Toma Auniņa vietējās mūzikas atskats: iekrātās pašmāju pērles*

Piedāvāju Skaņu Mežam publikāciju, kurā apkopošu pēdējo pāris gadu laikā atklātos lokālās mūzikas atradumus vai, manuprāt, aktuālākos sasniegumus mūzikā. Subjektīvi un ar elementāru vēlmi padalīties ar ierakstiem, kas ir patīkami pārsteiguši.

 

Atradu akmentiņu, jauks. Lieku ķešā un dodos tālāk. Atrodu vēl vienu – neliels, pasperu, nē, tomēr nopētu – interesants, pievienoju iepriekšējam. Eju tālāk – ierasta ainava, diezgan vienmuļa. Aizdomājos. Attapies pie dīķa atklāju, ka pa ceļam esmu salasījis vismaz duci dažāda izmēra un formas olīšu! Metīšu tos ūdeni – man tīri labi patīk vērot to veidotos viļņus uz ūdens virsmas. 

    Tātad, pa vienam. Metu pirmo, un.. 

 

Matīss Runtulis.

Mr Myster – Exploding the Myth. Džima Morisona “Bird of Prey” pārstrāde.

Šajā lieliskajā produkcijā var saklausīt to, ko es pats tikai pēc viņa nāves sapratu, ka Matīss mūzikā bija renesanses cilvēks un arī tādus mēs ar laiku, tīri pēc inerces, pieņemam kā pašsaprotamas parādības, palēnām atlaižam, palaižam vaļā, lai neteiktu vairāk.. Klausies un raudi. Vai arī nē.

 

 

Kā izrādās ezers ir apledojis.. Nekas, man ir vēl! Ņemšu tādu palielāku.

 

Northern C – Let Go. Uldis Rudaks no Matīsa bērēm atstāstīja, ka izvadīšanas laikā skanot šim gabalam esot bijusi sajūta, ka Matīss izšaujas izplatījumā – taisni debesīs. Ar to man šis gabals arī asociējas. Arī nosaukums sanāk zīmīgs.

 

 

Akmentiņš atsitas pret ledus virsmu, ledus noskan kā lāzers – pinnn! Hmm, tagad redzu, ka ledus nav diez ko biezs. Metīšu ar augstāku trajektoriju!

 

FILATELIST TRAX – Bipolar Short Circuitry. Labs vaibs, super groove. Atgādina 90to sākuma Ricky Rubin producēto Beastie Boys smēri. Arī zīmīgs nosaukums!

 

 

Izdevās, ledus ieplīsa! Varbūt, ar nākamo beidzot izdosies to uzlauzt!

 

NOTinghila – Ēdenes Ābols. Es atvainojos, bet mūzikā smaga substanču klātbūtne mēdz būt pat ļoti suģestējoša.

 

 

Rest In Peace, veco zēn!

 

Kā gaidīju, ledus ir uzlauzts! Tagad tik vilnīši, vilnīši!

 

Rick Feds – Ciudad Perdida (Platona Buravicka aranžijā).

Man te ir vairāki Latvijas mūzikas all-time favorīti, šis ir viens no tiem. Kādā ne pārāk attālā paralēlajā realitātē Ciudad Perdida ir lielisks nākotnes 007 skaņu celiņš. Lai ilustrētu cik augstu vērtēju šo referenci, iesaku noklausīties “John Barry – 007 and Counting”. Pierasts, ka runājot par latviešu mūziku izskan universālā un f-in nožēlojamā ’nū, priekš Latvijas jau šitas ir..’ frāze. Skaidrs, ka ne bez pamata tāda frāze pastāv, tomēr šī skaņdarba gadījumā drīzāk jājautā, vai šis tiešām ir Latviešu muzons? Jā, draugs, šī un pārējā rakstā pieminētā mūzika ir tapusi Latvijā.

 

 

Domenique Dumont – People on Sunday.

Šis ir, iespējams, starptautiski klausītākais Latvijā radītās alternatīvās mūzikas ieraksts, ko pats atklāju salīdzinoši nesen. Albumu izdeva ļoti respektabla britu neatkarīgās mūzikas izdevniecība The Leaf Label. Titulgabals People on Sunday ir viens no pārliecinošākajiem Latviešu mūzikas skaņdarbiem kādu esmu dzirdējis. Lieliska viegluma un brieduma sintēze. Kvalitātes, kuras šādā salikumā mūsdienu Latvijā meklējamas ar uguni.

 

 

Anna Ķirse – Sapnis vasaras naktī.

Anna Ķirse ir radījusi smalki izstrādātu izrādes skaņu celiņu. Praktiski, bezprecedenta panākumi elektroakustikas lauciņā. Mani ļoti pārliecina albuma pirmā puse.

 

 

Platons Buravickis – Plastmasas temperatūra.

