no niansētām detaļām radot elegantu, gaisīgu kopbildi.
Toumani Diabaté and Sidiki Diabaté — Toumani & Sidiki (World Circuit)
Koras lielmeistara Toumani Diabaté debijas albums ar savu dēlu, kurš gan Mali ir vairāk pazīstams pusaudžu vidū kā hiphopa izpildītājs. Rietumāfrikā koras spēles prasme tiek mantota no paaudzes paaudzē dziesminieku un stāstnieku, t.s. djéli, dzimtās. Kā vēsta leģenda, Diabaté koras spēlētāju saknes stiepjas 70 paaudzēs. Iespējams, ka mūsdienīgas spēles tehnikas, interpretācijas un modernu ierakstīšanas paņēmienu dēļ senie koras motīvi neskan kā izvilkti no vecmāmiņas šūplādes vai antropoloģiskas ekspedīcijas savāktajiem materiāliem, un nemaz ne tik eksotiski, lai automātiski asociētos ar pasaules mūziku. Tikpat labi to var uzskatīt par mūsdienīgu kamermūzikas paraugu vai vienkārši pārlaicīgu muzikālu izpausmi.
Shabazz Palaces — Lese Majesty (Sub Pop)
Man pašam negaidīti šajā sarakstā iekļuvis arī hiphopa ieraksts. Ar tradicionālo hiphopu to gan vairāk saista 90. gadu alternatīvā Austrumkrasta džezhopa projekta Digable Planets dalībnieka Ishmael Butler hiphotiskais, neuzbāzīgais rečetetīvs, jo visādi citādi producenta Tendai Maraire muzikālā palete ir izteikti elektroniska un drīzāk iederētos eksperimentālajā bītmeikeru scēnā. Lai gan Shabazz Palaces bīti un muzikālās tēmas ir pietiekoši abstraktas un interesantas, skanējums tajā pašā laikā ir pārsteidzoši viegls, sabalansēts un harmonisks. Albumam cauri vijas zinātniskās fantastikas tēmas, un tajā jūtams mantojums no afromisticismā bāzētas soul un džeza tradīcijas, kurai var pieskaitīt ne tikai leģendāro Sun Ra un kaut kādā mērā arī Džordžu Klintonu, bet arī daudzas citas spilgtas šo žanru personības.
Aphex Twin — Syro (Warp)
Šo nevarēju nepieminēt. Ne jau tāpēc, ka tas ir pirmais publiskotais, vismaz zem šā pseidonīma, Ričarda Džeimsa darbs pēc trīspadsmit gadu pauzes, bet tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas ir pavisam neslikts un — atšķirībā no viņa iepriekšējā klavieriskā opusa Drukqs — skan pēc viņa paša, nu tā kā Aphex Twin skanēja 90.-to gadu vidū, kad mēs viņu tik ļoti dievinājām un apbrīnojām. Ar skaņas kvalitāti Ričards mūs joprojām nelutina, un tā neizklausās profesionālā studijā slīpēta, taču viņam acīmredzot labais tonis nemaz nepiestāv. Paskābas, taču sirsnīgas aizvakar sarakstītas šūpuļdziesmas toreiz vēl nākotnei. Visnotaļ jauka atkaltikšanās.
Arca — Xen (Mute)
Ja Aphex Twin būtu spilgtākais t.s. IDM zelta laikmeta pārstāvis, tad daudzsološais venecuēlietis Alejandro Ghersi jeb Arca pieder tai producentu paaudzei, kurai izdodas izklausīties futūristiskai un eksperimentālai tieši mūsdienu kontekstā. Noskaņas ziņā, un arī pateicoties daudz izmantotajiem stīgu instrumentiem, episks, dramatisma pilns darbs, kurā ievītas arī pa mierīgākai, melanholiskākai notij. Lai arī kopumā viņa mūzikā nav jūtama saistība ar konkrētu vietu — tā elpo pasaules metropoļu ritmā un tikpat labi varētu būt tapusi Tokijā, Parīzē vai Johannesburgā —, tomēr atsevišķās vietās pavīd pa atsaucei uz Latīņamerikas muzikālo tradīciju, kā, piemēram, skaņdarba Thievery digitālais kumbijas ritms u.tml. Būdams vēl gados jauns, Alehandro jau kļuvis par pieprasītu producentu arī urbānās popmūzikas pasaulē un paspējis jau sadarboties ar vairākām lielkalibra zvaigznēm, taču, par laimi, viņa paša mūzika no tā nav cietusi un kompromisi nav manāmi — ieraksts skan gana eksperimentāli, spēcīgi un interesanti.
