Pagājušajā nedēļas nogalē Rīgā 15. reizi norisinājās nepieradinātās mūzikas festivāls “Skaņu mežs”, kura programmas pamatā ir mūsdienu klasiskā, tehno, trokšņu (noise), hiphopa mūzika un pārējais par un ap šīm skaņām.

Pharmakon Foto: Artūrs Vanags

“Skaņu mežs” man vienmēr ir licies kā tāda “Berlin Atonal” vai Polijas “Unsound” (šobrīd gan tas ir izplatījies arī citās valstīs) festivāla versija, lai gan “Skaņu mežs” ir tikpat sens kā “Unsound”, un šogad abi svin savu jubileju. Igaunijā līdzīgs ir arī Aivara Tenso (Aivar Tõnso) organizētais “Üle Heli”, kas noritēs nākamnedēļ. Festivālu nosaukumi vislabāk atspoguļo, kas tiem ir kopīgs un raksturīgs, — atonāls, nenoteikts un skaņām piesātināts skaņu mežs.

Ejot uz “Skaņu mežu” (vai jebkuru no iepriekš minētajiem festivāliem), jāaizmirst ierastais pieņēmums par to, kāda ir skaista un laba mūzika. Priekšstati par skaistumu sabiedrībā kopumā ir mainījušies, šim terminam kļūstot daudznozīmīgākam. “Skaņu mežs” savā programmā ir uzsvēris mūzikas emocionālās, fiziskās un intelektuālās šķautnes, vienlaikus piedāvājot pēc iespējas dažādu žanru korelāciju, fonā atskanot 20. gadsimta sākuma eksperimentālās mūzikas skolas estētikai.

Ja Igaunijā mūzikas subkultūru lielā mērā ir pārņēmusi klubu mūzika, šķiet, ka Latvijā dominē drīzāk tumšāks vilnis, ko pierāda arī festivāla programmā iekļautie daudzie industriālās un trokšņu mūzikas mākslinieki. Patiesībā pasākumu arī aizsāka vietējais kolektīvs “Strops”. Grupa, kas beidza pastāvēt jau 2008. gadā, bet īpaši “Skaņu mežam” atkal ņēma rokās savus mūzikas instrumentus, priecēja publiku ar 50 minūšu industriālās un trokšņu mūzikas plūdiem, kas kļuva par sava veida meditāciju, kuras vizuālo fonu veidoja apsardzes kameru ieraksti ar nezināmu cilvēku aizturēšanu un pret tiem vērstu vardarbību.

Šizofrēniska mūsdienu mūzika

Citā, bet ne mazāk jaudīgā galējībā sastapās elektroakustiskā un akadēmiskā mūzika. Jaunās komponistes Annas Ķirses skaņdarbs “Artifex Auditionis” pulcināja uz skatuves dažādus instrumentus, sākot ar flautu un beidzot ar arfu. Ķirse šo darbu ir komponējusi tā, ka ļauj skanēt katram instrumentam, “neaprokot” tos citu zem cita, beigās izveidojot šizofrēnisku skaņdarbu.

Amerikāņu ģitārista Džo Morisa (Joe Morris) un čellista Daniela Levina (Daniel Levin) kopējās improvizācijas priekšnesuma laikā biju lieciniece vakara kakofoniskākajām skaņām. Morisam blakus sēdošais Levins ik pa brīdim vicināja gaisā lociņu, tad sita pret čellu tā, ka iedomātas skaidas jau lidoja pa gaisu, brīdi ar atvērtu, tad ar aizvērtu muti, it kā uz skatuves nebūtu mūziķis, bet vēderrunātājs. Tomēr mūzikas patieso dabu uztvēru tikai brīdī, kad kāds personāžs, kas atradās starp skatītājiem, sāka pavadīt priekšnesumu ar jocīgiem un aizraujošiem uzsaucieniem. Tā vietā, lai traucētu koncertu, starp minēto skatītāju un uz skatuves notiekošo izveidojās dialogs, kas liecināja par mūzikas atmosfērisko dabu, piešķirot koncertam pavisam citu veidolu.