Ja man būtu jāmin, es teiktu, ka Platona divi radošās darbības pamatpīlāri ir kvantitāte un procesualitāte. Kvantitāte nepielūdzami vairo kompetenci un procesualitāte liek tev būt klātesošam tajā ko dari. Ar šo kombo radoši panākumi neizpaliks. Es novērtēju, ka caur visu tehnisko un kontekstuālo kompleksitāti Platons savos akadēmiskajos darbos mērķtiecīgi saglabā zināmu nepieradinātības jeb undergound klātbūtni, nereti normālas kačkas formā. Ja ir iespēja, uzmeklējiet koncerta video ierakstu – saņemsiet arī izpildījuma fizisko lādiņu.

 

 

Turpināšu ar nu jau nepavisam ne svaigu ierakstu, turklāt, tautās es to esmu jau gana labi izplatījis, tomēr, vēl joprojām, neticamo Lindas Leimanes kamerorķestrim komponēto skaņdarbu Guestimations.

Var rasties priekšstats, ka mums tas temperaments nav pats dinamiskākais, tādēļ vien noklausieties šo koncertierakstu, un uzmanīgi. Guestimations vēl aizvien mulsina – kā mūsu mūzikas vidē iemaldījusies tik Iannis Xenakis’ka (jā, es to izdarīju) ekspresivitāte turklāt diezgan, atļaušos bilst, izklaidējošā izpildījumā! Gadiem niez nagi kaut kur uzrakstīt, ka šis jau kādu laiku ir jaunais latviešu mūzikas olimps.

Iesaku Lindas sastrādāto paklausīties viņas Soundcloud profilā, iespaidīgs materiāls.

 

 

Oriole – Mushroom Music 4.

Arī nav pats svaigākais ieraksts, bet vairāki albuma treki ir tīrs eksporta krējums. Pirmkārt, Oriole jau ir reāls OG, bet no otras puses, vēl joprojām rada svaigu un autentisku mega stafu. Arī Oriole nu jau šķiet pašsaprotama parādība, bet par to vai laba mūzika vispār var būt tik pašsaprotama vēl varētu padiskutēt.

Daži no maniem albuma favorītiem – Shine, Ringo Star, Rumble. Domāju, ka arī pēc vairākām desmitgadēm šos un vēl daudzus Oriole gabalus izdzirdēšu un galvā sprāgs popkorns.

 

 

Kapelmeistars Group – Cream Pie Blues.

Man šķiet, ka šim koķetajam vīriešu kolektīvam būtu potenciāls kļūt par transnacionāla mēroga populārās mūzikas projektu. Tādu, kas bez pārmērīgām ambīcijām dabiski iemieso to diskutablo un biedējošo masas muzikālo gaumi, kolektīvo vidusceļu, reālā laika folkloru, kuru arī ārpus valsts cilvēki varētu identificēt kā Latviešu vaibu. Vienīgi žēl, ka šī niša jau šķiet aizņemta ar plaša spektra pieaugušo bēbju (Big Baby Music) mūziku. Tāpēc, jo aktuālāks ir dziesmas teksts “No bukaki, no bukaki, no signor”!

 


 

Raimonds Pauls – Jazz Suites: REIMAGINED!

 

Biju, ja nemaldos, pirmajā šīs mūzikas publiskajā izpildījumā Dzintaru koncertzālē un, draugi, tā bija nepastarpināta bauda! Aizraujošs asociatīvs ceļojums mūzikas un mākslas vēsturē nevainojamā Latvijas Radio bigbenda izpildījumā. Mūzika ar stilu, stāju un reālu swageri. Ideja pasākumu organizatoriem – taisiet tematiskos deju vakarus, kuros labi mūziķi dzīvajā izpilda dažādu 20 gadsimta žanru mūziku. Lieciet augstas dalības cenas. Sanāks galanti kungi un smukas dāmas, vakara izskaņā visi izsvīduši un laimīgi iet mājās! Pēc gadiem pateicības par ideju man. Beigās visi apmierināti!

Nojaušu, ka šeit liels nopelns pienākas izdevniecībai Jersika Records.

Slēdziet iekšā šo ierakstu acumirklī! Raimis ir the Man, bez jokiem!

 

 

Vladislavs Nastavševs – Я ГОВОРЮ, ЧТО ЛЮБЛЮ ТЕБЯ

Vienīgi Vlads šai ierakstā ir no Rīgas, mūziķi un pats koncerts norisinās Maskavā. Koncertā ieturēta nedaudz ironiski dūmakaina atmosfēra, varbūt, tāds kā Film Noir un viegli sireāls Linča atmosfēru sajaukums. Kompozicionāli izturēts koncerts un priekšnesums. Muzikāli forši pavadījumi, tembri un noskaņas. Vlada Maskavas apdeita versija?

 

 

Evija Vēbere – Sirdsbūt.