Call Super — Suzi Ecto (Houndstooth)
Skatos, ka šo darbu jau savā apskatā pieminējis Kaspars, bet laba manta ir uzslavas vērta, pat ja sanāk atkārtoties. Call Super jeb JR Seaton uzburtās skaņu ainavas ir balstītas tehno un elektro ritmikā, tomēr bītiem šajā albumā ir sekundāra loma. Apbrīnojami, kā viņam izdevies saaust elektroniskus tembrus (daļa no tiem izklausās modulāro sintezatoru radīti) un akustiskākās skaņas, piemēram, pūšamos instrumentus un vides ierakstus, pavisam organiskā veselumā. Šīs savā būtībā kontrastējošās skaņu pasaules šajā albumā savā starpā nesacenšas un ne viena no tām neizlec no kopējā skanējuma, tādā ziņā arī nojaucot robežu starp sintētisko un dabisko. ļaujot runāt pašai mūzikai.
Neel — Phobos (Spectrum Spools)
Skaidrs, ka arī ambientajai mūzikai ir dažādi strāvojumi un novirzieni. Piemēram, tā var pildīt atslodzes mūzikas funkciju, apskalojot klausītāju pozitīvu vibrāciju viļņiem, taču, ejot šādu ceļu, retajam izdodas izvairīties no New Age pliekanībām un saglabāt muzikālu interesantumu. Mani ambientā vienmēr vairāk interesējusi mūzikas spēja atraut vaļā iztēles slūžas un aizvest aizraujošā ceļojumā. Šādā ziņā Phobos ar minimālu līdzekļu palīdzību rada spēcīgu efektu. Ieteicams klausīties vienatnē, pustumšā istabā. Bez vīraka kociņiem var iztikt.
Susanna / Jenny Hval — Meshes of Voice (SusannaSonata)
Ierakstā satiekas divas lieliskas, taču dziedāšanas rakstura ziņā atšķirīgas norvēģu vokālistes. Ja Susanna Wallumrød ir vairāk pazīstama kā gaisīgu kaverversiju autore, tad Jenny Hval stils ir piezemētāks un raupjāks, kaut kādā ziņā roķīgāks. Lielā mērā pateicoties abu balsu un izteiksmju kontrastam un smalkajai un nepārspīlētajai producēšanas manierei, ieraksts ir atturīgs, bet reizē spēcīgs, aizraujošs un suģestējošs. Muzikālais pavadījums variē no minimālistiskiem klavieru motīviem līdz draudīgi svelpjošām trokšņu biežņām. Patiesi (un) burvīgi.
Vēlīnās iepazīšanās
Gribētu pieminēt pāris ierakstu, kas tapuši jau agrāk, bet kuri līdz manam muzikālajam radaram nonākuši tikai pērn.
Rhye — Woman (Republic/Innovative Leisure/Loma Vista)
Apzīmējums adult man vienmēr likusies triviāla, ne īpaši glaimojoša birka pielaizītai, komerciāli iesaiņotai un visumā garlaicīgai un bezkaislīgai mūzikai. Tomēr izrādās, ka ir arī cita veida mūzika pieaugušiem, kuras pievilcība taisni slēpjas rezignētā noskaņā, apcerīgā un nepārslogotā vēstījumā, kur no lecīgumu un naiva ideālisma palikušas ja vien tikai tālas vai labi maskētas atbalsis. Rhye jaunākais albums varētu būt labs piemērs šai pēdējai kategorijai, kurā pat disko gabali skan nosvērti un nopietni. Melodiskas elektroniskās mūzikas aprindās jau labu laiku manāmā mūziķa un vokālista Michael Milosh augstais balss tembrs šajā ierakstā skan tik samtaini un izjusti, ka nezinātāji nereti to piedēvē sievietei — ne velti viņa balsi mēdz salīdzināt ar Sade. Retrospektīvi iepazīstoties ar noslēpumainā projekta vēsturi, kārtējo reizi pārliecinājos, ka talantīga, iedvesmojoša mūzika mēdz parādīties negaidīti, bez pompozitātes un skaļas pašreklāmas. Un labi, ka tā — galu galā muzikāli pārsteigumi ir vieni no gaidītākajiem.
Beacon — The Ways We Separate (Ghostly International)
Labs mūsdienīgas elektroniskās popmūzikas paraugs, kurā pāri gaisīgām, saldi tumšām melodijām un dziļzemūdens basam lidinās reverberāciju piesūcināts, r’n’b radniecīgs vokāls. Mūsdienās šāda veida mūzikas netrūkst, un, lai arī konkrētais Bruklinas dueta darbs ar īpašu novatorismu neizceļas, tā noskaņa pamanījās aizķert un kļuva man par uzticamu pavadoni naksnīgos izbraucienos ar automašīnu. Viņiem ir arī svaigāks ieraksts, kas izdots pagājušā gadā — L1 EP. Tajā gan uzsvars uz ritmiskajiem zīmējumiem, ne tik daudz melodijām, un līdz ar to skaņdarbi kļuvuši enerģiskāki. Neslikti, taču man laikam viņu liriskie, apcerīgie gabali patika labāk.
Spilgtākais koncerts:
Forest Swords @Exit07
Labākais koncerta video ieraksts:
Nils Frahm @Villette Sonique — ARTE Concert