Meditatīvs troksnis

Nezinu, vai tas bija centiens kompensēt visus šos gadus, kad festivāls savā programmā nepiedāvāja trokšņu mūziku, bet neviens no šī žanra pārstāvjiem nelika vilties, šeit noliecot galvu arī “Stropa” priekšā. Nav nekāds brīnums, ka par Pharmakon jeb Mārgaretu Šardjē (Margaret Chardiet) klīst nostāsti, ka mūziķei ir bijušas problēmas ar asiņojošu rīkli, jo, kliedzot, viņa nežēloja balss saites. Pirms 2014. gada albuma “Bestial Burden” izdošanas Šardjē tika konstatēta cista. Šo savu pieredzi mūziķe aplūko arī savā albumā, kas ir par mirstību un ideju, ka mūsu ķermeņi valda pār mūsu garu. Šajā gadā izdoto albumu “Contact” var uzskatīt par šīs tēmas turpinājumu. Māksliniece ir pētījusi dažādus rituālus, kas ir saistīti ar ārpusķermeņa pieredzi, un to, kā prātu atšķirt no ķermeņa. Dzīvo uzstāšanos varēja arī uztvert kā šīs prakses pasniegšanu publikai, kurā mūzika gluži brutāli atdalās no sava ķermeņa, pakļauj to šausmīgam balss spiedienam un kā tanks traucas caur skatītājiem, nerunājot par pieredzēto troksni, kura rezultātā ausis pēc koncerta uz brīdi bija kļuvušas īpaši jutīgas.

Savukārt jautājums, ko mūzika dara ar mūsu ķermeni un garu, radās festivāla otrajā dienā, kad uzstājās Japānas trokšņu mūzikas ikona Merzbow jeb Masami Akita un ungāru bundzinieks Balāžs Pāndi (Balázs Pándi). Ievērības cienīgs ir tas, ka šobrīd 60 gadus vecais Akita kā mūziķis darbojas jau kopš 1979. gada un šajā laikā ir izdevis vairāk nekā 350 (!) studijas ierakstu. Kā dueta uzstāšanos raksturoja festivāla apmeklētājs — tautietis Anderss Meltss (Anders Melts) —, kāpēc vispār sākt ar ievadu, kas lēnām attīstās, ja var uzreiz, sākot ar pirmo noti, bliezt ar pilnu krūti un tā 50 minūtes bez apstājas. Un patiesi, Merzbow un Pāndi bija līdzvērtīgi pretinieki. Ne reizi nepagurdami, izņemot brīžus, kad bija jāsakārto bungu šķīvji, kas bija izsisti no vietas. Lai gan, raugoties no malas, šī var šķist fiziski diezgan nogurdinoša mūzika, vienlaikus tai ir visai nomierinošs efekts, kas klausītāju neatlaiž un brīžiem pat ievelk meditācijā.

Par viennozīmīgu festivāla favorīti kļuva Jlin — sieviete, kuru es uzskatu par šī brīža interesantāko mākslinieci. Jlin mūzikas pamatā ir footwork žanrs, lai gan patiesībā, izmantojot dažādās perkusijas un skaņas, viss labā nozīmē pārklājas tā, ka vienkārši pārspēj jebkādus ierobežojumus. Vilšanos nerada ne viņas ieraksts, ne dzīvā uzstāšanās, par spīti tam, ka māksliniece bija izvēlējusies salīdzinoši ierasto formātu — darbošanos aiz datora. Tumšie deju ritmi, kas atskanēja skaļruņos, spontāni pārņēma telpu.

Kā pēdējo vēlos minēt britu mākslinieka Broken English Club koncertu, kas norisinājās sestdienas vakarā. Šī projekta valstība ir postpanks, EBM un industriālais tehno. Jāatzīmē, ka šim priekšnesumam piemita arī vispārdomātākais vizuālais materiāls, kas ar savu sadomazohistisko būtību labi saskanēja ar mūziku.

Eksperimentālā tehno vecmeistari “Porter Ricks” bija nedaudz mierīgāki, darbojoties datoros bez liekas teatralitātes, bet vienlaikus piedāvājos jaunradi, kas būtu labi piemērota arī klubam.

Kopsavilkumā par “Skaņu mežu” jāsaka, ka tas nav nekāds skaņu mežs, bet skaņu Amazone, kas mudž no visādas dūkoņas un sēkšanas, ar kuru, cerams, pasākums turpināsies arī pēc jubilejas nosvinēšanas. Vienīgā lieta, ko festivāls varētu attīstīt, ir diskusijas, kas vēl vairāk izceltu mūzikas evolūciju un nozīmi, iztirzājot sociālās tēmas.

Marilīsa Metusa (Mariliis Mõttus), Artūrs Vanags

2017. gada 20. oktobrī

Oriģinālavots: https://www.muurileht.ee/galerii-helide-amazonas-skanu-mezs/