Gabals – Zīdtauriņi to izdzirdot bija negaidīts un patīkams pārsteigums. Autentisks grūvs un skanējums. Reiz viens kolēģis teica, ka viņam pietiekot ar 2 sekundēm mūzikas, lai saprastu ir vai nav manta. Ir manta!

 

 

Sniedze Prauliņa – Inkrustācijas.

Vēlu pie šī nonācu. Un nebija pārsteigums, jo pēc vienreizēja, cik atceros, 15 minūšu gara džema, kurā pirms vairākiem gadiem paspēlējām ar Sniedzi es acumirklī sapratu, ka viņa ir tas ko varētu dēvēt par totālo mūziķi (gesamtmusikwerker?). Turklāt, Sniedzes mūzikā ir jaušams autentisks un simpātisks latviskums. Favorīti Melncilts un Nemēģini.

 

 

T E S A – C O N T R O L 

Ar katru nākamo ierakstu niansēti tiek kopts un pulēts ļoti vērtīgs dārgakmens – vēl viena no mūsu kolektīvās zemapziņas radiācijas frekvencēm, kuras lomu un nozīmi ir grūti pārvērtēt. Šie džeki, tiešām, attīsta kontroli un pateicoties šādiem ierakstiem mēs esam nevis kontrolēto, bet gan kontrolētāju pusē.

 

 

Jette Loona Hermanis mikss No Sex Just Talk mūzikas miksu podkastam.

Lai arī viņas piederība Latvijas scēnai ir diezgan nosacīta, No Sex Just Talk, kas miksu ir kūrējis ir lokāla platforma – Kaspara Groševa un Labais Dāma mūzikas miksu podkasts. Turklāt es zinu, ka Jette arī Latvijā labprāt uzspēlētu kādu setu tāpēc ņemiet vērā – turbo mega bangeri, raggaeton, hardcore, gabber un dažādas hibrīdiskas antistruktūras. Šādus setus tu sagaidi labākajos Eiropas next – level festos. Eklektiska dance – hall mērce ar eksotiskām komponentēm no visām pasaules malām. Un enerģija!

Skaidrs, ka dzīvojam izteiktā copycat kultūrā, tāpēc – tieši šādi seti ir pelnījuši reālu novērtējumu un nepastarpinātu uzmanību. Laika jautājums. hashtagfingerscrossed

 

 

N1L (Mārtiņs Roķis) Neural Uberization un mikss portugāļu laikmetīgās mākslas platformai O FLUXO.

 


 

 

Vacaca – TOSNA ft. persefon

Skaniski svaigākais no visa šeit pieminētā stafa. Labs production. Rezonē ar dzirdamo Londonas, Ņujorkas un Zviedrijas jaunākajā mūzikā. Paldies Puķītim aka Sakne aka DDA Papi, ka iepazīstināja ar šo gabalu!

 

SKD – 1024

SKD aizvadītajos gados ir visstraujāk progresējušais lokālais mūzikas projekts. Koncerti un albumu relīzes Berlīnē un citur, turklāt, vienās no labākajām Berlīnes mūzikas platformām vairs nav retums. Lai novērtētu šīs cēloņsakarības, piedāvāju noklausīties skaņdarbu Nekurzeme no viņa, iečeko šo salikumu – Venēcijā bāzētās izdevniecības The Slave Records izdotā albuma 1024!

 

 

NEKO, MAZS – Sāp Zobs (PIED. FLOVS)

Neko nezinu par šiem čaļiem, bet man pilnīgi pietiek ar viņu lakonisko bio aprakstu Neko, Mazs Soundcloud lapā – :). Arvien vairāk novērtēju vieglumu un humora izjūtu citu cilvēku darbos. It sevišķi, ja tas nāk atstrādātā un gaumīgā noformējumā. Un skaidrs, kāpēc – tapēc. Un par gaumi nestrīdas, jo tie, kam tās nav nesaprot par ko ir runa.

Iečekojiet arī citus gabalus viņu Soundcloud lapā.

 

 

VESELĪBA – Madona Cypher

Gandrīz nodevu rakstu nepieminot šo kompāniju. Es pēc tam to nožēlotu. Pievienojos Veselībai pateicībā Madonai un konkrēti Maboca festam par šo atklājumu! Es viņus dzīvajā dzirdēju tikai soundčekā, bet šis kolektīvs man šķiet, varbūt, pārliecinošākais vietējā jaunajā mūzikā – gaumīgi un nostrādāti bīti, mega mc flovs visu trīs dalībnieku izpildījumā un kruta, profesonāla attieksme. Izklausīsies triviāli, bet, manuprāt, Veselībai (cerams, ar tādu pašu nosaukumu) ir perspektīva rībināt visu krievvalodīgo (un ne tikai) pasauli ar savām smagajām 90to horror rap atsaucēm un gaumīgiem future bītu sakausējumiem.

 

 

Ansis – Liela Māksla.

Gabali – Kauguri 1998, F5 F1, Nav Bail.

Anša albuma prezentācija kovid krīzes viducī bija diezgan spēcīgs un nepieciešams notikums. Atnāk savi 3 vai 4 tūkstoši cilvēku, izstāv rindas, apstarojas, izsklīst pa savām takām atpakaļ pa savām diskrētajām alām un burbuļiem. Vai ir iespējams kaut aptuveni izmērīt šādu pasākumu ieguldījumu sabiedrības līdzvarošanā un vispārējā ieguldījumā? Jā.

 

 

Eliots – Stulbais Reps.

Šitais džeks toč nav kritis uz trompetes jeb Eliots ir atradis pareizo radiāciju kurā viņa uzkačātajiem neironiem eksplodēt klausītāju kārajam zobam par prieku. Šķiet, ka ar savu rīmes māku (respektējot albuma naratīvu laboju mākslu uz māku) viņš instantly ieiet vietējā repa āžu (GOAT) diskusijā.

 

 

New Wavy – Sporta Stundas.

Kuriozs tāds, ka izdzirdot šo gabalu es saklausīju tekstu “sporta stundās nesportoju, tagad pirmajā līgā”. Pirmo līgu sasaistīju ar latvijas futbola pirmo līgu, kas ir zem virslīgas un nodomāju, – damn, šitie fujaki gan smalki ironizē par repa teatralitāti. Kā izrādījās, ironijas tur bija mazāk kā es iedomājos, bet gabals vienalga ir dope. Viens no labākajiem grūviem kāds scēnā pēdējā laikā bijis. Kaut kas tai New Wavy komplektācijā bija baigi labs. Teacha’s bīti, piemēram.

 

 

 

 

Ozols & rolands če – 1000km (YAUDA 2020)

Man vienkārši patīk gan gabala, gan klipa xanax vaibs, Ozola laid back pačka un veiksmīgais contra – double feature ar če. Viens no gadījumiem, kad mana gaume, laikam, nesaskan ar tautas gaumi, jo klipam baigi nekrājas skatījumu skaits. Varbūt, pusotru gadu ahead of time.

 

 

TV MASKAVA – Persona

Pilnai laimei jāpievieno kaut kas no Vidzemes augstienes atmodas paša paša jaunākā viļņa. Kā teiktu TV MASKAVA iedvesma Jānis Rukšāns, – lai vēl viens rēns saules stariņš pārlaižas pār šo brīnišķīgo rožu dārzu.

Pretim jaunām uzvarām!

 

 

Pērle, kuru vēl tur un briedina – Erica Synths mūzikas izdevniecība. Ja ir kāds lokāls prospekts viņpus uzņēmīgiem un sadarboties spējīgiem indivīdiem, kurš perspektīvā var dot pozitīvu spērienu šai diezgan inertajai industrijai tad, voilà – Erica Synths izdevniecība! Drīz jau vajadzētu būt.

 

 

Ainava kurā esmu mēdz šķist diezgan vienmuļa līdz vienmēr atrod veidus kā pārsteigt. Bet vai es maz spēju to adekvāti novērtēt, ja esmu daļa no tās? Jā. Saskaņā ar ekspektāciju likumu – to kurš paģēr, ka ekspektācijas ir galvenais cēlonis ‘tām tur’.. nu, ciešanām, es pēc inerces mēdzu nocietināties un negaidīt neko. Ar domu, lai pēc tam arī nebūtu jāviļas un jāpārdzīvo. Bet pateicoties ‘tām tur’ es arī augu, tāpēc saglabāju zināmu atvērtību, jo ainava tomēr atklāj pa burvīgai, līdz šim nemanītai detaļai. Turklāt, pa reizei atklāj arī ko jaunu par mani pašu. 

 

*Pērle ir ciets, apaļas vai gandrīz apaļas formas pusdārgakmens, kuru dabā veido gliemenes, ar perlamutru noklājot smilšu graudiņu vai citu svešķermeni, kas nonāk gliemežvākos.

 

 

Atvainojos par plašo angļu valodas jēdzienu pielietojumu un interpunkcijas kļūdām. Vai ir vērts atgādināt, ka šo rakstu (mūzikas izlasi) būtu vērts kaut kur saglabāt un pie tā laiku pa laikam atgriezties? Tikko ienāca prātā pavisam traka, bet, šķiet, laba doma – varbūt, kāds vēlas šo iztulkot angliski? Tas par tēmu “lokālisma žņaugi”.

Pērciet mūziķu ierakstus un produkciju! Esiet laimīgi!

 

Raksts netieši turpina savulaik iecienīto Skaņu Meža gada mūzikas izlašu tradīciju.

 

Toms Auniņš,

2022

Share Button